IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Korespondenti viņam ļoti iepatikās. Ostaps bija gatavs jūs­mot, bet viņš tā pieēdās, ka nebija spējīgs nodoties jel kādām jū­tām. Viņš ar pūlēm uzrāpās uz sava dīvana un nogulēja gandrīz visu dienu.

Bija jau trešā diena ceļā. Specvilciens garlaikojās, gaidīdams svarīgus notikumus. Līdz Maģistralei vēl bija tālu, nekas ievērī­bas cienīgs nenotika, un tomēr piespiestā bezdarbībā izvārgušie Maskavas korespondenti aizdomīgi šķielēja cits uz citu.

«Vai tikai kāds kaut ko nav izzinājis un nosūtījis zibenstele- gramu uz savu redakciju?»

Pēdīgi Lavuazjans nenocietās un nosūtīja telegrāfisku ziņo­jumu:

«Pabraucām garām Orenburgai pkt lokomotives skursteņi veļ dūmus pkt noskaņojums možs kmt delegātu vagonos runā tikai par austrumu maģistrali pkt telegrafējiet instrukcijas Arala jūra Lavuazjans.»

Noslēpums drīz atklājās, un jau nākošajā stacijā pie telegrāfā lodziņa radās rinda. Visi nosūtīja īsus ziņojumus par mundru no­skaņojumu un lokomotives skursteni, kas veļ dūmus.

Ārzemniekiem plašs darba lauks pavērās tūlīt aiz Orenburgas, kad viņi ieraudzīja pirmo kamieli, pirmo jurtu un pirmo kazachu ar smailu ādas cepuri galvā un pātagu rokā. Pieturā, kur vilciens uzkavējās tikai gadījuma pēc, vismaz divdesmit fotoaparatu tē­mēja uz kamieļa purnu. Sākās eksotika, tuksneša kuģi, brīvību mīlošie stepes dēli un citas romantiskas pievilcības.

No vagona iznāca dižciltīgā amerikāniete apaļās brillēs ar tumšiem stikliem. No saules stariem viņu aizsargāja arī zaļš saulessargs. Tādā izskatā viņu ilgi filmēja sirms amerikanis ar rokas kinokameru «Aimo». Sākumā viņa stāvēja kamielim līdzās, pēc tam priekšā un pēdīgi sēdēja tam mugurā — novietojusies starp ciņiem, par kuriem tik silti bija stāstījis vagona pavadonis. Mazais un ļaunīgais Heinrichs ložņāja pūlī un visiem stāstīja:

— Jūs viņu uzmaniet, citādi viņa netīšām paliks šeit stacijā un atkal amerikaņu presē būs sensācijā: «Drošsirdīgā korespon­dente satracināta kamieļa ķetnās.»

Japaņu diplomāts stāvēja divus soļus no kazacha. Abi klusē­dami skatījās viens otrā. Viņiem bija pilnīgi vienādas, drusku pla- kanīgas sejas, cietas ūsas, dzeltena, spīdīga āda, pietūkušas un šauras acis. Viņus varētu pieņemt par dvīņiem, ja kazachs nebūtu tērpies ar katūna jostu apjoztā aitādas kažokā, bet japanis — pelēkā Londonas uzvalkā, ja kazachs nebūtu sācis lasīt tikai pa­gājušā gadā, bet japanis pirms divdesmit gadiem nebūtu beidzis divas universitātes — Tokijā un Parizē. Diplomāts atkāpās soli atpakaļ, nolieca galvu pie fotoaparata un noknikšķināja slēdzi. Kazachs iesmējās, uzsēdās mugurā savam pinkainajam zirģelim un devās stepē.

Bet jau nākošajā stacijā romantiskajā stāstā ievijās jauni ele­menti. Aiz stacijas ēkas atradās sarkanas, cilindriskas mucas — degvielu dzelzs tara, dzeltena, jauna koka celtne, un tās priekšā, smagi iespiezdama zemē kāpurķēdes, bija novietojusies traktoru ierinda. Uz krusteniski sakrautas gulšņu grēdas stāvēja meitene

traktoriste melnās darba biksēs un velteņos. Te padomju kores­pondenti revanšējās. Turēdami fotoaparatus pie acīm, viņi lavījās meitenei klāt. Visiem pa priekšu zagās Menšovs.

Zobos viņš turēja aluminija kaseti un ar savām kustībām at­gādināja strēlnieku, kas izdara pārskrējienus ķēdē. Un, ja ka­mielis fotografējās, pilnīgi apzinādamies savas tiesības kļūt popu­lārām, tad traktoriste izrādījās kautrīgāka. Kādus piecus uzņē­mumus viņa izturēja mierīgi, bet pēc tam piesarka un aizgāja. Fotogrāfi pārgāja uz traktoriem. Un īstā laikā pie apvāršņa aiz mašīnām parādījās kamieļu virkne. Tas viss — traktori un ka­mieļi — lieliski iekļāvās fotokadra rāmī ar nosaukumu «Vecais un jaunais» vai arī «Kurš kuru?».

