ALEKSANDRS PUŠKINS - JEVGEŅIJS OŅEGINS

Un raudāja, pat aizbēgt dzīrās,

Bet saimniekot drīz ierada,

Pie jaunās vielas pierada

Un jutās labi līdzās vīram.

Tiek taču piešķirts paradums,

Lai aizvietotu laimi mums. 24

XXXII

Kad sievas pirmo sāpju smeldzi

Bij paradums jau kliedējis,

Jauns atklājums vēl sniedza veldzi

Un visas bēdas dziedēja,

Kad viņa aptvēra, kas darāms,

Lai tiek pār vīru pilna vara,

Kā grožus stingri rokās ņemt;

Tad viena sāka visu lemt:

Gan saimi rīkot, darbos raidīt,

Gan sēnes sālīt, māju post,

Gan puišus aiztriekt zaldātos,

Iet pirtī, ienākumus skaitīt,

Pat meitas pērt, ja sadomā, —

Tas viss — bez vīra padoma.

XXXIII

Kaut albumiņos mēdza dzejas

Ar asinīm reiz viņa triept

Un korseti sev apspīlēja,

Pusdziedus prata vārdus stiept,

Aiz klīrības kā dāmas daudzas

Praskovju par Polīnu sauca

Un izdvest mācēja nesen

Pat krievu H kā franču N

Caur degunu ar lielu māku •—

Drīz piemirstas bij dienas tās:

Tad par Akuļku pārvērtās

Selīna; kundze iztikt sāka

Bez niķiem, dzejām maigajām,

Pat aubītē jau staigāja.

XXXIV

Vīrs atļāva, lai sieva valda,

Pēc sava prāta saimnieko,

Pats sēdās naktssvārkos pie galda

Un nerūpējās ne par ko,

Bij rāma viņa dzīve dīkā;

Pa reizei mājā viesmīlīgā

Pulks draugu mēdza kopā nākt

Un vaļsirdīgas runas sākt,

Gan bēdās daloties, gan priekos,

Gan tenkojot. Tā stundas iet;

Sāk Olga tēju glāzēs liet,

Tad laiks jau vakariņas iekost,

Un arī tumsa klāt pa tam,

Brauc viesi prom, un apklust nams.

XXXV

Daudz senu ierašu vēl cienā

Bij viņu mājā jaukajā:

Tur sēdās atgavēņa dienās

Pie krievu bliņām taukajām;

Tur gavēja gan divreiz gadā,

Bet arī papriecāties prata,

Kāpt šūpolēs un uzdziedāt;

Kad vasarsvētki bija klāt,

Tad, dievu lūdzot, birdināja

Uz lupstājiem pat asaras;

Kā gaiss — tik nepieciešams kvass

Ik dienas bija viņu mājās;

Pie galda rīkojums bij dots

Pēc ranga viesus apkalpot.

XXXVI

Laiks gāja, viņi sāka sirmot,

Līdz piemeklēja stunda tā,

Kad sievai nācās viru pirmo

Post mūža dusai kapsētā.

Nu skuma draugi sēru namā

Un bērni, sieva uzticamā

Tik sirsnīgi, kā nez vai taps

Pēc nāves apraudāts dažs labs.

Bij nelaiķis vīrs krietns, mierīgs,

Un tur, kur viņa pīšļi dus,

Redz vārdus krustā iekaltus:

Tā kunga kalps un brigadieris

Dimitrijs Larins guldīts še,

Lai miers nu viņam smiltainē.

XXXVII

Kad atgriezies uz dzimto pusi

No svešatnes bij Vladimirs,

Viņš nopūtās pie kapa klusi,

Kur atdusējās lāga vīrs,

«Poor Yorick!» 25 lūpas nočukstēja.

«Viņš man bij labs kopš mazotnes.

Vēl šodien nepiemirstu es:

Ar medaļu pie viņa krūtīm

Reiz bērna dienās spēlējos.

Cik sirsnīgi viņš vēlējās,

Lai Olga man par sievu kļūtu …»

Un nelaiķim, ko smiltis sedz,

Jau madrigāls bija sacerēts.

XXXVIII

Tad dēls uz dzimtas kapiem gāja,

Kur tēvs un māte atdusas,

Ar vārsmām viņus godināja …

Jā, tā jau dzīvē notiek tas,

Ka audžu audzes plauksmē straujā

Zeļ, briest un iznīkst nāves pļaujā,

Kā paredz augstāks nolikums;

Nāk vietā citi… Arī mums,

Tai paaudzei, kas šajās dienās

Vēl līksmi kuplus dzietus rieš,

Pie kapa malas vecos spiež,

Reiz aiziešanas stunda pienāks,

Un mazbērni tad pašus drīz

No pasaules mūs izspiedīs.

