IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

Blakus Koreiko romānā parādīti arī tie, kas viņam palīdz vairot šo bagā­tību. Tie ir birokrāts un nelietis «Herkulesa» priekšnieks Polichajevs un viņa rokaspuiši Skumbrijevičs, Berlaga un daudzi citi blēži un dažādu sugu un rangu lišķi un līdēji, kas valsts aparatam piesūkušies kā dēles un gatavi pa­slēpties kaut vai vājprātīgo namā, lai tikai tos neskartu viņiem tik nepatīkamā padomju iestāžu «tīrīšana».

Ainu padara vēl pilnīgāku simbolistiskais «Vārnu brīvciems» — komunā­lais dzīvoklis, kurā autori savākuši visdīvainākos vecās pasaules atlieku iemie­sotājus, sākot ar bijušo viņa augstības ķeizara galma kambarkungu Mitriču, kurš, kā viņš pats apgalvo, «ģimnāzijās neesot apmācīts» (kas tiešām bija skaidra patiesība, jo viņš bija beidzis Pāžu korpusu), un beidzot ar Vasisua- liju Lochankinu, kas padzīts no ģimnāzijās trešās klases. Sajā tēlā nesaudzīgi izsmieti visi tie šķietamie inteliģences salašņas, kas mēģināja pretendēt uz intelektuālo pārākumu tādēļ vien, ka tiem bija ģimnāzijās trīs klašu izglītība un kāds desmits biezu sējumu ar zelta maliņām grāmatu plauktā, un kas iz­misīgi vaimanāja par «krievu inteliģences bojā eju» un boļševiku uzbrukumu «kulturas svētnīcai».

Tēlodami «Vārnu brīvciemu», Ilfs un Petrovs parāda, ka tieši no turie­nes — no vecās pasaules zaņķa lien ārā cilvēknīšanas, mietpilsonības, muļ­ķības un zemiskuma miasmi.

«Vārnu brīvciema» bojā eja, kad visi tās iedzīvotāji vienā reizē no visām pusēm to aizdedzina, iepriekš apdrošinājuši savu īpašumu, ir dziļi simbo­lisks fināls.

«Herkulesa» dzīves un darba ainas, kas parāda, ka šī iestāde jau sen ne­nodarbojas ar tiešajiem uzdevumiem, bet noņemas ar savu tiesību aizstāvēšanu uz nelikumīgi iegūtām telpām — tā ir klasiska satira par birokrātiem un kan­celejas žurkām. Pie tam romānā lieliski parādīts, ka šie birokrāti ļoti labi saprotas ar aferistiem un valsts apzadzējiem.

«Herkulesa» dzīves un darbības ainas, kā arī «Vārnu brīvciema» sadzīves notēlojums varbūt ir pats vērtīgākais no visa, ko uzrakstījuši Ilfs un Petrovs.

Literatūrā grūti atrast kaut ko vēl smieklīgāku un indīgāku par šīm spožajām romana lappusēm, kas vēl trāpīgāk izrēķinātos ar vecās iekārtas paliekām, ko vēl sastopam ari mūsdienās.

Bagātības alku pārņemts, Benders noskaidro visu kantorista Koreiko bio­grāfiju, vienlaikus atklādams ari «Herkulesa» darbības noslēpumu, un, pārva­rējis milzīgi daudz šķērš|u, izspiež no Koreiko kāroto miljonu. Benderam kļūs­tot par miljonāru, sākas romana pēdējā daļa. Lai par to runātu, nepieciešams sīkāk iepazīties ar Bendera personību visā pilnībā, jo vairāk tādēļ, ka šis tēls ne bez pamata radījis un arvien vēl rada strīdus kritiķu aprindās.

Kas ir Ostaps Benders tai laikā, kad viņš pirmoreiz parādās mūsu priekšā romana «Divpadsmit krēsli» lappusēs? Tas ir blēdis, kas radis nodrošināt ek­sistences līdzekļus nevis ar darbu, bet gan ar dažādu blēdīgu kombināciju palīdzību. Tas ir krāpnieks, kura galvenās īpašības — veiklība un attapība — izpaužas, izmantojot cilvēku lētticību un vaļsirdību, bet vēl biežāk — mant­kārību, kūtrumu un aprobežotību. Pats būdams vecās iekārtas veidojums, Ben­ders ar sevišķu meistarību un panākumiem realizē savas machinacijas tur, kur saskaras ar tās pašas formācijās ļaudīm.

Tomēr, darbojoties abos romānos četru gadu ilgā laika posmā, Benderam jāpārvar arvien lielākas grūtības, ko rada sociālistiskās iekārtas nostiprinā­šanās. Cenzdamies pēc iespējas retāk saskarties ar tiesas orgāniem, Benders sargās uzklupt sabiedriskajam īpašumam, viņa rīcībā ir privātīpašums, un mēģinājumi to iegūt viņam neliekas tik bīstami.

