IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - ZELTA TEĻŠ

— Nu! — labsirdīgi norūca komandors. — Nu, nu! Tikai bez roku palaišanas! Es par jums sūdzēšos Sfatul-Cerijā [8] , Lielajā Huruldanā!

Pa to laiku cits robežsargs žigli ar pieredzējuša mīlētāja veik­lību atpogāja vaļā Ostapa lielo, gandrīz teiksmaino superkažoku. Komandors izrāvās. Pie šīs kustības no kabatas izkrita un aizri­poja pa zemi liela dāmu aproce.

— Branzuletka! — iespiedzās robežvirsnieks īsā mētelī ar suņ- ādas apkakli un lielām metala pogām uz apaļās pakaļas.

— Branzuletka! — iespiedzās pārējie, mezdamies uz Ostapu.

Sapinies kažokā, lielais komandors pakrita un tūlīt sajuta, ka

viņam no biksēm izvelk dārgo bļodu. Piecēlies viņš ieraudzīja, ka virsnieks ar necilvēcīgu smaidu sejā svārsta rokās bļodu. Ostaps ieķērās savā īpašumā un izrāva no virsnieka rokām, pēc kam tūlīt saņēma apdullinošu sitienu sejā. Notikumi attīstījās kara operā­ciju ātrumā. Lielajam kombinatoram traucēja kažoks, un viņš kādu laiku kāvās ar ienaidniekiem, tupēdams uz ceļiem un mez­dams tiem ar slīkoņu glābēju medaļām. Tad viņš pēkšņi sajuta neizprotamu atvieglinājumu, kas viņam deva iespēju izdarīt vai­rākus iznīcinošus triecienus pretiniekam. Izrādījās, ka viņam bija norāvuši simttūkstoš rubļu vērto kažoku.

— Ak tad tāda attieksme! — mežonīgi skatīdamies apkārt, griezīgi iesaucās Ostaps.

Bija brīdis, kad viņš stāvēja, pie koka atspiedies, un ar mir­dzošo bļodu gāza uzbrucējiem pa galvām. Bija brīdis, kad viņam no kakla rāva nost Zelta Aunādas ordeni un komandors kā zirgs purināja galvu. Bija arī tāds brīdis, kad viņš, augstu pacēlis ar- chiereja krustu ar uzrakstu «Tēva un svētā gara vārdā», histēriski izsaucās:

— Darba tautas ekspluatatori! Zirnekļi! Kapitala algotņi! Rāpuļi!

Pie tam viņam no mutes sprēgāja sārtas siekalas. Ostaps cīnī­jās par savu miljonu kā gladiators. Viņš atgrūda nost ienaidnie­kus un piecēlās no zemes, skatīdamies uz priekšu ar satumsušu skatienu.

Viņš atjēdzās uz ledus ar sadauzītu purnu, ar vienu zābaku kājā, bez kažoka, bez uzrakstiem greznotajām etvijām, bez pulk­steņu kolekcijas, bez bļodas, bez valūtas, bez krusta un briljan­tiem, bez miljona. Uz augstā krasta stāvēja virsnieks ar suņādas apkakli un skatījās lejup uz Ostapu.

— Nolādētā sigurance [9] ! — iekliedzās Ostaps, paceldams baso kāju. — Paraziti!

Virsnieks lēni izvilka pistoli un ielaida stobrā patronu. Lielais kombinators saprata, ka intervija beigusies. Saliecies viņš laidās atpakaļ uz padomju krastu.

Balta kā papirosu dūmi no upes kāpa migla. Atvēris dūri, Ben­ders ieraudzīja uz delnas plakanu misiņa pogu, kušķi diez kam piederošu cietu, melnu matu un brīnumainā kārtā saglabājušos Zelta Aunādas ordeni. Lielais kombinators stulbi paskatījās uz trofejām un savas bagātības paliekām un turpināja ceļu, slīdē­dams ledus bedrēs un viebdamies aiz sāpēm.

Visapkārt nogranda stiepti un spēcīgi kā lielgabala šāviens, un ledus salīgojas. Uz nebēdu pūta silts vējš. Benders paskatījās zem kājām un ieraudzīja lielu, zaļu ledus plaisu. Ledus gabals, uz kura viņš atradās, sašūpojās un stūreniski sāka slīdēt zem ūdens.

— Ledus sakustējies! — šausmās iekliedzās lielais kombina­tors. ■— Ledus sakustējies, zvērināto piesēdētāju kungi!

Viņš lēkāja pa ledus gabaliņiem, no visa spēka steigdamies uz zemi, no kuras tik augstprātīgi bija atvadījies vēl pirms stundas. Migla kāpa cienīgi un gausi, atklādama kailo klānu.

Pēc desmit minūtēm krastā iznāca dīvains cilvēks bez cepures un ar vienu zābaku. Nevienu neuzrunādams, viņš skaļi sacīja:

— Tikai bez ovācijām! Grafs Montē Kristo no manis neiznāca. Būs jāpārkvalificējas par namu pārvaldnieku.

Iļjas Ilfa un Jevgeņija Petrova pirmais romāns «Divpadsmit krēsli» iznā­cis pirms trisdesmit viena gada. Kopš «Zelta teļa» publicēšanas pagājuši div­desmit septiņi gadi. Daudz no tā, kas izsmiets šajos romānos, jau aizgājis pagātnē, aizmirstībai nolemti arī daži tur aprakstītie tipi, bet pašas Ilfa un Petrova grāmatas nav novecojušas un nav zaudējušas savu spēku un pievil­cību. Lietojot kritikas terminoloģiju, par šīm grāmatām var sacīt, ka tās izturējušas laika pārbaudi, bet, izsakoties vienkāršāk, — tās vēl arvien aiz­rautīgi lasa.

Sīs grāmatas uzrakstījuši cilvēki, kas mīl visu, ko mēs mīlam, un nīst visu, ko mēs nīstam, tās uzrakstījuši cilvēki, kas nešaubīgi ticēja gaišās, so­ciālistiskās pasaules uzvarai pār kroplo un iznīkstošo kapitālistisko pasauli. Bez tam šīs grāmatas uzrakstītas ļoti talantīgi un ar lielu humora izjūtu.

Iļja Ilfs un Jevgeņijs Petrovs savu pirmo romānu uzrakstījuši pa vaka­riem, sēdēdami avīzes «Gudok» redakcijā, kur viņi tai laikā strādāja par lite­rārajiem līdzstrādniekiem vēstuļu, strādnieku korespondenču un feļetonu no­daļā. Viņu literārās darbības attīstības ceļš — no satiriskiem rakstiem avīzē «Gudok», kuros izmantoti ārkārtīgi plašie strādnieku korespondenču materiali, līdz romāniem «Divpadsmit krēsli» un «Zelta teļš» un pēc tam līdz darbībai «Pravdā», kur viņi uzrakstījuši desmitiem lielisku feļetonu.

Ilfs un Petrovs savu satīriskā talanta spēku, lai rakstītu ko rakstīdami, vienmēr vērsuši pret pagātnes paliekām, pret stulbumu, trulumu un mant­rausību.

Lai uzrakstītu tādus romānus kā «Divpadsmit krēsli» un «Zelta teļš», bija vajadzīga liela darba pieredze žurnālistikā un spēja saglabāt atmiņā tūks'o- šiem notikumu.

Ilfa un Petrova romānu saturs nerada domstarpības jautājumā, kur mek­lējami tās iekšējās nepieciešamības cēloņi, kas lika autoriem uzrakstīt šos darbus. Strādnieku korespondentu vēstules un raksti, lasītāju sūdzības, kas ik dienas pienāca ar redakcijas pastu, atmaskoja visu ļauno, nejēdzīgo, visu vecajam režimam raksturīgo, mietpilsonisko, stulbo un trulo, kas tā laika dzīvē vēl bija diezgan bieži sastopams. Katra fakta pamatā bija kāda konkrēta negativa persona — gan atklāti padomju iekārtas nīdēji «bijušie cilvēki», gan ari dažādi pieklīdeņi no buržuāziskās sabiedrības, kas mēģināja pieglaimoties jaunajai iekārtai, gan arī dažādi karjeristi, birokrāti un izdzimteņi. Biežā un tiešā saskare ar visu šo nejēdzību droši vien ari pamudināja Ilfu un Petrovu izmēģināt spēkus lielajā literatūrā un izteikt savas domas un jūtas nevis īsos avīžrakstos, bet gan plašā romānā.

Romana «Divpadsmit krēsli» sižets, protams, nav nekas jauns. Autori to arī nemaz nav mēģinājuši slēpt. Stāsts par diviem blēžiem, kas klaiņo pa visu valsti, meklēdami briljantus, ko kāda vecā režima dāma iešuvusi krēsla pol- sterējumā, bija izdevīgs vispirms tādēļ, ka autoriem deva iespēju nepiespiesti un dabiski pāriet no viena notikuma pie otra, gandrīz katrā no tiem ar asiem satiras līdzekļiem izrēķinoties ar vecās iekārtas paliekām. Ja romāns būtu uzrakstīts tikai tādēļ, lai lasītājam pārstāstītu šo briljantu meklēšanas gaitu un lai abu blēžu dēkas beigtos laimīgi, tad šī grāmata lasītāju atmiņā diez vai būtu dzīvojusi ilgāk par tās iznākšanas gadu. Taču romana «Divpadsmit krēsli» sižets, lai arī ļoti asprātīgi un rūpīgi izstrādāts, visumā ir tikai pave­diens, kas sasaista tās satiriskās epizodes, kurās īsti meklējama grāmatas vēr­tība. Runājot par laimīgajām beigām, jāpiebilst, — lai cik ļoti mēs gribētu zināt, ar ko īsti beigsies Bendera un Vorobjaņinova meklējumi, tomēr tādu Jinalu, kurā Petuchovas madamas briljanti nonāktu viņu rokās, mēs uzņemtu nevis kā laimīgu, bet drīzāk gan kā nelaimīgu. Un otrādi — kad bijušais muižniecības priekšnieks Vorobjaņinovs, kas, zaudējis jebkuru līdzību ar cil­vēku un pārgriezis rīkli savam kompanjonam, atnāk uz jauncelto strādnieku klubu un uzzina, ka tas uzcelts par vecā naktssarga atrastajiem briljantiem, šīs abiem varoņiem tiešām nelaimīgās romana beigas lasītāji izjūt kā laimīgas, likumsakarīgas un pat simboliskas.