ALEKSANDRS PUŠKINS: JEVGEŅIJS OŅEGINS

Cik neciešami — virknē garā

Nu viesības vien gaidīs mūs,

Par rituālu dzīve kļūs

Mums ieraduma vergu barā,

Ar kuru kopīgs nav nekas —

Ne uzskati, ne kaislības.

XII

Cik pretīgi sniegt tenkām vielu

(Vai ne?), kad visi ņemas spriest,

Ka tīšām savādnieku lielu

Tu ļaudīs tēlot apņēmies,

Vai gvelž, ka esi nerrs pa īstam,

Pat pekles izdzimtenis bīstams,

Vai dēmons manās dzej rindās …

Oņegins (jāatsāk mans stāsts),

Kopš nonāvējis draugu savu,

Bij apkārt klaiņojis viens pats.

Klāt divdesmit un sestais gads —

Vēl sievas nava, mērķa nava,

Viņš nosit laiku bezdarbīgs,

Ne strādāt prot, ne strādāt tīk …

XIII

Spējš nemiers, kas dzen ceļā doties,

Oņeginam bij uzplijies

(Posts, kuru, paši uzņemoties,

Mēdz nedaudzi no ļaudīm ciest).

Pats sevi raidīja viņš trimdā

No druvu, mežu miera rimtā.

Jo asiņainā ēna tur

Vairs mieru nedeva nekur.

Tad klīda apkārt viņš bez stājas,

Līdz — kā zem saules apnīk viss —

Bij arī ceļot apnicis;

Kā Čackis, tikko ticis mājās,

Viņš garlaicību atvairīt

Uz balli devies bij tūlīt.

XIV

Te pēkšņi saviļņojas zāle

Un čukstu šalkas negrib stāt:

Iet dāma un sirms ģenerālis

Patlaban namamātei klāt.

Ir mierīga šī dāma staltā,

Ne runīga, ne pārāk salta,

Bez vēlēšanās izpatikt,

Bez tieksmes ievērotai, tikt

Un darīt to, ko visi dara,

Bez grimasītēm koķetām.

Viss viņā vienkāršs, patiess, rāms:

Du comme il iaat 67 īsts, cildens paraugs.

(Kā tulkoti šie vārdi skan,

Nav jausmas, Siškov, piedod man.)

XV

Ar viņu dāmas laipnas bija,

Un vecenītes smaidīja,

Bet kungi zemu palocījās

Un viņas skalu gaidīja;

Pulks meiču rātni sveicināja,

Bet ģenerālis stalti gāja

Un jutās lepns droši vien.

Kaut arī dāmu šo neviens

Par reti daiļu nedēvētu,

Bet viņas vaibstos, apģērbā

Acs nesaskatīja nekā,

Ko valdonīgā mode spētu

Pat augstprātīgā Londonā

Saukt vu/gar 68 . (Atkal svešvārds, jā …

XVI

Man vaids šis iepaticies gaužām,

Bet nejēdzu, kā tulkojams.

Pie mums vēl jauns tas — un, cik jaušams,

Diezin vai lemts tikt godā tam,

Kaut iederētos epigrammās . . .)

Pašreiz pie galda mūsu dāma

Ar Ņinu Voronskoju sēd,

Ko paticis mums iedēvēt

P^ Ņevas Kleopatru spožo;

Kaut Ņinas daiļums cildenais

Kā marmors staro rets un skaists,

Bet kaimiņieni apburošo

Tas nespēj apēnot, nudien, —

Jūs piekristu man droši vien.

XVII

Jevgeņijs domā: «Vai patiešām

Tā viņa? Jā. . . Nē, kļūdos es,

Nav iespējams .. . No laukiem tieši. . .»

Viņš nespēj vairs no lornetes

Ne acis atraut, raugās minot

Uz to, kas viņam atgādina

Jau piemirsto . .. «Jel saki, kņaz, —

Kā dāmu sauc, kas runājas

Ar spāņu sūtni? Galvā viņai

Ir aveņkrāsas berete.» •—

«Sen neesi gan bijis te —

Nāc iepazīsties! Katrā ziņā

Šis pārsteigums tev liksies jauks.» —

«Kas viņa?» — «Mana sieva, draugs.» —

«Tu apprecējies! Man ne prātā …» ■—

«Pirms pāris gadiem.» — «Un ar ko?» —

«Ar Larinu.» — «Tatjanu!» — «Tātad

Jūs pazīstaties? Paskaidro!» —

«Mēs kaimiņi uz laukiem bijām.»

Un priecīgs draugu aizvadīja

Pie savas daiļās sievas kņazs.

Oņeginu, kas tuvojās,

Tatjana cieši uzlūkoja …

Var būt, ka viņu mirklis šis

Bij pārsteidzis, pat satriecis,

Bet skatiens bija vēss joprojām,

Un nepārvērtās it nekas —

Ne viņas balss, ne kustības.

XIX

Nudien! Kaut vai uz mirkli jaustu,

Ka viņa apjūk, bāla kļūst…

Ne skropstas trīc, ne lūpas raustās,

Ne asins vilnis vaigos plūst;

Lai kā Oņegins pēti viņu,

No biklās meitenes ne miņas

Nav kņazienē. Ir jārunā,

Bet — bet viņš nespēj parunāt.

Tatjana pirmā jautā klusi,

Vai sen, kopš jau Oņegins te?

Vai bijis viņu nomalē?

Tarl, virā gurdi pavērusies,

Iet viņam līdzi, burzmā gaist.

Stāv viens Jevgeņijs pārsteigtais.

Vai šī Tatjana ir tā pati —

No lauku sādžas nomaļās,

Kas nevarēja viņam patikt,

Un kuru tad, kad sākts mans stāsts,

Viņš, aizrāvies ar notācijām,

Tik dziļi sāpinājis bija?

No Taņas, gadiem ilgi šķirts,

Viņš vēstuli, kur runā sirds,

Vēl glabā — vaļsirdīgu, drošu.

Tā meitene … Vai tikai malds?

Tā meitene, pret kuru salts

Viņš izturējās noraidoši, —

Kā viņa spēj tik sveša kļūt,

Tik vienaldzīgi lepna būt?

XXI

Rauts, burzma, spožums pēkšņi apnīk,

Jevgeņijs aizbrauc. Tonakt redz

Viņš skumīgu un skaistu sapni.

Miegs nemierīgs un iztraucēts.

Nes vēstuli no rīta viņam:

Kņazs N. lūdz draugu katrā ziņā

Pie viņa viesos ierasties.

«Tur būs Tatjana!… Jā, ak dievs! .. .»

Viņš atbildi sāk rakstīt steigā.

Kas noticis? Vai saltais gars

Tā iedegties patiesi var?

Un kas to kveldē beigu beigās?

Vai aizvainots viņš? ziņkārīgs?

Vai atkal mīlestībā tvīkst?

Cik diena bezgalīgi gara!

Oņegins stundas skaitīt sāk . ..

Tā, desmit. .. Tagad pilnā sparā

Triekt pajugu! Lai trauc, ko māk.

Pie kņazienes Jevgeņijs ieiet,

Vēl viesu nav. Viņš klātu pieiet,

Sēd brīdi abi divatā.

Oņegins nespēj bilst nekā,

Jūk vārdi, atbildot viņš stomās;

Drūms, sapīcis diezin kādēļ,

Bet neatlaidrgs nemiers sveļ,

Un galvā tikai viena doma —

Viņš vēro, acis nenolaiž;

Tatjanas vaigs ir rāms un gaišs.

XXIII

Par laimi, arī kņazs drīz ienāk,

Un beidzas mulsais tēte-a-tēte 09 ,

Sāk draugi pagājušās dienas

Un nerātnības pieminēt.. .

Nāk viesi. Asprātības spožas

Šķiļ dzirkstis, trāpīgas un drošas.

Kaut izretis melš blēņas ar,

Bet valdzināt pat tās mūs var,

Ja piedzimst atjautīgā prātā,

Bez klīrēšanās plātīgas.

Šeit dzird pat runas prātīgas —

Bez patiesībām novazātām,

Bez banālības pliekanās

Un pedantisma raisās tās.

Viss sabiedrības zieds te rodams,

Ir sanākuši ļaudis tie,

Ko visur sastop, pazīst, godā.

Te muļķi nepieciešamie;

Te dāmas, kas vairs sen nav jaunas,

Ar rozēm izrotātas, ļaunas,

Un dažas meičas — personas,

Kas neprot pasmaidīt nemaz;

Kāds sūtnis sarunās šeit cilā

Valstslietas; večuks sasmaržots

Pa vecai modei jokot prot:

Tik pārliecīgi smalkā stilā,

Tik gudri, ka patiešām gan

Tas šodien smieklīgi jau skan.

XXV

Ir kungs, kas spīd ar epigrammām,

Uz visu skaišas nerimtīgs:

Uz tēju, vējagrābslēm dāmām;

Par kungu slikto toni īgst,

Par sasodīto karu lādas;

Peļ sirdīgs romānu kaut kādu

Un paša sievu; to, ka snieg,

Ka žurnālos daudz melots tiek.

Prolasovs — slavens, visi zina,

Kā zemsirdis — blenž binoklī;

Cik albumos gan notrulina

Viņš tavus zīmuļus, St. Piiest 70 !

Stāv vēl kāds dendijs, skaists pārlieku,

Tik tikko izkāpis viņš liekas

No modes lapas, košs un slaiks.