IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

«Zvaigžņu mirgā» viņš rakstīja, dusmodamies par zīmuli, «no­dots ziņojums pabeigta maģistrale pkt biju klāt pie maģistrales priekšnieka un valdības locekļa vēsturiskā skūpsta palamidovs».

Telegramas pirmo pusi redakcija ievietoja avīzē, bet skūpstu izmeta. Redaktors sacīja, ka valdības loceklim neklājoties skūp­stīties.

Saule pacēlās virs paugurainā tuksneša pulksten 5 02 minūtēs 46 sekundēs. Ostaps piecēlās minūti vēlāk. Fotoreportieris Men­šovs jau bija apkāries ar somām un siksnām. Cepuri viņš uzlika pr nagu uz mugurpusi, lai tas netraucē skatīties vizierī. Fotogrāfu gaidīja darba pilna diena. Ostaps ari cerēja uz rosīgu dienu un, pat nenomazgājies, izlēca no vagona. Dzelteno mapi viņš paķēra sev līdz.

Vilcieni ar viesiem no Maskavas, Sibirijas un Vidusazijas vei­doja ielas un šķērsielas. No visām pusēm vilcieni ielenca tribini, lokomotives šņāca, balti tvaiki tinās ap garu audekla lozungu: «Maģistrale — piecgades pirmais bērns.»

Vēl visi gulēja un dzestrs vējš raustīja karogus tukšajā tri- binē, kad Ostaps ieraudzīja, ka dzidro apvārsni stipri šķēršļotajā apvidū aptumšo pēkšņs putekļu mākonis. No visām pusēm pāri uzkalniem parādījās smailas cepures. Tūkstošiem jātnieku, sēdē­dami koka seglos un skubinādami garspalvainos zirģeļus, steidzās pie koka bultas, kas atradās tajā pašā vietā, kuru pirms diviem gadiem bija pieņēmuši par sliežu licēju nākošo satikšanās vietu.

Nomadi jāja veseliem auliem. Ģimenes tēvi pārvietojās jāšus, tāpat kā vīrieši zirgos sēdēja arī sievas, bērni pa trim tupēja sa­vos zirģeļos, un pat niknās sievasmātes — ir tās dzina uz priekšu savus uzticamos lopiņus, bungodamas tiem ar papēžiem pa vē­deru. Zirdzinieku grupas virpuļoja putekļos, drāzās pa lauku ar sarkaniem karogiem, pacēlās kāpšļos un, pagriezušies sāniski, ziņ­kārīgi aplūkoja brīnumus. Brīnumu bija daudz — vilcieni, sliedes, brašie kinooperatoru stāvi, no režģiem uzceltā ēdnīca, negaidīti izaugusi kailā vietā, un radio reproduktori, no kuriem atskanēja mundra balss «viens, divi, trīs, četri, pieci, seši», — pārbaudīja radio iekārtu. Divas sliežu licēju pilsētiņas, divi celtniecības uz­ņēmumi uz riteņiem ar materialu noliktavām, ēdnīcām, kancele­jām, pirtīm un strādnieku dzīvokļiem stāvēja viena pretī otrai tri- bines priekšā, un tās šķīra tikai divdesmit metru atstarpe, noklāta ar gulšņiem, kuri vēl nebija apšūti sliedēm. Sinī vietā nogulsies pēdējā sliede un tiks iedzīta pēdējā sliežu piestiprināšanas bulta. Dienvidu pilsētiņas priekšgalā karājās plakats «Uz Ziemeļiem!». Ziemeļu priekšgalā — «Uz Dienvidiem!».

Abu pilsētiņu strādnieki sajaucās kopējā barā. Viņi tikās pirmo reizi, kaut gan zināja un viens par otru domāja kopš celtniecības paša sākuma, kad viņus šķīra pusotra tūkstoša kilometru tuksnešu, klinšu, ezeru un upju. Sacensība paātrināja tikšanos par veselu gadu. Pēdējo mēnesi sliedes lika teciņus. Kā Ziemeļi, tā Dienvidi centās viens otru pārspēt un pirmie ienākt Pērkonavotos. Uzva­rēja Ziemeļi. Tagad abu pilsētiņu priekšnieki — viens grafita krā­sas tolstojietī, otrs baltā krievu kreklā mierīgi sarunājās pie bul­tas, pie kam Ziemeļu priekšnieka sejā neviļus laiku pa laikam atplaiksnījās dzēlīgs smīns. Viņš steidzās to apslēpt un sla­vēja Dienvidus, bet smīns atkal paslēja viņa saulē izbalējušās ūsas.

Ostaps aizskrēja pie Ziemeļu pilsētiņas vagoniem, taču pilsē­tiņa bija tukša. Visi tās iedzīvotāji bija aizgājuši pie tribines, kur priekšā jau sedeja muzikanti. Apdedzinādami lūpas pie karstajām metala iemutēm, viņi spēlēja uvertiru.

Padomju žurnālisti bija ieņēmuši tribines kreiso spārnu. La­vuazjans, pārkāries pār malu, lūdza Menšovu viņu nofotografēt, dienesta pienākumus izpildot. Taču Menšovam nebija laika ar viņu noņemties. Viņš fotografēja Maģistrales triecienniekus gru­pās un pa vienam, likdams bultu dzinējiem vicināt āmurus, bet zemes racējiem — atspiesties uz lāpstām. Labajā spārnā sēdēja ārzemnieki. Pie uzejas tribinē sarkanarmieši pārbaudīja ielūgu­mus. Ostapam ielūguma nebija. Vilciena komandants tos izsniedza pēc saraksta, kurā «Cernomorskas avīzes» pārstāvis O. Benders nebija ierakstīts. Veltīgi Gargantia māja un, aicinādams lielo kom­binatoru augšā, sauca: «Vai nav tiesa? Vai nav pareizi?» — Os­taps noraidoši purināja galvu, ar acīm pārbaudīdams tribini, kurā, cieši saspiedušies, novietojās varoņi un viesi.

Pirmajā rindā mierīgi sēdēja Ziemeļu sliežu licēju pilsētiņas tabeļvedis Aleksandrs Koreiko. Lai pasargātos no saules, viņa galvu sedza avīzes trīsstūrene. Viņš mazliet pagrieza ausi, lai la­bāk saklausītu pirmo oratoru, kas jau spraucās pie mikrofona.

— Aleksandr Ivanovič! — uzsauca Ostaps, salicis rokas kā ruporu.

Koreiko paskatījās lejā un piecēlās kājās. Muzikanti sāka spē­lēt «Internacionāli», bet bagātais tabeļvedis pavirši klausījās himnu. Ķildīgā lielā kombinatora stāvs, kas skraidelēja pa lau­kumu, kurš bija notīrīts pēdējām sliedēm, uzreiz iztraucēja viņa dvēseles mieru. Viņš paskatījās pāri pūļa galvām, apdomādams, kur varētu aizbēgt. Bet visapkārt bija tuksnesis.

Piecpadsmit tūkstošu jātnieku nepārtraukti jādelēja uz priekšu un atpakaļ, desmitiem reižu pārbrida salto upīti un tikai mītiņa sākumā novietojās jātnieku ierindā aiz tribines. Bet daži kautrī­gākie un lepnākie tā arī visu dienu norēgojās pakalnos augšā, ne­uzdrošinādamies tuvoties dunošajam un rēcošajam mītiņam.

Maģistrales būvētāji svinēja savu uzvaru trokšņaini, jautri, ar kliedzieniem, muziķu un uravājot savus mīluļus un varoņus. Uz gulšņiem džinkstēdamas nolidoja sliedes. Vienā mirklī tās bija noliktas vietā, un sliežu licēji, kas bija iedzinuši tūkstošiem bultu, pēdējos uzsitienus ļāva veikt saviem vadītājiem.

— Saskaņā ar viesmīlības likumiem, — sacīja bufetnieks, sē­dēdams kopā ar pavāriem uz restorānvagona jumta.

Ar Sarkanā Karoga ordeni apbalvotais inženieris atgrūda pa­kausī lielo filca cepuri, paķēra veseri ar garu kātu un, savilcis rau­

dulīgu grimasi, uzsita tieši pa zemi. Bultu dzinēji, starp kuriem bija tādi spēka viri, kas iedzina bultu ar vienu sitienu, pavadīja šo operāciju ar draudzīgiem smiekliem. Taču mīkstie sitieni pa zemi drīz sāka mīties ar skanīgiem sitieniem, kas liecināja, ka āmurs reizēm nonācis saskarē ar bultu. Vicināja veserus novada komitejas sekretārs, valdības locekļi, Ziemeļu un Dienvidu priekš­nieks un viesi. Pašu pēdējo bultu kādu pusstundu dzina gulsnī celtniecības priekšnieks.

Sākās runas. Tās turēja pa divi lāgi — kazachu un krievu valodā.

— Biedri, — lēni sacīja bultu dzinējs-trieciennieks, cenzda­mies neskatīties uz Sarkanā Karoga ordeni, kurš tikko bija pie­sprausts pie viņa krekla, — kas padarīts, tas padarīts, un te nav daudz ko runāt. Tikai no visa mūsu sliežu licēju kolektiva lūgums valdībai — nekavējoties nosūtīt mūs uz jaunu celtni. Mēs esam labi kopā sastrādājušies un pēdējos mēnešus likām sliedes pa pieci kilometri dienā. Apsolāmies šo normu noturēt un paaugstināt. Un lai dzīvo mūsu vispasaules revolūcija! Es vēl gribēju, biedri, sacīt, ka mēs saņēmām daudz brāķa gulšņu un tos nācās izmest. Šo jautājumu vajag nostādīt augstākā līmenī.

Korespondenti vairs nevarēja žēloties par notikumu trūkumu. Bierakstīja runas. Tvēra inženierus aiz piedurknēm un pieprasīja no viņiem precizas, skaitļos izteiktas ziņas. Svelme, putekļi, dar­bīga rosme. Mītiņš tuksnesī kūpēja kā milzīgs ugunskurs. Lavuaz­jans, uzkrecelējis desmit rindiņas, skrēja uz telegrāfu, nosūtīja zibenstelegramu un atkal nodevās rakstīšanai. Uhudšanskis neko nepierakstīja un telegramas nesūtīja. Viņam kabatā atradās «Svi­nīgais komplekts», kas deva iespēju piecās minūtēs sastādīt lie­lisku korespondenci ar austrumniecisku ornamentu. Uhudšanska nākotne bija nodrošināta. Un tādēļ viņš ar vēl lielāku satirisku pieskaņu balsī nekā parasti sacīja saviem koleģiem: