IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

4) Sārtoties (kvēlot)

5) Uzvlties

6) Spert

7) Dziedāt

8) Apmelot

9) Griezt zobus

10) Draudēt

11) Sacelt

mākslinieciskie epiteti

1) Nikns

2) Zobains

pārejās vārdu sķiras

1) Devītais

2) Divpadsmitais

3) Lai!

4) Lai notiek!

apzīmētāji

1) Imperiālistisks

2) Kapitālistisks

3) Vēsturisks

4) Pēdējais

5) Industriāls

5) Uz priekšu!

(Izsaukuma vardi, satiksmes vardi, saikļi, komati, daudzpunkti, izsaucēji, iekavas u. tml.)

Piezīme. Komatus liek pirms «kas», «kurš» un «ja». Daudzpunktus, izsaucējus un iekavas — kur tik var.

II iedala. DAIĻRADES DAĻA

(Sastādīta vienīgi no pirmās iedaļas vārdiem)

§ i. ievadraksts Devītais vilnis

Austrumu Maģistrale — dzelzs zirgs, kas tērauda auļos, saceldams pa­gātnes putekļus, sper vēsturiskus soļus, atmaskojot apmelojošo, zobus grie­zošo ienaidnieku, pret kuru jau paceļas devītais vilnis, draudēdams ar div­padsmito stundu, imperiālistiskā Molocha algotņu, šā kaptalisma Baala, pē­dējo stundu, bet, neraugoties uz kļūdām, lai sārtojas un tāpat ari lai uzvijas karogi pie industrializācijas bākas, kas kvēlo darbaļaužu saucienos, kad viņu sirdīm dziedot atklājas jaunās dzīves ausma: uz priekšu!

§ 2. makslin. apraksts — feļetons lai! . . .

— Uz priekšu!

Tas kvēlo darbaļaužu saucienos . .. Tas atklāj jauno dzīves ausmu …

— Bāka! Industrializācijas!

Lai atsevišķas kļūdas. Lai. Bet toties kā sārtojas… kā traucas… ka uzvijas … šie karogi! šīs flagas!…

— Lai — kapitalisma Baals! Lai — imperiālismā Molochs! Lai! Bet pār algotņiem jau paceļas:

— Pēdējais vilnis!

— Devītā stunda!

— Pēdējais Baals!

— Lai apmelo. Lai zobus griež. Lai atklājas niknais, zobainais ienaid­nieks!

Sperts vēsturisks solis. Pagātnes putekļi saceļas tērauda auļos. Tas ir — «dzelzs» «zirgs»! … Tā ir:

— Austrumu!

— Maģistrale! «Sirds dzied» .. .

§ 3. makslin. dzejolis

A) Pēdējā stunda

Dzied sirdis dienu trauksmē, Dreb ausmā bāku guņi, Lai industrijas augsmē, Griež zobus kapitala suņi. Dzelzs zirgs uz priekšu trauc Un vēsturiskos auļos dzied,

Un darbaļaudīm allaž sauc: No ce|a kļūdas sviedi Nu stunda pēdējā ir klāt, Tev, Moloch — Baal, Pret vilni devīto tev nenostāt. Tev pēdējs brīdis klāt!

B) Austrumu variants

Zied urjuki dienas trauksmē. Dreb rīta ausmā kišlaks. Starp arikiem un alejām Iet pastaigāties išaks.

Austrumnieciskais ornaments

1) Urjuks (aprikoze)

2) Arifts (kanals)

3) Išaks (ēzelis)

4) Plovs (ēdiens)

5) Bajs (slikts cilvēks)

6) Basmačs (slikts cilvēks)

7) Sakalis (dzīvnieks)

8) Kišlaks (sādža) 9) Piala (krūzīte)

10) Medrese (garīga skola)

11) Ičigi (apavi)

12) Šaitans (velns)

13) Arba (rati)

14) Saitana arba (Vidusazijas dz. c.)

15) Tavs — mans nesaprot \ i7tpiHpni

16) Mazu mazu ^ izteicieni

papildinājums

Ar pirmās iedaļas materialu palīdzību pēc otrās iedaļas metodes tāpat var sacerēt arī: romānus, garos stāstus, poēmas prozā, stāstus, sadzīves ski­ces, mākslin. reportāžās, chronikas, epopejas, lugas, politapskatus, radioorato- rijas utt.

Kad Uhudšanskis bija iepazinies ar dokumenta saturu, viņa miglainās acis atdzīvojās. Viņam, kas līdz šim bija pārticis no

sapulču pārskatiem, pēkšņi atklājās stilistikas mirdzošās aug­stienes.

— Un par visu — divdesmit pieci tugriki, divdesmit pieci mongoļu rubļi, — bada mocīts, nepacietīgi sacīja lielais kombi­nators.

— Man mongoļu rubļu nav, — iebilda arodorgana līdzstrād­nieks, neizlaizdams no rokām «Svinīgo komplektu».

