ALEKSANDRS PUŠKINS - JEVGEŅIJS OŅEGINS

Šai debess lokā muļķīgajā.»

Draugs kaut ko bilda noskaities,

Tad vispār sāka klusu ciest.

VI

Tas, ka Oņegins galu galā

Pie Lariniem ir ieradies,

Bij iegansts ļaudīm visās malās

Par jauno notikumu spriest

Un tenkot, jokoties un minēt,

Ka laikam nāksies kāzas svinēt,

Ka visas zīmes nojaust liek -—

Tatjanai radies precinieks;

Dažs gatavs apzvērēt bij svēti:

Vien tāpēc kāzas atliktas,

Ka gredzenus, rau, nevar rast

Tik modernus, kā vajadzētu.

Par Ļenska kāzām ļaudīm viss

Bij izspriests sen un apnicis.

VII

Tatjanai riebās baumas tādas;

Bet, tikko nāca mirklis kluss,

Bij jāaptver, ka pašai prātā

Sīs domas ienāk pazagšus

Un šķiet pat jaukas dažā ziņā;

Tas brīdis klāt — sāk mīlēt viņa!

Tā grauds, kas zemē kritis, dīgst,

Kad ziedonis nāk ugunīgs.

Sen viņa slepus sapņos slīga

Par izredzēto, vienīgo

Un ilgošanās cienīgo;

Sen iztvīkusi, nemierīga

Bij jaunā sirds, ko alkas māc

Un gaidas, kaut jel nāktu… kāds.

VIII

Nu viņš bij klāt!… Tatjana teica

Sev pašai: viņš ir sagaidīts!

Ik sapnis viņa tēlu sveica,

Vai tumsa nakts, vai ausa rīts,

Viss vēstīja par viņu vienu;

Viņš domās mita augu dienu,

Kā burvju spēka piesaukts klāt.

Viss cits bij sācis kaitināt:

Gan tuvinieku balsis skaļās,

Gan kalpu gādība, gan tas,

Ka viesi pēkšņi sarodas

Un ka tik ilgi viņiem vaļas

Tā ciemoties un mēles trīt,

Kad projām brauks — ne sagaidīt.

IX

Kā romānus par jūtām maigām

Tīk tagad lasīt meitenei,

Kā viņu valdzināt šai laikā

Un apburt saldie māņi spēj!

Ik varonis ir elpu guvis

Un Taņai saprotamāks kļuvis:

Malek-Adels un de Linārs,29

Un arī Verters, skumjš un vārs,

Ko mīlestības sāpes nomāc,

Un Grandisons, kas mūžadien

Mums uzdzen tikai miegu vien, —

Šķiet jaunās sapņotājas domās

Par vienu tēlu saplūstot:

Oņeginu sirds viņos rod.

X

Un lasot varonēs it visās

Tatjana pati sevi jauš:

Delfinā, Jūlijā, Klarisā.

Pa birztalu, kur ēnas snauž,

Klīst meitene ar grāmatiņu

Un tajā meklē, atrod viņa

To jauno kaismi, sapni to,

Kas pašas sirdi piemājo;

Jūt citu sāpes savās krūtīs,

Sirds citu laimei līdzi pukst,

Un Taņas lūpas vārdus čukst

No vēstules, ko viņam sūtīs . ..

Kaut varonim šim līdzības

Ar Grandisonu nav nemaz.

XI

Reiz stilā svinīgā un cēlā

Dažs stāstus sacerēja tā,

Lai iemiesots tiek varoņtēlā

īsts paraugs spožā pilnībā.

Sis varonis, kam posta gana

Ar netaisnīgām vajāšanām,

Bij gaužām jūtīgs, gaužām glīts,

Ar gaišu prātu apveltīts.

Viņš, karstas jūtas pārdzīvodams,

Bij allaž jūsmīgs, gatavs ciest,

Iet bojā, uzupurēties,

Bet katrā beigu daļā, protams,

Bij ļaunumam lemts pelnīts sods

Un tikums godam apbalvots.

XII

Bet šodien prāti apmigloti,

Jo morāle liek iemigt mums,

Pat lasot romānus, tu rodi,

Ka tajos valda netikums.

Un pusaudzes, ko nāktos saudzēt,

Sāk britu mūza miegā traucēt —

Tas elks, kam viņu sirdis kaist,

Ir vai nu Vampīrs domīgais,

Vai Korsārs, Melmūts, likstu vajāts,

Žīds Mūžīgais, kas trimdā skumst,

Sbogārs, ko apvij noslēpums.30

Lords Bairons vārsmās lieliskajās

Ar skumju romantiku prot

Pat egoismu apbalvot.

XIII

Bet kāda jēga gan tam visam?