Ostaps pamodās pirms saulesrieta. Vilciens joprojām joņoja pa tuksnesi. Pa gaiteni klīda Lavuazjans, cenzdamies pierunāt biedrus, lai izdotu speciālu vilciena avīzi. Viņš pat nosaukumu bija izdomājis: «Ar pilnu tvaiku».

— Nu kas tas par nosaukumu! — Ostaps sacīja. — Es re­dzēju kādas ugunsdzēsēju komandas sienasavīzi, tā saucās — «No uguns ārā un speltē iekšā». Tas bija pēc būtības.

— Jūs esat īsts spalvas meistars! — iesaucās Lavuazjans. — Atzīstieties, jums vienkārši slinkums rakstīt vilciena sabied­riskās domas ruporam.

Lielais kombinators nenoliedza, ka viņš ir īsts spalvas meis­tars. Vajadzības gadījumā viņš bez stomīšanās varētu paskaid­rot, kādu preses orgānu viņš šai vilcienā pārstāv — «Cerno­morskas avīzi». Starp citu, to sacīt nebija nekādas sevišķas va­jadzības, jo vilciens bija speciāls un šeit neuzkavējās dusmīgie kontrolieri ar niķelētajām knaiblēm. Bet Lavuazjans ar savu rakstāmmašīnu jau sēdēja trieciennieku vagonā, kur viņa priekš­likums bija sacēlis veselu kņadu. Večuks no Trjochgorkas ar ķī­misko zīmuli jau rakstīja avīzei par nepieciešamību vilcienā sa­rīkot pieredzes apmaiņas un literatūras lasīšanas vakarus, jau meklēja karikatūristu un mobilizēja Novrocki, lai viņš savāktu ziņas, kurš no tiem uzņēmumiem, kurus pārstāv delegāti, labāk izpildījis rūpnieciski finansialo plānu.

Vakarā Gargantia, Menšova, Uhudšanska un Bendera kupejā sapulcējās daudz avīžnieku. Sēdēja saspiedušies pa seši cilvēki uz dīvaniņa. No augšas nokarājās galvas un kājas. Nakts spirg­tais dzestrums atsvaidzināja žurnālistus, kas visu dienu bija iz­mocījušies karstumā, bet riteņu vienmērīgā klaboņa, kas neno- klusa jau trīs dienas, veicināja draudzību. Runāja par Austrumu

Maģistrali, atcerējās savus redaktorus un sekretārus, stāstīja smieklīgas avīžu kļūdas, un visi kopā apstrādāja Uhudšanski par to, ka viņa raksturam nepiemītot žurnālistā ķeriens. Uhudšanskis augstu pacēla galvu un ar pārākuma apziņu sacīja:

— Trinat mēles? Nu, nu!

Jautrība dzirkstīja pilnā sparā, kad ieradās Heinricha kungs.

— Atļausiet ienākt kapitala algotnim! — viņš braši sacīja.

Heinrichs novietojās resnajam rakstniekam uz ceļiem, par ko

rakstnieks iekrekšķējās un stoiciski nodomāja: «Ja jau man ir ceļi, tad kādam taču uz tiem jāsēž. Tālab viņš arī sēž.»

— Nu, kā veicas ar sociālismā celšanu? — nekautrīgi jautāja brīvdomājošās avīzes pārstāvis.

Bija izveidojušās tādas attiecības, ka pret visiem vilcienā braucošajiem ārzemniekiem izturējās ar cieņu, pie uzvārdiem pie­metinot, «mister», «kungs» vai «sinjor», bet brīvdomājošās avī­zes korespondentu sauca vienkārši par Heinrichu, uzskatīja par tarkšķi un neņēma nopietni. Tāpēc uz šo tiešo jautājumu Pala­midovs atbildēja:

— Heinrich! Jūs veltīgi nopūlaties! Tagad jūs atkal lamāsiet padomju varu, un tas ir garlaicīgi un neinteresanti. Un bez tam mēs to pašu varam uzzināt no niknas vecenes, kas stāv rindā pie veikala.

— Netrāpījāt vis, — Heinrichs atsaucās, — es jums gribēju izstāstīt bībeles stāstu par Ādamu un Ievu. Jūs vēlaties dzirdēt?

— Klausieties, Heinrich, kur jūs iemācījāties tik labi runāt krieviski? — jautāja Sapegins.

— Odesā iemācījos, kad tūkstoš deviņi simti astoņpadsmitajā gadā ar ģeneraļa fon Belca armiju okupēju šo brīnišķo pilsētu. Man toreiz bija leitnanta pakāpe. Jūs droši vien esat dzirdējuši par fon Belcu?

— Ne tikai esam dzirdējuši, — sacīja Palamidovs, — bet arī redzējuši. Jūsu fon Belcs Odesas kara apgabala pavēlnieka pilī savā zeltotajā kabinetā gulēja cauršautu galvu. Viņš nošāvās, uzzinājis, ka jūsu tēvzemē notikusi revolūcija.