ALEKSANDRS PUŠKINS - JEVGEŅIJS OŅEGINS

Kā ķerubam sārts gludais vaigs.

Te arī ceļotājs kāds grozās,

Stīvs, drusku pārstērķelēts švīts, —

Liek visiem slepus pasmaidīt

5ā zeļļa samākslotā poza;

īss skatiens, pārmīts notālēm, —

Par ākstu gatavs spriedums mēms.

XXVII

Bet par Tatjanu vien bez mitas

Pašreiz Oņegins domāt var —

Ne meiteni, kas naiva šķita

Un iemīlējās tovasar,

Bet kņazieni, šo dievi spožo,

Tik salto, tomēr valdzinošo,

Kas Ņevas krastos slavu gūst…

Cik līdzīgi gan Ievai jūs,

Ak cilvēkil Cik karstā spītā

Alkst sirds pēc tā, kam netiek klāt;

Jūs čūska nerimst vilināt

Pie koka noslēpumiem vītā:

Ja liegto augli nenoplūks,

Pat Ēdenē jums prieka trūks.

Tatjana sabiedrībā spožā

Ir pārvērtusies ļoti drīz.

Cik lomā jaunajā tā droša!

Kas maigo meiču saskatīs

Šai valdonīgi lepnā tēlā,

Šai dāmā nevērīgi cēlā,

Kas visur stilu noteikt mēdz?

Bet kādreiz viņas izredzēts

Bij viņš! Pēc viņa Taņa tvīka

Reiz naktis vasarīgajās,

Kad mēnesgaisma rūtīs 1ās,

Jau redzot sapnī meitenīgā,

Kā viņi abi satiksies

Un dzīvesceļu kopā ies.

XXIX

Pār visām sirdiin mīlai vaia,

Vai esam jauni mēs vai ne,

Un it ka negaiss pavasarī,

Kad lietus pļavas atveldzē,

Tā labdarīga mūža rītā:

Tad kaisles vētras negaidītās

Liek dzīvībai plaukt, ziedēt, briest

Un krāšņos augļos ienākties;

Bet tad, kad vecums tuvāk pienāk,

Uz rietu mūsu gaitas ris,

Cik skumīgs kaisles liktenis:

Šķin lapas negaiss rudens dienā,

Kad brāzmains trauc uz mežu sērst

Un pļavu mēdz par purvu vērst.

Nav šaubu: mīlestībā kvēlā

Kā zēns Jevgeņijs iededzies;

Vai rītausma, vai stunda vēla,

Sirds nerimst ilgoties un ciest.

Ik dienas viņu apmeklēdams,

Kā ēna, sekodams pa pēdām,

Viņš, kurls pret to, ko iebilst prāts,

Tik vienas kaisles verdzināts,

Ir aplaimots, ja kādreiz viņai

Boa ap pleciem apmest drīkst,

Skart mazo roku pazemīgs,

No grīdas pacelt mutautiņu,

Ja kādreiz izdevību rod

Kaut pavadīt un pakalpot.

XXXI

Tatjana neliekas to manām —

Lai viņš vai mirst, lai kalst un dilst;

Lauj apciemot bez klīrēšanās

Un viesībās pa vārdam bilst;

Vēl citkārt pamāj, paiet garām,

Pat neievēro, ko viņš dara.

Ne vēsts no koķetērijas —

Labs tonis necieš to nemaz.

Bet viņš diendienā sliktāk jutas,

Sāk vārgt — Tatjana neredz to

Vai arī redz, bet nežēlo.

Oņeginu pie ārstiem sūta

Jau draugi — nomirs nelaimnieks —

Uz avotiem braukt ārsti liek.

Nē, prom viņš nebrauks; tad jau labāk

Mirt nost — un lai uz kapiem ved;

Tatjana (tāda sievu daba)

Ne acis viņam neuzmet.

Viņš ietiepjas; viņš vēl par vari

Grib cerēt, gaidīt, kaut ko darīt

Un, nerimtīgāks kā līdz šim,

Daudz drošāks kļuvis, būdams slims,

Sāk viņai rakstīt, lai gan allaž

Pats domājis, ka jēgas maz

Ir vēstulēs; bet ciešanas

Kļūst jau par smagu galu galā.

Un viņa vēstuli tūlīt

Jūs varēsiet šeit izlasīt.

Oņegina vēstule Tatjanai

Es paredzu: mans noslēpums

Jūs aizvainos, mans posts un vājums;

Cik sīvs būs lepnais nicinājums,

Kas iezalgosies acīs jums!

Ko vēlos? Kā gan iedrošinos

Jums atklāt jūtas dziļākās,

Kaut ļaunai jautrībai, kas zina,

Par ieganstu kļūt varēs tās!