XXXIX

Jel baudiet, draugi, dzīvošanu,

Kas liekas jums vēl priecīga!

Es nepieķeros tai, jo manu,

Cik dzīves jēga niecīga;

Pār mani maldiem vairs nav varas,

Bet sirdi nemierīgu dara

Vēl cerības, kas dzīvas šķiet;

Man būtu skumji projām iet,

Aiz sevis neatstājot pēdas.

Ne slavas alkstot rakstu gan,

Bet iemūžināt gribas man

Šeit lemto likteni un bēdas,

Lai mani piemin kādudien

Kā draugs kaut viena skaņa vien.

XL

Tā kādu sirdi aizkustinās;

Var notikt: liktenis vēl saudz,

Un manām vārsmām, kas lai zina,

Gaist Lētas plūsmā nebūs ļauts;

Čukst cerība: varbūt nāks dienas,

Uz manu portretu pie sienas

Kāds ģeķis citiem parādīs

Un teiks: tas gan bij dzejnieks īsts!

Paldies mans tev, kas cieni dzeju,

Kam eonīdu plūdums tīk,

Kas atcerēsies atzinīgs

Vēl manas vārsmas gadu skrejā

Un vēlīgs laurus paplūkās,

Kas manu veča galvu klās.

Elle člait lille, elle čtait amoureuse.

Mallilātre 2 '

I

«Kurp? Ak, šie dzejnieki!» — «Es steidzos,

Oņegin, sveiks!» — «Steidz, manis pēc;

Bet vai gan neatklāsi beidzot,

Kur vakarus tu vadīt mēdz?» —

«Pie Lariniem.» — «Nē, tādu joku!

Vai tiešām garlaicības mokas,

Tur nīkstot, tevi nenomāc?» •—

«Nemaz.» — «To aptvert liedzas prāts!

Pat notālēm tev pateikt spēju:

Kā krievu dzimtai īstenai

Svēts viesmīlības likums tai,

Pie ievārījuma un tējas

Par laiku, lopiem, zemi vien

Rit saruna'š ik mīļudien.» •—

II

«Un kas tev tādās runās netīk?» —

«Draugs, garlaicīgi, tur tas posts.» —

«Bet man viss pārmodernais pretīgs;

Es laimīgs dzimtā sajūtos,

Pie pavarda …» — «Skat, dzeja jauna!

Nu, mīļais Ļenski, noņem ļaunā!

Tu projām steidzies; žēl jau gan.

Bet kādēļ neparādi man

Šo Fillidu tu, galu galā

Kas liek tev alkās kvēlot tā,

Skumt, pantus kalt et cetera? .. . 27

Ņem līdz!» — «Tu joko.» — «Nepagalam!»

«Labprāt.» — «Bet kad?» — «Kaut vai tūlīt,

Būs viņiem prieks mūs sagaidīt.

III

Jāj līdz!»

Trauc draugi blakām tālāk,

Un uzņem viņus vecais nams

Ar viesmīlības rituālu,

Kas dažkārt grūti paciešams:

Gan draugus it kā senās dienās

Ar brūkleņūdeni sāk cienāt,

Ko, krūkā lietu, galdā liek,

Gan ievārījums atnests tiek,

Par visiem — karotīte viena.

Pie durvīm meitas barā stāv >—

Vēl jaunais kaimiņš redzēts nav,

Grib viņu nopētīt ikviena.

Sāk vīri sētā drūzmēties,

Par viesu zirgiem ņemas spriest.

IV

Pa ceļu īsāko uz mājām

Pēc viesošanās draugi jāj.28

Par ko tie abi sarunājas,

Mums jānoklausās, lasītāj:

«Tu žāvājies, Oņegin? Tiešām!» —

«Tāds paradums.» — «Bet tevi spiežam

Vēl smagāk liekas apnikums.» —

«Nē, kā jau parasts… Skaties — tumst;

Andrjuška, steidz! Nakts uznāks laukā.

Cik vienmuļas šīs vietas vied!

Starp citu: Larina, man šķiet,

Ir sieva vienkārša, bet jauka;

Tik brūkleņūdens, baidos gan,

Par labu nebūs nācis man.

V

Teic — kura īsti bij Tatjana?» —

«Tā mazrunīgā, skumīgā,

Pie loga sēdot kā Svetlana,

Mūs klusi novēroja tā.» —

«Bet Olgai pieder tavas jūtas?» —

«Un tad?» — «Es tiektos, dzejnieks būdams,

Pēc otras. Tavējai diemžēl

Trūkst uguns … īsts Van Deika tēls,

Madonna … Es tev teikšu klaji:

Tik sarkans, apaļš viņas vaigs

Kā muļķa mēness apaļais