Laikā, kas aprakstīts romānā «Divpadsmit krēsli», Bendera iespējas šai ziņā vēl ir ļoti plašas.

«Zelta teļā» aina sāk mainīties. Pagātnē aizgājuši nepa laiki, Kis]arskis un Djadjevs jau sen pacentušies iejukt tirdzniecības darbinieku un sagādes aģentu vidū. Tagad šo reālo sadzīves tipu vietā pirmajā plānā izvirzās pa­grīdes miljonārā Koreiko figūra, kas sevī koncentrē vistipiskākās un ļaunākās vecās iekārtas īpašības.

Koreiko biogrāfijā — tā ir ļaundara biogrāfijā. Bendera biogrāfijā ir vis­pusīga un optimistiska blēža biogrāfijā, kuram netrūkst labsirdības un pat sava veida biedriskuma principu attiecībās pret sev līdzīgiem. Kad Benders stingri saņem rokās ļauno stulbeni Vorobjaņinovu vai piešmauc sīko speku­lanti atraitni Gricacujevu, vai izmuļķo Elločku no kanibalu cilts, vai arī pār­dod «svinīgo komplektu» haltūristam Uhudšanskim un, beidzot, izspiež naudu no Kisļarska, tas ir, kad šis veiklais blēdis saskaras ar vecās pasaules sa­lašņām, tad autori, kaut arī īsti nenostādamies Bendera pusē, tomēr ļoti lab­prāt pakavējas pie viņa izdarībām.

Vēl lielākā mērā tas attiecināms uz sadursmi, kas «Zelta teļā» notiek starp Benderu un Koreiko. Kas notiks ar Benderu, kad viņš beidzot būs iegu­vis savu miljonu, līdz zināmam laikam paliek neskaidrs, un Koreiko biogrā­fijā jau no paša sākuma ir uzrakstīta ar tādām neslēptām antipatijām, ka la­sītājam, jo tālāk viņš tiek, jo stiprāka kļūst vēlēšanās, lai sadursmē zaudētu Koreiko.

Turpmākos notikumus romānā labi raksturo sakāmvārds: «Krauklis krauk­lim acī neknābs.» Benders savu meklējumu gaitā pilnīgi noskaidro pagrīdes miljonārā briesmīgo biogrāfiju, bet par miljons rubļu liek Koreiko mierā un atstāj viņu nesodītu kā deviņu miljonu īpašnieku. Protams, likt Benderam rīkoties citādi, tas ir, likt viņam nesavtīgi atteikties no miljona tikai tādēļ, lai atmaskotu Koreiko, nozīmētu sagraut šā tēla viengabalainību.

Tātad «Zelta teļa» pēdējās nodaļās Benders kļūst «bagāts cilvēks». Taču izrādās, ka padomju iekārtas apstākļos pretēji buržuāziskai iekārtai miljona iegūšana pati par sevi nemaz nepaver neierobežotas iespējas nemaz nedod tiesības uz citu cilvēku cieņu, bet taisni otrādi — «laimīgais» kapitala īpaš­nieks no vienas vietas nonāk smieklīgās un muļķīgās situācijās. Jaunizcepta­jam miljonaram, lai dabūtu istabu viesnīcā, nākas izlikties gan par inženieri, gan par ārstu, gan par rakstnieku, gan arī pēc veca paraduma par leitnanta Smidta dēlu.

«Un tāds ir miljonārā liktenis…» pilns rūgtuma prāto Benders. «Kur paliek cieņa? Kur gods? Kur slava? Kur vara?» Un, kad beidzot neveiksmju saniknots un nomocījies, nevarēdams apmierināt savu godkārību, viņš uz savu ceļa biedru — studentu jautājumu, vai nestrādājot bankā, pēkšņi izšķiries at­bild: «Nē, es nestrādāju. Es esmu miljonārs!» — rezultāts ir pavisam ne­gaidīts. Jaunie cilvēki, kas jau bija iedraudzējušies ar viņu, nekavējoties viņu pamet, steigdamies ātrāk atdot naudu par tēju, ar kuru Benders tos tikko pa­cienājis. «Es pajokoju, es esmu darba cilvēks …» Benders apjucis murmina, mēģinādams aizturēt studentus, un šajā replikā ielikts dziļš sarkasms, nežēlīgs izsmiekls par tāda cilvēka traģiskumu, kas padomju dzīves apstākļos centies iegūt citu cilvēku cieņu, lielīdamies ar savu bagātību.

Nodaļas par Bendera — miljonārā klaiņojumiem un neveiksmēm savā sa- tiriskajā iecerē ir vienkārši lieliskas, un nav nekādas vajadzības noņemties ar sīko sadzīves ainu ticamības pierādījumiem. Ilfa un Petrova satira šeit ir hiperbolizēta, tajā visi sīkumi neatbilst īstenībai, toties tur ir dziļa sociālā patiesība.