ALEKSANDRS PUŠKINS: JEVGEŅIJS OŅEGINS

Un balkoni ņudz ļaužu pilni;

Sēd grezni tērptas līgavas;

Viss pārsteidz, apžilbina tas;

Te nodemonstrēt vestes franti

Un savu nekaunību mēdz.

Palaikam huzārus šeit redz,

Tie iznesīgi, eleganti,

Vien pamirdz, sirdis valdzinot,

Un tad bez pēdām pazust prot.

LII

Daudz naktij zvaigžņu vilinošu,

Daudz daiļavu mīt Maskavā,

Bet mēness ir par zvaigznēm spožāks,

Un visudaiļākā ir tā,

Ko mana lira traucēt baidās:

Kā mēness valda zvaigžņu klaidā,

Pār visām citām valda cēls

Un neapēnols viņas tēls.

Cik lepni, zemi tikko skarot,

Un viegli soļot viņa prot!

Cik viņas daiļums apgarots,

Kāds piemllīgums acīs starol

Bet pietiek! neprātam paties

Es diezgan esmu nodevies.

LIII

Dzird smieklus, tērzēšanu skanam,

Aiz pāra pāris dejā slkl,

Neviens Tatjanu nepamana.

Starp divām krustmātēm šobrīd

Sēž viņa, neredzot nenieka.

Cik pretīga šī burzma liekas,

Trūkst elpas … sapņi tālē trauc

Uz laukiem, kur bij brīves daudz,

Pie sādžiniekiem nabagajiem,

Uz nostūri, kas kluss aizvien,

Kur strauts pa raibiem oļiem skrien;

Pie grāmatām, pie puķēm klajā,

Uz aleju, kur nāca reiz

Viņš pretī biklai meitenei.

LIV

Un aizmirst Taņa balles zāli,

Tā savaldzina sapnis gaišs.

Kāds sirms un cienīgs ģenerālis

No viņas acu nenolaiž;

Bet krustmātes to mana, zināms,

Un viena otrai pamirkšķina,

Sāk Taņai čukstēt steidzīgi:

«Pa kreisi skaties veicīgi!» —

«Pa kreisi? Kāpēc?» — «Mīļā, labā,

Jel proties taču, klausi nu,

Tai pulciņā, vai redzi tu?

Viņš stāv starp virsniekiem patlaban

Rau, aiziet prom … un novēršas …»

«Vai resnais ģenerālis tas?»

LV

Un nu — ar uzvaru vēl sveiksim

Tatjanu mīļo, bet pēc tam

Uz citu pusi projām steigsim,

Cits varonis man apdziedams . ..

Vēl pāris vārdu: tēlot raugu

Es vārsmās kādu jaunu draugu,

Kam dīvainību daudz paties.

Jel svētīt pūles neliedzies,

Ak mūza episkā! Šai ceļā

Man balstam spieķi rokā liec

Un sāņus aizmaldīties liedz!

Tā, pietiks! Slogs no pleciem veļas,

Un klasicisms gūst nodevas:

Kaut vēlu, pateikts ievads mazs.

Fare thee well, and ii ior ever

Stili Ior ever, fare thee well.

Byron 6S

I

Kād licejā — kā dārzā stādam —

Man bija vaļa plaukt un zelt

Un Apulejs man bij pa prātam,

Bet Ciceronu mēdzu pelt,

Jau te; : - pavasarī skaistā,

Kad ūdens saeJē dzidri laistās,

Skan gaisos gulDju gaviles,

Ar Mūzu tikies sāku ei

Cik līksmi mana uiitnē klājās!

Par svētkiem kļuva stundas tās,

Kad Mūza cierr 'eradās.

Tā m^nus p.i. Vus apdziedāja,

Sendienu slavu arīdzan

Un sapņus, kas bij dārgi man.

II

Un Mūzai laime uzsmaidīja,

Lai droša kjūst un spārnus gūst;

Deržavins labvēlīgs mums bija

Un svētīja vēl mirdams mūs.

III

Tad, kaislēm ļaudams pilnu vaļu,

Jo toreiz viss, kas pūlim tīk,

Man arī tika — burzma, skaļums, —

Es Mūzu vedu pārgalvīgs

Uz dzīrēm, kur nav tračiem skaita,

Kas naktīs sardzes vīrus baida,

Un Mūzai plītniekus tobrīd

Ar dziesmām ļāvu apveltīt.

Kā bakhante tad viņa smējās

Un dziedāja; vīns plūda spulgs,

Bet jauno pielūdzēju pulks

Skaļš, jūsmīgs, allaž uzkavējās

Pie manas draiskās draudzenes,

Un lepojos ar viņu es.

IV

Tad nācās bēgt man, draugus pamest.

tJn Mūza sekoja labprāt.

Tā prata, slepus dainodama,

Man mēmo gaitu saldināt.

Kad Kaukāzā pa kalnu kraujām

Es mēdzu auļot zirgā straujā,

Kā Lenora, kad mēness spīd,

Man Mūza trauca līdz ikbrīd;

Bet Tauri jā mēs kopā klīdām,

Kad krasta klintīs migla biez,

Gar ūdens malu, klausoties,

Kā jūra krāc, čukst nereīdas,

Un bangas himnu neizbeidz,

Kas radītājam slavu teic.

V

Jau piemirsusi Mūza bija

Par lielpilsētām skaļajām

Un skumīgajā Moldāvi jā,

Tās līdzenumā zaļajā,

Pie klejotājiem teltīs mita,

Kā viņi — mežonīga šķila:

Ne dieves balsī viedajā,

Bet skarbi, skumji dziedāja

Par stepi līdzi stepes ganam …

Te atkal maiņa — redzu es:

Kā jaunava no provinces

Pa dārzu staigā mūza mana,

Skats domīgs, allaž paņemts līdz

Kāds franču romāns nelasīts.

VI

Man pirmoreiz uz rautu 66 plašu

Patlaban vajag Mūzu vest,

Vairs netīk acis novērst pašam

No manas stepju skaistules.

Starp augstmaņiem un galma frantiem,

Starp diplomātiem elegantiem

Un greznām dāmām viņa slīd,

Tad apsēžas, sāk apskatīt

Ar labpatiku viesus spožos:

Cik cēli paklanīties prot

Tie, namamāti sveicinot;

Kā dāmas tērpos vizmojošos

Pulks kungu tumšā lokā slēdz.

Tā logats gleznu ietvert mēdz.

VII

Viss Mūzai tīk: stils, kāds šeit valda,

Un oligarhu lepnums rāms,

Tīk tonis atturīgi saltais

Un miers, kāds piemīt valodām.

Bet kas tur, drūzmā neiekļāvies,

Stāv savrup vientuļš, domām ļāvies?

Neviens šeit viņu nepazīst;

Gar viņa vēsām acīm klīst

Kā bālu rēgu virkne viesi.

Vai splīnu viņa sejā jauš,

Vai drūmu lepnumu tā pauž?

Kas viņš? Jevgeņijs? Vai patiesi?

Jā, tas ir viņš. Kāds pārsteigums!

Vai sen, kopš atklīdis pie mums?

VIII

Vai viņš tāds pats vai ņēmies prātā?

Kā savādnieks vēl debitēs,

Vai cita loma izdomāta?

Vai viņā ieraudzīsim mēs

Melmotu? