ALEKSANDRS PUŠKINS: JEVGEŅIJS OŅEGINS

V

Jo taukāks kļuva viņš, jo smagāks;

Ak stulbā krievu tauta, teic,

Jel teic man, kālab gan tu tagad

VI

«Kazi.» Šim vārdiņam pat odu

Es tiešām būtu veltījis,

Bet pasteidzies, to sadzejodams,

Jau dižciltīgāks rīmjkalis

Nu Albionam pieder juras

VII

Kazi, par naudu nedomādams,

Reiz kļūs par mūku svētulis,

Kazi — lems Nikolajs, un atdos

Tad Sibīrija dzimtām drīz

Kazi, sāks labot musu ceļus

VIII

Vīrs svaidīts, guvis kaujās slavu.

Pat caru godāts, jātnieks šis,

Kam kroni galvā licis pāvests,

Kā blāzmas atspulgs izgaisis

Ar mieru sodīts, miera guris

IX

Dub Pireneji, aprimt nevar,

Kūp vulkāns Neapolē; tad

Kņazs bezrocis sāk Kišiņevā

Morejas draugiem mirkšķināt

L (?) kinžals (B) ēna

«Ar savu tautu visus veikšu!»

Tad kongresā cars sacīja,

Par tevi neceļ vairs ne ausu.

Tu Aleksandra dienderi.

XI

Pulks, milža Pitera reiz savākts,

Šie rotaļbiedri, sirmi nu,

Kas palīdzēja laikā savā,

Lai bendes nokauj tirānu

XII

Bij Krievija jau savaldīta,

Cars žūpot sāka, trakāk vēl,

Bet citas uguns dzirksts tai brīdī,

Kas sen varbūt jau gruzd un kvēlo

XIII

Bij sākuši tie sapulcēties

Pie vīna kausa pildīta,

Pie krievu šņabja glāzes sēdot

XIV

39*

Un viņi, skarbi daiļrunīgi

Šīs saimes.vīri, pulcējās

611

Tad pie Ņikitas nemierīgā,

Pie Iļjas, kas tā piesargās

XV

Tur Luņins — Bakha, Afrodītes

Un Marsa draugs — mums iededzies

Un nikns teica, ka ir brīdis,

Kad izšķirīgi rīkoties,

Noeles skandināja Puškins,

Bet melanholiskais Jakuškins,

Mums šķita, kinžalu jau ceļ,

Kam cara krūtis jāpāršķeļ.

Vien krievu zemi juzdams mīļu,

Kur paša ideāls šķiet rasts,

Turgeņevs klibais klausījās —

Viņš vergu važas nīda dziļi,

Šie muižnieki, kā likās tam,

Reiz dāvās brīvi zemniekam.

XVI

Tā bij pie Ņevas ledū kaltās,

Bet tur, kur pavasaris spožs

Pār Kamenku sāk agrāk valdīt

Un Tuļčinu, — kur ielenkt drošs

Bij sācis Dņepras lejas klajās

Un Bugas stepes laikā tajā

Pulks Vitgenšteina vīru jau,

It visam vēriens plašāks daudz

Tur Pestels tirāniem .. .

Tur cīņai………………………… kopā vāc

Salts, mierīgs ģenerālis kāds,

Un Muravjovs, to steidzinādams,

Alkst ašāk redzēt tikai to,

Kā uguns beidzot uzliesmo

XVII

Bet sazvērestības tai brīdī,

Pie vīna glāzes noslēgtas,

Bij sākumā vien draugu strīdi,

Un dziļi neiesakņojās

Vēl sirdīs sacelšanās māka.

No garlaicības vien viss sākās,

Vien izklaidēties ļāva šiem

Jau pieaugušiem nerātņiem.

Un likās…………………………………

Pie mezgla mezgls………………….

Un lēnām tīklā paslepenā

Krievzeme

Cars snauda vēl.

1823-1830