IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

RAGU UN NAGU SAGADES VALSTS APVIENĪBA

Visos logos bija redzamas rakstāmmašīnas un valsts darbi­nieku portreti. Pie ieejas ar uzvarētāja smaidu lūpās stāvēja brašs kurjers, kur nu Paņikovskim ar viņu sacensties! Pa atvēr­tajiem vārtiem ar plāksnīti «Bāzes noliktava» brauca iekšā trīs- tonnīgas automašīnas, piekrautas līdz augšai ar kondicijas ra­giem un nagiem. Pēc visa bija redzams, ka Ostapa lolojums no­nācis uz pareizā ceļa.

— Ir gan nomākusi šī šķira, šis hegemons, — Ostaps skumji sacīja, — pat manu vieglprātīgo ideju — arī to izmantojuši sa­viem merķiem. Bet mani atgrūduši malā, Zosja. Jūs dzirdat — atgrūdusi. Es esmu nelaimīgs.

— Nelaimīgs mīlētājs, — Zosja ieteicās, pirmo reizi pievērs- damās Ostapam.

— Jā, — atbildēja Ostaps, — es esmu tipisks Jevgeņijs Oņe- gins un ari bruņinieks, kam padomju vara atņēmusi mantojumu.

— Kas nu jūs par bruņinieku!

— Nedusmojieties, Zosja. Ņemiet vērā atmosfēras slāni. Man pat liekas, ka tas mani spiež ievērojami spēcīgāk nekā pārējos pilsoņus. Tas tāpēc, ka jūs mīlu. Un bez tam es neesmu arodbied­rības biedrs. Tas vēl klāt.

— Bez tam arī tāpēc, ka jūs melojat vairāk par citiem pil­soņiem.

— Tie nav meli. Tas ir fizikas likums. Bet varbūt patiešām nekāda atmosfēras slāņa nav, tās ir vienīgi manas iedomas?

Zosja apstājās un vilka nost pelēku cimdu.

— Man ir trīsdesmit trīs gadi, — steidzīgi sacīja Ostaps, — Jēzus Kristus vecums. Bet ko es līdz šim esmu izdarījis? Savu mācību neesmu radījis, mācekļus izsaimniekojis, Paņikovski no miroņiem neesmu piecēlis, un tikai jūs …

— Nu, uz redzēšanos, — Zosja sacīja, —■ es došos uz ēdnīcu.

— Es arī ieturēšu pusdienas, — lielais kombinators ieteicās, paskatījies uz izkārtni: «FRA pārtikas mācību paraugkombinats pie Černomorskas Valsts telpisko mākslu akadēmijas» — apē­dīšu kādus dežurparauga kāpostus pie šīs akadēmijas, varbūt kļūs vieglāk.

— Seit tikai arodbiedrības biedriem, — Zosja brīdināja.

— Tad es tāpat pasēdēšu.

Viņi nokāpa trīs pakāpienus. Mācību parauga kombinātā dzī­lēs palmas zaļajā nojumē sēdēja melnacains jauns cilvēks un cie­nīgi skatījās pusdienu kartē.

— Perikl! — vēl iztālēm iesaucās Zosja. — Es tev nopirku zeķes ar dubultpēdu. Iepazīstieties! Tas ir Femidi.

— Femidi, — sacīja jaunais cilvēks, sirsnīgi paspiezdams Ostapa roku.

—• Benders-Zadunaiskis, — rupji atbildēja lielais kombina­tors, uzreiz sapratis, ka mīlas svētki nokavēti un zeķes ar dubult­pēdu nav vis kāda viltus invalidu kooperativā arteļa vienkārša pro­dukcija, bet dzimtsarakstu nodaļā apstiprinātas, laimīgas laulī­bas simbols.

— Kā! Vai jūs esat arī Zadunaiskis? — Zosja jautri jautāja.

— Jā, Zadunaiskis. Jūs taču arī vairs neesat tikai Siņicka. Spriežot pēc zeķēm . ..

— Es esmu Siņicka-Femidi.

— Jau divdesmit septiņas dienas, — piezīmēja jaunais cil­vēks, berzēdams rokas.

— Man patik jūsu vīrs, — sacīja mantojumu zaudējušais bru­ņinieks.

— Man pašai arī patīk, — Zosja strauji atbildēja.

Kamēr jaunais pāris ēda flotes boršču, augstu celdami karo­tes un saskatīdamies, Ostaps neapmierināts šķielēja uz kultur- plakatiem, kas bija izkārti pie sienām. Uz kāda bija uzrakstīts: «Ēdot nesarunājies. Tas traucē kuņģa sulas pareizu izdalīšanos.» Otrs skanēja dzejā: «Ķad augļūdeņus dzēri, tu ogļhidrātus tvēri.» Vairāk nebija ko darīt. Vajadzēja iet prom, bet traucēja nez no kurienes radusies kautrība.

— Sajā flotes borščā, — ar pūlēm sacīja Ostaps, — peld bojā gājušu kuģu gabali.

Femidi laulātais pāris labsirdīgi iesmējās.

— Bet kādā nozarē jūs strādājat? — Ostaps jautāja jauna­jam cilvēkam.

— Es esmu dzelzceļa mākslinieku gleznotāju kolektiva sekre­tārs, — atbildēja Femidi.

Lielais kombinators lēnām cēlās augšā.

— Ak kolektiva pārstāvis! To varēja sagaidīt! Tomēr neaiz­kavēšu jūs ar sarunām. Tas jums traucēs pareizi izdalīt kuņģa sulu, kas ir tik nepieciešama veselībai.

Viņš aizgāja neatsveicinājies un, uzgrūzdamies galdiņiem, virzījās taisni uz durvīm.

— Aizvedis meiteni! — viņš murmināja, iznācis uz ielas. — Taisni no mājām aizvedis. Femidi! Nemezidi! Kolektiva pār­stāvis Femidi nocēla meiteni vieniniekam miljonaram . . .

Bet te Benders satricinoši skaidri un gaiši atcerējās, ka ne­kādā miljona viņam vairs nav. So domu viņš izdomāja jau skrē­jiena, šķirdams ar rokam pretimnācējus kā peldētājs ūdeni sacen­sība par pasaules rekorda pārspēšanu.

- Padomā tikai, kāds apustulis Pāvils atradies, — viņš čuk­stēja, lekdams pār pilsētas dārza puķu dobēm. — Nesavtīgais, bendes maiss! Nolādētais Menonits, baptists un adventists! Muļ­ķis! Ja viņi saini bus jau nosūtījuši — pakāršos! Nosist vajag tā­dus tolstojiešus!

Paslīdēdams divas reizes galvenajā pastā uz fližu grīdas, lie­lais kombinators pieskrēja pie lodziņa. Šeit stāvēja neliela, drūma un klusējoša rinda. Ostaps karstumā būtu iebāzis lodziņā galvu, bet pilsonis, kas stāvēja pirmais rindā, nervozi pacēla asos elko­ņus un mazliet pabīdīja pienācēju atpakaļ. Otrs pilsonis arī pa­cēla elkoņus, un lielais kombinators atradās vēl tālāk no ilgotā lodziņa. Pilnīgā klusumā tik ilgi pacēlās elkoņi un pabīdīja sāņus nekauņu, līdz tas atradās savā likumīgajā vietā — pašā astē.

— Man tikai… — Ostaps izdvesa.

Bet viņš neturpināja. Tam nebija nozīmes. Rinda, pelēka, ak­mens cieta, bija nesatricināma kā grieķu falanga. Katrs zināja savu vietu un bija gatavs mirt par savām mazajām tiesībām.

Tikai pēc četrdesmit piecām minūtēm Ostaps iebāza galvu pasta lodziņā un kaisli pieprasīja atpakaļ savu sūtījumu. Kalpo­tājs vienaldzīgi atdeva Ostapam atpakaļ kvīti.

— Biedri, mēs sūtījumus atpakaļ neizsniedzam.

— Kā! Vai jau esat nosūtījuši? — drebošā balsī jautāja lie­lais kombinators. — Es tikai pirms stundas nodevu!

— Biedri, mēs sūtījumus atpakaļ neizsniedzam, — atkārtoja pasta darbinieks.

— Bet tas taču ir mans sūtījums, — mīlīgi sacīja Ostaps, — saprotiet — mans. Es to nosūtīju, es pats arī gribu paņemt atpakaļ. Saprotiet, aizmirsu ielikt ievārījuma burku. No paradi- zes ābolīšiem. Ļoti jūs lūdzu. Tēvocis briesmīgi apvainosies. Sa­protiet . ..

— Biedri, mēs sūtījumus atpakaļ neizsniedzam.

Ostaps atskatījās, meklēdams palīdzību. Aizmugurē stāvēja rinda, klusējoša un barga, visus noteikumus zinoša, tanī skaita arī to, ka sūtījumus atpakaļ neizsniedz.

— Ielikt burciņu, — Ostaps nošļupstēja, r- paradizes ābolīši.

— Biedri, burku nosūtiet atsevišķā sūtījumā, — sacīja kal­potājs, k|ūdams piekāpīgāks. — Jūsu tēvocim nekas nenotiks.

— Jūs nepazīstat manu tēvoci! — dedzīgi iesaucās Ostaps.

— Un bez tam es esmu nabaga students, man nav naudas. Lūdzu jūs kā sabiedrisku darbinieku.

— Nu, padomājiet pats, biedri, — raudulīgā balsī sacīja kal­potājs, — kur to tagad lai meklē! Tur guļ trīs tonnas sūtījumu.

Bet tad lielais kombinators sāka sūroties tik žēlabaini, ka sa­karu darbinieks aizgāja otrajā zālē meklēt nabaga studenta sū­tījumu. Līdz šim klusējošā rinda uzreiz sacēla traci. Lielo kombi­natoru visādi ķengāja par pasta likumu nezināšanu, bet kāda pilsone dusmās viņam pat ieknieba.

— Vairāk nekad tā nedariet, — stingri noteica pasta darbi­nieks, izmezdams Benderam viņa čemodāniņu.