IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Lielais kombinators devās uz viesnīcu, izvilka no gultas apak­šas čemodānu ar miljonu, kas mētājās līdzās nošķiebtiem zāba­kiem. Kādu laiku viņš uz to noraudzījās visai truli, tad paņēma aiz roktura un izgāja uz ielas. Vējš satvēra Ostapu aiz pleciem un aizvilka uz Piejūras bulvāri. Seit bija vientuļi, neviens nesē­dēja uz baltajiem soliem, kas vasarā bija sagraizīti ar mīlestības uzrakstiem. Tālā reidā, metot loku ap bāku, izgāja zems preču kuģis ar resniem, taisniem mastiem.

— Pietiek, — sacīja Ostaps. — Zelta teļš nav man pa zobam. Lai ņem, kas grib. Lai miljonierē uz velna paraušanu

Viņš apskatījās un, redzēdams, ka visapkārt neviena nav, no­meta čemodānu smiltīs.

— Ludzu, — viņš piebilda, griezdamies pie melnajām kļavām un godbijīgi paklanīdamies.

Viņš aizgāja pa aleju neatskatīdamies. Sākumā viņš gāja lēni — pastaigas soli, tad sabāza rokas kabatās, jo tās pēkšņi sāka. viņam traucēt, un paātrināja gaitu, lai pārvarētu šaubas. Viņš piespieda sevi nogriezties aiz stūra un uzdziedāt pat dzies­miņu, bet jau pēc īsa brītiņa aizskrēja atpakaļ. Čemodāns gulēja agrākajā vietā. Tomēr no pretējās puses, saliekdamies un izstiep­dams rokas, tam tuvojās pilsonis vidējos gados ar visai parastu izskatu.

— Kur tu lien? — vēl iztālēm uzkliedza Ostaps. — Es tev rādīšu kampt cita čemodānus! Ne uz mirkli nevar pamest! Kāda nekrietnība!

Pilsonis neapmierināti paraustīja plecus un atkāpās. Bet Ben­ders atkal aizvilkās ar zelta teļu rokās.

«Ko lai tagad dara?» viņš domāja. «Ko lai iesāk ar to nolā­dēto naudu, kura mani padara bagātāku tikai ar morālām mo­kām? Vai sadedzināt to, vai?»

Pie šīs domas lielais kombinators pakavējās ar labpatiku.

«Tieši manā istabā ir kamins. Sadedzināt to kaminā! Tas būtu majestātiski! Kleopatras žests! Ugunī! Sainīti pēc sainīša! Ko es te velti par tiem lauzu galvu? Kaut gan nē, tas būtu muļķīgi. De­dzināt naudu ir pintiķība! Plātīšanās! Bet ko citu es varu ar to iesākt, vienīgi stampāt iekšā ēdamo bez sāta kā nepmanis? Muļ­ķīgs stāvoklis! Muzeja vadītājs par trīssimt rubļiem gatavs Luvru iztaisīt, jebkurš ūdensceļu transportnieku kolektivs vai dramaturgu kooperativā apvienība par miljonu var uzbūvēt pus- debesskrāpi ar lēzenu jumtu, kur svaigā gaisā lasīt lekcijas. Bet Ostaps Benders, janičaru pēctecis, ne velna nevar izdarīt! Ir gan šī šķira, šis hegemons, nomākusi miljonāru vieninieku!»

Domādams par to, ko iesākt ar miljonu, lielais kombinators skraidīja pa alejām, sēdās uz cementa margām un dusmīgi ska­tījās uz kuģi, kas šūpojās aiz viļņlauža.

«Nē, no ugunsgrēka būs jāatsakās. Dedzināt naudu ir gļēvi un neglīti. Vajag izdomāt kādu efektīgu žestu. Varbūt nodibināt Balaganova vārdā nosaukto stipendiju radiotechnikuma neklātie­nes audzēkņiem? Nopirkt piecdesmit tūkstoš sudraba karotīšu, iz­liet no tām zirgā sēdoša Paņikovska statuju un uzstādīt uz kapa? Inkrustēt «Antilopi» ar perlamutru? Bet varbūt. ..»

Lielais kombinators nolēca no margām, jaunas domas iedvesmots. Nevilcinādamies ne mirkli, viņš pameta bulvāri un, stingri izturēdams frontālo un sanu vēju spiedienu, devās uz gal­veno pastu.

Tur, paklausot viņa lūgumam, čemodānu iešuva mašā un krus­teniski parseja arauklu. Pēc izskata iznāca visvienkāršākais sai­nis, kādus galvena pasta katru dienu pieņem tūkstošiem un kādos pilsoņi nosūta saviem radiniekiem cūkas speķi, ievārījumu vai ābolus.

Ostaps paņēma ķīmisko zīmuli un, satraukti pavicinājis gaisā, uzrakstīja:

Vērtssūtijums.

FINANSU TAUTAS KOMISARAM MASKAVĀ.