Kad toreiz saticis jūs biju,

Es maigumam, ko pamanīju,

Tad neuzticējos diemžēl

Un jūtas apvaldīju spīvi,

Jo savu apnicīgo brīvi

Es zaudēt nevēlējos vēl;

Mēs šķīrāmies … kad Ļenskis krita,

No visa atvadījos drīz,

Kas sirdij dārgs un mīlams šķita,

Un sāku vientuļš apkārt klīst;

Man likās: aizstāt laimi, prieku

Var miers un brīvība … Ak dievs,

Kā toreiz esmu kļūdījies,

Cik bargi sodīts tagad tieku! …

Nē, sastapt, redzēt jūs ikbrīd,

Tvert jūsu smaidu, skatu vienu,

Kā ēnai visur pavadīt

Un aptvert skaidrāk ik ar dienu,

Cik pilnīgs jūsu tēls un skaists,

No nesaudzīgās ilgošanās

Jums līdzās ciest un sirgt, un kaist

Tā vien ir svētlaimība mana!

Pat tas ir liegts. Kas atliek gan?

Uz labu laimi dzīt jums pēdas;

Ik mirklis dārgs, kas pieder man,

Bet dzīve, kas vēl atvēlēta,

Man vienam nīkstot jāizšķiež.

Tik smagi bezcerība spiež,

Ka manas stundas saskaitītas;

Lai tās kaut cik vēl jēgu gūst,

Man jāzina no paša rīta,

Ka todien ieraudzīšu jūs …

Es baidos: lasot rindas manas,

Var pēkšņi ienākt prātā jums,

Ka viltus zems — šī sūrošanās.

Un jādzird būs skarbs pārmetums

Kaut zinātu jūs, cik tas grūti,

Kad tā pēc mīlestības alc,

Bet visas ilgas, kādas jūti,

Spiests allaž apsaukt saprāts salts;

Kad jūsu ceļus apskaut vēlos

Un raudot atklāt visu jums,

Kas manās krūtīs kvēlot kvēlo,

Lūgt, atzīt: tuvu izmisums,

Bet jābūt vēsam; jāizliekas

Un jāmelš blēņas vien; pie tam

Ir jāpauž manam skatienam

Pat līksme, kas sen sveša liekas!.

Lai notiek: lemiet tagad jūs,

Man vairs nav spēka apspiest mokas;

Mans liktenis ir jūsu rokās,

Jums jāizšķiras, kāds tas būs.

XXXIII

Nav atbildes. Viņš gaida, gaida,

Jau trešo reizi raksta … nav.

Tad kādās viesībās … Bez smaida

Tatjana viņa priekšā stāv. ,

Cik barga! Liekas nepazīstot.

0 — Zvaigznes dienas salu īstu

Ap viņu dvešam tagad vied!

Ne redz, ne dzird un garām iet.

Šķiet lūpas dusmu vārdus valdām.

Ko viņa pārdzīvo, ko jūt?

Kaut līdzjūtību vien varbūt?

Viņš vēro modri — sejā saltā

Ne mulsumu, ne sāpes jauš.

Šie vaibsti tikai dusmas pauž …

XXXIV

Varbūt — vēl bailes paslepenas,

Ka vīrs vai citi neuzmin

Kaut ko par aizraušanos senāk,

Par visu, ko Oņegins zin . ..

Un aizbrauc viņš uz mājām savām,

Viss velti, cerību vairs nava!

Bet neprātu, kaut pats to lād,

Nekādi nespēj klīdināt;

Kvern atkal vientu]š, pieminēdams

Bezgala rūgtās dienas tās,

Kad grūtsirdība uzplijās,

It visur dzīdamās pa pēdām,

Līdz panākts, grābts aiz apkakles,

Viņš tika šajā kaktā mests.

XXXV

No jauna sāk viņš lasīt kāri

Gibonu, Herderu, Ruso,

Manzoni, Samfuru, kā arī

Madame de Staēl 71 , Bišā, Tiso

Un skepses piemeklēto Belu.

Tad, pāilapojis Fontenelu,

Šo to no mūsu prozas tver;

Pat žurnāli šai brīdi der,

Kas mielo mūs ar notācijām

Un biksta neapnicīgi,

Kur tieku lamāts nicīgi;

Reiz tajos madrigāli bija,

Kam labpatika mani sveikt:

Ј sempre bene 72 , ko tur teikt.

XXXVI

Viņš lasa — domas aizklīst projām,

Un sāpīgs nemiers nepagaist,

Smeldz skumjas, gurdinot joprojām,

Un vēlēšanās krūtīs kaist.

Viņš raugās rindās iespiestajās,

Bet citus vārdus lasa tajās

Un citus vēstījumus rod,

Kas viņu savaldzināt prot:

Nāk prātā teiksmas brīnumainas,

Dažs pareģojums; nostāsts vecs;

Viņš vaļā acīm sapņus redz

Un spilgtas pasaciņu ainas

Vai rindas, kuras vēsti nes