ALEKSANDRS PUŠKINS - JEVGEŅIJS OŅEGINS

Vai, dievu lūdzot, klusināju

Es ilgu smeldzi vienatnē?

Un šonakt, kad man miera nava,

Vai tā nav mīļā ēna tava,

Kas pustumsā caur telpu slīd,

Man pretī mīlas pilna tiecas,

Pār pagalvi klusītēm liecas,

Grib laipnus vārdus pasacīt?

Vai man par sargeņģeli kļūsi,

Vai bīstams kārdinātājs būsi,

Teic, kliedē šaubas, kas tā sāp!

Varbūt vien maldu dēļ es ciešu,

Sirds vientiesīgā mani krāpj

Un vēlāk citu ceļu iešu …

Bet likteni, lai notiek tā,

Es tavās rokās nodot vēlos

Un raudu, lūdzot klusībā,

Lai saudzi, aizstāvi un žēlo …

Jel iedomājies pats un spried,

Cik es šeit nesaprasta, viena,

Prāts gurst, man, klusējot diendienā,

Būs beidzot bojā jāaiziet.

Es gaidu — izlemt tavā varā:

Ar skatienu man laimi sniedz

Vai arī māņiem izgaist liec

Un, kā to pelnu, mani sarāj!

Es beidzu! Kauns un mulsums māc .

Pat pārlasīt bail rindas manas …

Bet zinu — jums ir godaprāts,

Tam uzticos bez šaubīšanās …

XXXII

Gan nopūšas Tatjana klusi,

Gan ievaidas un modra kļūst;

Kā drudzī mute iztvīkusi,

Un oblata uz mēles žūst.

Trīc vēstulīte viņas rokās,

No pleca noslīd krekla krokas,

Un galviņa uz krūtīm slīgst…

Kļūst mēness bāls un caurspīdīgs,

Lēnītēm iznirst pakalns, grava

Un birzs no miglas kūstošās.

Viz upe tālē plūstošā,

Pūš tauri gans, un gaitas savas

Sāk ļaudis. Rīts ir atausis.

Tatjanai vienaldzīgs it viss.

XXXIII

Pat neparaugās viņa ausmā,

Kas blāzmaina un krāšņa jau,

Sēd, ieslīgusi biklās jausmās.

Vēl viņas zīmogs uzspiests nav

Uz aploksnes. Patlaban klusi

Ir vecā aukle ienākusi

Un grib Tatjanu modināt:

«Laiks celties, bērniņ, diena klāt.

Vai re — tu nomodā un spirgta

Jau esi, agrais putniņ mans!

Bet vakar pārbaidīji gan.

Cik labi, ka tu atkal žirgta!

Nakts skumjas pagaisušas šķiet,

Kā magonītes vaigi zied.» —

XXXIV

«Ai auklīt, dari man to prieku …»

«Nu tak jau — ko tu vēlies, teic.» •—

«Tu tikai… dīvaini jau liekas …

Bet nedomā… Ak, neatteic!» —

«Dievvārds, ko liksi — visu veikšu!» —

«Tad lai tavs mazdēls aiznes steigšus

Šo vēstulīti kaimiņam …

Nu! O … un piesaki bez tam,

Lai puisēns nemin vārdu manu,

Lai klusē … loti lūdzu es.» —

«Bet kam tad vēstulīti nest?

Kļūst grūtāk man ar apjēgšanu —

To kaimiņu tak gauži daudz;

Ir jazin, kā to īsto sauc.» —

XXXV

«Ai auklīt, kā tu nesaproti!» —

«Ko tur nu — vecums, bērns, nav prieks;

Tas prātiņš ticis tumšāks, proti,

Bet senāk — tikko kungi liek,

Bilst vārdu — sapratu uz pēdām …» —

«Ai auklīt, ne jau tur tā bēda,

Tavs prāts no svara nav šobrīd,

So vēstuli liec nosūtīt

Oņeginam!…» — «Lai notiek, dārgā …

Tik prātiņš nule vairs nav gaišs …

Bet kas tev, manu sirsniņ, kaiš?

Jau atkal bāla tu un vārga!» —

«Nekas man nekaiš, tāpat vien …

Tik liec, lai mazdēls ātrāk skrien!»

XXXVI

Vēl atbilde nav atsūtīta,

Kaut ataust otra diena jau.

Tatjana gaidīt sāk no rīta,

Kā ēna klīst… Vēsts nav un nav.

Drīz ienāk Ļenskis gaitā straujā

Un mājasmāte viņam taujā:

«Kur jūsu draugs, jel pasakiet!

Pavisam piemirsis mūs šķiet.»

Tatjana sarkst un nodreb spēji.

«Viņš šodien atjāt teicās man,»

Bilst jaunais dzejnieks, «laikam gan

Būs, pastu lasot, aizkavējies.»