Un sainis, zaļoksnēja pastnieka roku mests, ievēlās ovālu ba- ķīšu, tarbiņu un kastu blāķī. Bāzdams kvīti kabatā, Ostaps pama­nīja, ka viņa miljonu kopā ar citu kravu uz blakus zāli aizved gauss večuks ar baltiem zibeņiem uz apkakles uzšuvēm.

—_ Sēde turpinās, — sacīja lielais kombinators, — šoreiz bez vājprātīgo agrariešu deputātā O. Bendera piedalīšanās.

Viņš vēl ilgi stāvēja zem galvenā pasta arkas, gan attaisno­dams savu soli, gan to nožēlodams. Vējš lavījās zem Ostapa lie­tusmēteļa. Viņam kļuva auksti, un viņš ar nožēlu atcerējās, ka otru kažoku tā arī nebija nopircis.

Tieši viņam priekšā uz mirkli apstājās meitene. Pacēlusi galvu, viņa paskatījās uz pasta pulksteņa spīdošo ciparnīcu un aizgāja tālāk. Viņa bija tērpusies rupja auduma mētelītī, kas bija īsāks par kleitu, un zilā beretē ar bērnišķīgu bumbulīti galā. Ar labo roku viņa pieturēja mēteļa malu, kuru plivināja vējš. Koman- dora sirds nodrebēja, pirms viņš vēl bija pazinis Zosju, un viņš soļoja aiz viņas pa slapjajām ietves plāksnēm, neviļus turēda­mies zināmā attālumā. Reizēm meiteni aizsedza garāmgājēji, un tad Ostaps nokāpa uz ielas, raudzīdamies Zosjā no sāniem un apdomādams savas paredzamās izskaidrošanās tezes.

Uz stūra Zosja apstājās galantērijas kioska priekšā un pētīja brūnas vīriešu zeķes, kas šūpojās uz aukliņas. Ostaps patrulēja netālu no viņas.

Pašā trotuārā malā dedzīgi sarunājās divi cilvēki ar portfe­ļiem. Abi bija rudens mēteļos, zem kuriem rēgojās baltas vasaras bikses.

— Jūs īstā laikā aizgājāt no «Herkulesa», Ivan Pavlovič, — runāja viens, spiezdams portfeli pie krūtīm, — tur tagad tads grautiņš, tīra kā zvēri.

— Visa pilsēta runā, — nopūtās otrais.

— Vakar tīrīja Skutnbrijeviču, — saldkaisli sacīja pirmais, — zale ne ielauzties nevarēja. Sākumā viss norisa ļoti kulturāli. Skumbrijevičs tā izstāstīja savu biogrāfiju, ka visi aplaudēja. «Es,» šis saka, «esmu dzimis starp āmuru un laktu.» Ar to viņš gribēja pasvītrot, ka viņa vecāki bijuši kalēji. Bet pēkšņi kāds no publikas jautā: «Sakiet: vai jūs neatceraties, bija tāds tirdznie­cības nams «Skumbrijevičs un dēls, Dzelzs preces»? Jūs neesat no tiem Skumbrijevičiem?» Un te tas muļķis pasaka: «Es neesmu Skumbrijevičs, es esmu dēls.» Iedomājieties, kas tagad ar viņu notiks? Pirmā kategorija nodrošināta.

— Jā, biedri Vaintorg, tagad tik stingri nem. Bet ko šodien tīra?

— Šodien ir liela diena! Šodien tīra Berlagu, to pašu, kas glā­bās vājprātīgo namā. Pēc tam kārta pašam Polichajevam un šai čūskai Sernai Michailovnai, viņa morganatiskajai sievai. Viņa «Herkulesā» visus tiranizēja. Šodien gribu ierasties stundas divas pirms sākuma, citādi vairs ne iespraukties nevar. Bez tam Bomze…

Zosja devās prom, un Ostaps tā arī neuzzināja, kas noticis ar Ādolfu Nikolajeviču Bomzi. Tas tomēr viņu it nemaz neuztrauca. Sarunas sākuma frāze jau bija gatava. Komandors ātri panāca meiteni.

— Zosja, — viņš sacīja, — es esmu atbraucis, un šo faktu nav iespējams noliegt.

Sos vārdus viņš pateica briesmīgi familiari. Meitene strauji atkāpās, un lielais kombinators saprata, ka uzņēmis nepareizu toni. Viņš mainīja intonāciju, viņš runāja ātri un daudz, sūdzē­jās par apstākļiem, sūrojās, ka jaunība pagājusi pavisam citādi, nekā to iedomājies bērnības gados, ka dzīve izrādījusies zemiska un rupja kā basa atslēga.

— Jūs zināt, Zosja, — viņš pēdīgi sacīja, — katru cilvēku, pat partijnieku, spiež divi simti četrpadsmit kilogramu smags at­mosfēras slānis. Vai jūs to neesat ieverojusi?

Zosja neatbildēja.

Sai brīdī viņi gāja garām kinoēkai «Kapitolijs». Ostaps ātri paskatījās sānis uz to pusi, kur vasarā bija novietojies viņa nodi­binātais kantoris, un izbrīnā klusu izsaucas. Gar visu maju stie­pās plata izkārtne: