ALEKSANDRS PUŠKINS - JEVGEŅIJS OŅEGINS

Par pasta zirgiem. Ceļā ilgā,

Diennaktis braucot septiņas,

Bij Taņai prieka visai maz.

XXXVI

Drīz ceļš būs galā! Līksmā zeltā

Pār Maskavu — var saskatīt —

Mirdz baznīcas sensenis celtās,

Viz jumoli un krusti spīd.

Ai draugi! Cik gan priecīgs biju,

Kad, turpu braucot, ieraudzīju

Es pēkšņi torņu spožumu

Un pilis, dārzu košumu!

Cik bieži domās svešā malā

Pie Maskavas es kavējies,

Kā šķiršanās man lika ciest…

Vārds — Maskava .. . Cik daudz tas alla

Liek krieva sirdij pārdzīvot!

Cik dziļu atbalsi tas rod!

XXXVII

Pils. Pēteris šeit piemājoja.

Salc vecais ozolājs ap to.

Pils drūmi lepojas joprojām

Ar savu slavu neseno.

Seit Bonaparts reiz dzirās sasniegt,

Lai Maskava nāk viņam pasniegt

Kā balvu Kremļa atslēgas.

Nē, tomēr nenotika tas!

Tu lepno galvu nenolieci,

Ne svētkiem saposies pa tam —

Vien ugunsgrēku tirānam,

Ak mana Maskava, tu sniedzi!

Viņš no šīs vietas bija spiests

Uz bargām liesmām raudzīties.

XXXVIII

Nu sveika, pils! Pauž mūri saltie

Par slavu, kas jau drupās krīt.

Pie aizšķērsnes vīd stabi baltie,

Pa Tveras ielu pajūgs slīd.

Trauc garām būdas, pilis, žogi

Un dārzi, klosteri un krogi,

Dažs tornis, zelta kupols spulgs;

Iet sievas, aizdiedz zēnu pulks,

Un naski soļo buhārieši;

Iet zemnieks, kazaks, tirgotājs,

Mirdz vitrīnas, un kupči slāj;

Zib laternas; pār vārtiem bieži

Var akmens lauvas saredzēt;

Bars kovārņu uz krustiem sēd.

XXXIX, XL

Tā pāris stundu aizrit steidzot,

Tik garas tās, ka grūti ciest,

Līdz Haritona ielā beidzot

Pie vārtiem pajūgs apstājies.

Šeit mājo kņaze, krustmāmiņa.

Jau sen ar diloni sirgst viņa

Un nez vai ilgi dzīvot cer.

Sirms, briļļains kalmiks durvis ver.

Uz istabu, kur atgūlusies

Ir mājasmāte, viešņas steidz;

Skaļš, pārsteigts kliedziens viņas sveic,

Jau viena otras skauj ās dusot,

Šņukst vecenītes — un tūlīt

Sāk izsaucieni lītin līt.

XLI

«Mori ange!» — «Pachette/» 64 — «Jā, es patiesi!»

«Kāds priecīgs pārsteigums, ak dievs!

Cik sen, kopš mēs … Tik dārgi viesi! . ..

Kādēļ tu st^vi? Apsēdies!

Kā romāns šķiet šī sastapšanās …» —

«Tā ir Tatjana, meita mana.» —

«Ak Taņa! lūdzu, tuvāk nāc —

Kā sapni, tiešām… Samulst prāts …

Vai atceries vēl Grandisonu?» —

«Ko — Grandisonu?! Ā! Jā gan!

Kā viņam klājas, saki man!» —

«Vēl mīt tepat, pie Simeona,

Pa svētkiem bija atnācis;

Viņš dēlu izprecinājis,

XLII

Bet dēls … Pag, citā brīdī kādā . ..

Rit pat pie radiem jāaizbrauc

Un Taņa visiem jāparāda.

2ēl, man vairs spēka nav tik daudz,

Lai brauktu … Tikko kājās ceļos .. .

Jūs būsiet nogurušas ceļā;

Ir jāatpūšas visām mums …

Vai, krūtīs spiež . . . tāds uztraukums . ..

Es nule gurstu pat no prieka,

Ne vien no bēdām … Ko nu tur .. .

Sen, sen vairs nederu nekur …

Cik vecam dzīve grūta liekas …»

Un tā sāk mocīt kņazi kāss,

Ka asaras pār vaigiem 1ās.

XLIII

Kaut slimā aizkustina ļoti

Tatjanu — viņa nespēj vēl

Šeit, jaunā mītnē, iedzīvoties

Un lauku istabiņas žēl.

Aiz aizkariem no bieza zīda

Tatjana neiemieg līdz rītam.

Kad pirmie zvani jundīt sāk,

Ka jauna darba diena nāk,

Jau viņa, apģērbusies aši,

Pie loga sēžas. Migla klīst,

Un dienas gaisma gausi svīst,

Bet skatiens nerod āres plašās:

Svešs pagalms, zirgu stallis vecs,

?.ogs — tas ir viss, ko viņa redz.

XLIV

Posts Taņai — laiskai, gurdai viņai

Ik dienas jābrauc ciemoties,

Ar vectēviem un vecmāmiņām

Pa kārtai iepazīstoties.

Pret radnieci no tālas malas

Ir visi sirsnīgi bez gala,

Un skaļi izsaucieni skan:

«Kā Taņa izaugusi gan!

Es taču kristīt nesu tevi!

Es klēpī auklēju aizvien!

Bet es gan bāru mūžadienl

Bet es tev allaž raušus devu!»

Un korī vecmāmiņas sauc:

«Kā mūža gadi projām trauc!»

XLV

Lai cik daudz gadu traucis projām,

Bet pārmaiņu gan neredz te:

Rau, kņazei Helēnai joprojām

Tā pati tila aubīte;

Vēl smiņķējas Lukerja Ļvovna,

Mīl tērgāt Ļubova Petrovna,

Semjons Petrovičs paskops vēl,

Ivans Petrovičs stulbs diemžēl;

Bet Pelagejai Ņikolavnai

Mesjē Finmušs ir draugs tāpat,

Suns ir tas pats; un vīrs tas pats:

Kurls, miermīlīgs kā dienās jaunās,

Diendienā savā klubā sēd,

Par diviem dzer, par diviem ēd.

XLVI

Daudz māsīcu Tatjanai bija.

Šīs lielpilsētas grācijas

Pa kārtai viņu nopētīja —

Bij kritizējams šis un tas:

Tā likās ērmota mazlietiņ

Un, protams, īsta provinciete;

Bez tam par vāju maķenīt,

Kaut arī vaidziņš tīri glīts;

Drīz ar Tatjanu iedraudzējās,

Kā meitenes palaikam prot,

Un ņēmās viņu apmījot,

Pēc modes matus safrizēja,

Tad sāka māsīcai tūlīt

Sirds noslēpumus izkratīt.

xlvii

Par citu un par savām dēkām,

Par sapņiem izklāstīts tiek viss,

Un valodas kā sprēgāt sprēgā;

Kad pašām mēļot apnicis,

Tad sāk Tatjanu izklaušināt,

Grib viņas noslēpumus zināt,

Lūdz, labinās un tērzēt spiež.

Kā sapnī Taņa klusu cieš —

Ne viņai rūp kaut kas, ne patīk

Par citu jūtām līdzi spriest,

Vēl mazāk — tajā dalīties,

Ko pārdzīvo un domā pati.

Un netiek izpausts noslēpums,

Kas aplaimo, kādēļ sirds skumst.

xlviii

Grib Taņa*ieklausīties labāk,

Ko runā šeit; bet jēgas maz,

Jo jaunie ļaudis viesistabā

Kult tukšus salmus nerimstas;

Skan vārdi klīrīgi un sīki,

Pat aprunājot garlaicīgi;

Ar banālību runas sirgst,

Un dzīva doma neuzdzirkst,

Kaut klausītos tu augu dienu —

Pat neviļus, ja vērot sāk,

Prāts kūtrais nekļūst rosīgāks.

Ne dziļu izjūtu kaut vienu,

Ne īsti jautras muļķības

Šai sabiedrībā nevar rast.

XLIX

Blenž blazēti un lepni švīti

Uz Taņu dzedriem skatieniem,

Un spriedums slikts par nabadzīti

Jau drīzi vien ir gatavs tiem.

Vien kādam savādniekam bālam

Tatjana liekas ideāla —

Viņš, kavēdamies nomaļus,

Tai elēģiju sacer kluss.

Reiz, viesībās pie krustmāmiņas,

Tatjanai līdzās apsēdies

Bij Vjazemskis; un dzīvi spriest

Par kaut ko sāka abi viņi.

To redzot, vecis parūkā

Par Taņu steidzās ziņas vākt.

L

Kur Melpomena patētiskā

Mums spožā tērpā pretī stāj,

Bet velti viņas gaudas izskan,

Jo vienaldzīgs ir skatītājs;

Kur Taliju vien snaužam raugi,

Kaut aplausus tai veltī draugi,

Kur Terpsihora vienīgā

Šķiet uzmanības cienīga

(Tāpat kā tajās dienās košās,

Kad bijām jauni jus un es).

Ne greizsirdīgas lornetes

Uz Taņu vērsa dāmas spožās,

Ne piesaistīja daiļums kluss

Sev lietpratēju binokļus.

LI

Uz Muižnieknamu aizved Taņu.

Tur burzma, tveice, sveces spīd,

Dimd aizraujošu valšu skaņas

Un pāri dejā apkārt slīd;

Ņirb dāmu tērpi, smaržas vilnī,