Ostaps bija ar mieru ņemt parastos rubļus, ataicināja Gargan- tiu, kuru jau dēvēja par «sābri un labdari», un kopā ar viņu devās uz restorānvagonu. Viņam pasniedza it kā dzīvsudrabā un ledus kristālos mirdzošu karafi ar degvīnu, salatus un lielu kotleti, smagu kā pakavs. Pēc degvīna, kas viegli skurbināja viņa galvu, lielais kombinators sābrim un labdarim noslēpumaini pavēstīja, ka Ziemeļu sliežu likšanas pilsētiņā viņš cerot sameklēt vīreli, kurš viņam esot parādā nelielu sumu. Tad viņš uzaicināšot visus korespondentus uz dzīrēm. Gargantia uz to atbildēja ar garu, pār­liecinošu runu, kurā, kā parasts, nevarēja saprast neviena vārda. Ostaps pasauca bufetnieku un izjautāja, vai viņš vedot šampanieti un cik pudeļu viņam esot, un kas vēl no delikatesēm esot krājumā un kādā daudzumā, jo visas šīs ziņas viņam nepieciešamas tādēļ, ka pēc dienām divām viņš nodomājis sarīkot rautu saviem spalvas brāļiem. Bufetnieks atbildēja, ka tikšot darīts viss iespējamais.

— Saskaņā ar viesmīlības likumiem, •— viņš diez kāpēc pie­metināja.

Jo tuvāk viņi piebrauca sliežu licēju satikšanās vietai, jo aiz­vien biežāk parādījās nomadi. Viņi ar cepurēm galvās, kas atgā­dināja ķīniešu tempļus, laidās lejā no uzkalniem šķērsām vilcie­nam pretī. Specvilciens dārdēdams iejoņoja klintīs izlauztā spraugā, pārbrauca jaunam trīsposmu tiltam, kuram pēdējais posms bija uzcelts tikai vakar, un ņēmās pārvarēt slaveno Kris­tālā kalnu pāreju. Slavenu to bija padarījuši Maģistrales celtnieki, paveikdami spridzināšanas un sliežu likšanas darbus trijos mēne­šos plānā paredzēto astoņu mēnešu vietā.

Vilciens pamazām kļuva ikdienišķāks. Ārzemnieki, kas no Mas­kavas bija izbraukuši cietās, kā no aptieku fajansa izgatavotās apkaklītēs, smagās zīda kaklasaitēs un vilnas uzvalkos, sāka_ at­vieglot savus ietērpus. Tveice ņēma virsroku. Pirmais apģērbu pārmainīja viens no amerikaņiem. Kautrīgi smaidīdams, viņš iz­nāca no sava vagona dīvainā tērpā. Viņš bija ģērbies smagos, dzeltenos puszābakos, zeķēs, golfa biksēs, raga brillēs un krust- dūrieniem izšūtā krievu kreklā, kādus parasti valkā labības sagā­des aģenti. Un, jo karstāks kļuva, jo ārzemnieki kļuva neuzticīgāki Eiropas apģērba idejai. Krievu krekli, apašu krekli ar vaļējām ap­kaklītēm, plati tērpi, fantazijas krekli, tolstojieši, pseido tolstojieši un pustolstojieši, odesiešu sandales un čībiņas bija pilnīgi pārvei­dojuši kapitālistiskās pasaules preses darbiniekus. Viņi bija iegu­vuši apbrīnojamu līdzību ar vecajiem padomju kalpotājiem, un tos briesmīgi gribējās atlaist no darba, izdibināt, ko viņi darījuši līdz 1917. gadam, vai nav birokrāti un nevīžas un vai viņiem nav aiz­domīgi radinieki.

Ar karodziņiem un za|umu vītnēm apkārtā uzticīgā «aitiņa» vēlu nakti ievilka specvilcienu Pērkonavotu stacijā, sliežu licēju satikšanās vietā. Kinooperatori dedzināja Romas sveces. To spilgti baltajā gaismā stāvēja celtniecības priekšnieks, satraukti raudzīdamies uz vilcienu. Vagonos nebija uguņu. Visi gulēja. Un tikai valdības salonā mirdzēja lielie, kvadrātveidīgie logi. Salona durvis ātri atvērās, un no vagona izlēca valdības loceklis.

Maģistrales priekšnieks spēra soli uz priekšu, pielika roku pie cepures un ziņoja; šo ziņojumu bija gaidījusi visa valsts. Aus­trumu Maģistrale, kas tiešā ceļā savienoja Sibīriju un Vidusāziju, bija pabeigta gadu pirms termiņa.

Kad formalitātes bija nokārtotas, ziņojums nodots un pie­ņemts, divi jau paveci un ne visai sentimentāli vīri saskūpstījās.

Visi korespondenti, ir padomju, ir ārzemju, ir Lavuazjans, kurš nepacietībā bija nosūtījis telegramu par dūmiem, kas veļas no lokomotives skursteņa, ir Kanadas meitene, kura pa kaklu pa galvu bija atdrāzusies no aizokeana, — visi gulēja. Tikai Palami­dovs viens pats šaudījās pa svaigo uzbērumu, meklēdams tele­grāfu. Viņš prātoja, ja zibens telegramu nosūtītu nekavējoties, tā parādītos vēl avīzes rīta numurā. Un melnajā tuksnesī viņš atrada steigā uzcelto telegrāfā būdiņu.