Varbūt, ja dievi lems, jau drīz

No dzejas atteikšos pavisam,

Cits velns tad mani apsēdīs,

Kaut Fēbs vēl draudēs īgnā prātā,

Pie prozas ķeršos nicinātās;

Tad romāns senlaicīgi gauss

Just prieku mūža rietā ļaus.

Es netēlošu mokas sīvās,

Ko slepus pārcieš ļaundaris.

Lai vienkāršs vēstījums mans ris

Par krievu dzimtas rāmo dzīvi,

Lai mīlas sapni tēlo stāsts

Un ļaužu gaitas sendienās.

XIV

Tie vārdi skanēs stāstos manos,

Ko tēvs vai tēvocis kāds pauž;

Tur bērni steigs uz satikšanos

Pie strauta, kas zem liepām snauž;

Lai viņi greizsirdībā ļaunā

Sāk strīdu, salabst tad no jauna

Un vēlreiz šķiras; beigās es

Pie altāra tos gribu vest…

Man vārdi, kurus, kaislē tvīkstot

Un ciešot, mīlētāji min,

Ir jāatceras, jāpiemin.

Pie izredzētās kājām slīgstot,

Pats tādus teicu, apmātais,

Vien tagad tie no miņas gaist.

XV

Tatjana mīļā! Man tev līdzi

Ir jāraud. Cik tas skumji viss —

īsts moderns tirāns, salts un īdzīgs,

Ir tavu sirdi ieguvis.

Tev jāiet bojā, mana labā,

Kaut sapņu reibumā patlaban

Sāc dzīves svētlaimību just

Un gaidīt gaidi brīnumus.

Tu burvju dziru sazāļoto,

Ko dāvā ilgas, kāri dzer,

Sirds visur viņu sastapt cer.

Lai kurp, pa kuru ceļu dotos,

Tev saldā apmātībā šķiet:

Tavs kārdinātājs līdzās iet.

XVI

Tatjana viena dārzā klejo,

Kad skumjas nespēj atvairīt,

Bet pēkšņi aizsapņojas ejot,

Un garās skropstas lejup slīd,

Nav jaudas viņai tālāk doties:

Deg vaigi, elpai aizraujoties,

Zvīl acu priekšā liesmu šalts,

Dūc ausīs asinis un šalc …

Nakts pienākusi; mēness žiglais

Sāk sarga gaitu debesīs,

Un lakstīgalas dziesma līst

No kokiem, ieslīgušiem miglā.

Tatjanai nenāk miegs nemaz,

Un auklei viņa sūrojas:

XVII

«Ver vajā logu, neej projām,

Te gaiss tik smacīgs, nenāk miegs.» —

«Bērns, kas tev kaiš?» — «Es garlaikojos,

Nāc sēdies, parunāsimies

Par senām dienām.» — «Jā, bet ko tad?

Daudz nostāstu un teiku, proti,

Par ļauniem gariem zināju,

Par daiļām princesēm, bet nu

Vairs prātā neiekrīt neviena:

Ar aizmāršību nokaujos.

Klāt vecums, tas jau ir tas posts!» —

«Nu pastāsti par tālām dienām,

Par savu gaišo jaunību:

Vai mīlējusi esi tu?» —

XVIII

«Vai, Taņa, kur nu tādas lietas!

Par mīlu nebij dzirdēts gan;

Vai dzīvu apēstu uz vietas

Tad vīramāte, tici man!» •—

«Bet kā tu tiki salaulāta?» •—

«Nu laikam tak pēc dieva prāta.

Man pilns bij trīspadsmitais gads

Un manam Vaņam mazāk pat,

Bet preciniece ņēmās steigā

Jau manus radus apvārdot,

Līdz svētību tēvs lēma dot.

Es bailēs raudāju, bet beigās

Man bizi atpina tikpat

Un laulāt aizvadīja tad.

XIX

Jā — aizveda uz svešu pusi…

Bet tu jau neklausies nemaz …» —

«Ai aukle, esmu noskumusi,

Tāds nemiers, tādas ciešanas:

Vai balsī jāraud, cik man grūti!» —

«Tad laikam nevesela jūties?

Lai dieviņš pasarga, kāds posts!

Nu saki, ko tu vēlētos …

Pag, svēto ūdeni der slacīt,

Tev drudzis …» — «Drudža nav, paties:

Es … esmu— iemīlējusies.» •—

«Dievs žēlīgs, tādus vārdus sacīt!»

Sāk aukle dievu lūgt tūlīt

Un steidzas Taņu pārkrustīt.

XX

«Es mīlu,» Taņa čukst klusītēm.

«Lai tādu bēdu nedod dievs —

Tu tiešām slima, nabadzīte!» •—

«Nē, auklīt: iemīlējusies!»

Dus viegli mēness gaisma maigā

Uz Taņas saraudātā vaiga

Un matcirtām, kas plecus sedz,