Tatjanas acis pēkšņi tumst:

Šie vārdi skan kā pārmetums.

XXXVII

Sāk krēslot. Tējas kannu sildot,

Spožs patvāris jau sīc un šņāc,

Ar viegliem tvaikiem telpu pildot,

Laiks vakariņot, galds ir klāts.

Patlaban Olga tumšo tēju

Lej tasītēs, tiek atnests krējums.

Tatjanas citu vidū nav,

Pie loga viņa savrup stāv

Un dvašu pūš uz vēsā stikla.

Tāltālu domas kavējas,

Un zīmē viņas pirkstiņš mazs

Uz rūtīm aizmiglotām, miklām

Iniciāli dārgāko,

Vien divus burtus: J un O.

XXXVIII

Māc skumjas tā, ka elpot grūti,

Un valgums viņas skropstās viz.

Klau — auļo kāds! … Sirds pamirst krūtīs.

Vēl tuvāk, tuvāk … Atjājis

Jevgeņijs! «Ai!» — kā ēna klusi

Tatjana pēkšņi pazudusi,

Jau dārzā viņa; tālāk vien

Pat neatskatīdamās skrien;

Kā lidot lido — birzij garām,

Pār puķu dobēm traukdama,

Caur ceriņkrūmiem spraukdamās,

Pa ceļam aplauzdama zarus,

Līdz tur, kur dārzā strautiņš mazs,

Bez elpas bēgle attopas,

XXXIX

Uz sola atkrīt…

«Viņšl Viņš klātu!

Dievs, ko patlaban domā tas!»

Sirds, ilgošanās vārdzinātā,

Vēl lolo mulsas cerības;

Dreb, deg kā drudzi, gaida Taņa:

Vai nenāks? Nedzird soļu skaņas.

Pa avenāju meitas iet

Un, ogas lasīdamas, dzied

(Tā pieteikts ne bez gudras ziņas:

Lai nevar brīvu mirkli rast,

Ar dziedāšanu aizņemtas

Un kungu ogas neēd viņas,

Vien rātni saldo ražu vāc —

It atjautīgi izdomāts!).

Meiteņu dziesma

Meitenītes, daiļavas,

Draudzenītes mīlīgās —

Rotājieties, meitenes,

Līksmojieties, pārgalves!

Dziesmiņa jums jāuzdzied

Nebēdīga, tīkama:

Jaunu puisi ieviliet

Mūsu jautrā pulciņā!

Tikko viņu atvilsim,

Pamanīsim notālēm, —

Draudzenītes, aizbēgsim,

Apmētāsim avenēm,

Ķiršu ogām saldajām,

Sarkanajām jāņogām:

Nenāc, puisi, klausīties

Mūsu dziesmas priecīgās,

Nenāc slepus raudzīties

Jaunu meitu rotaļās.

XL

Tatjana nevērīgi klausās,

Kā nebēdīgā dziesma plūst,

Un gaida, kad sirds sitīs gausāk,

Kad elpa mierīgāka kļūs

Un vaigi beidzot kvēlot pārstās.

Bet dauzās sirds, un kvēle karstā

No viņas vaigiem nepagaist,

Ik mirkli versmaināk tie kaist…

Tā nabags taurenītis svaidās,

Kad draiska zēna sagūstīts,

Un gleznie, košie spārni trīc.

Tā ziemājos mazs zaķēns baidās,

Kad pamana, ka mednieks to

No krūmiem slepus novēro.

XLI

Tad viņa ceļas; dodas lēnām

Uz aleju, ko krēsla klāj;

Kā draudīga un drūma ēna

Jevgeņijs pēkšņi ceļā stāj,

Tumšs spožums viņa acīs lāsmo.

Šķiet — ugunis ap Taņu brāzmo,

Nav jaudas viņai tālāk iet.

Bet, dārgie draugi, piedodiet, —

Kā beidzās viņu sastapšanās,

Nav spēka atainot vairs jums,

Un jāatliek šis tēlojums;

Pēc ilgās tērzēšanas manas

Ir jāatpūšas klusībā:

Gan vēlāk pabeigšu kaut kā.

La morāle esi dans la nalure

des choses3i

Necker

I, II, III, IV, V, VI

VII

Jo mazāk sievieti mēs mīlam,

Jo ātrāk iemīl viņa mūs —

Šķiet, tieši vēsums droša ķīla,

Ka medījums mums rokā būs.

Kā mīlas māksla slavināta

Reiz tika izvirtībā tāda,

Kas dižoties un apsvērt prot,

Kas bauda, pati nemīlot.

Bet tādi māži darīt godu

Vien veciem pērtiķiem vēl spēj,

Kas pieder sirmai senatnei:

Gaist Lovelasu slava šodien

Ar parūkām, kas galvā tiem,

Un sarkanajiem papēžiem.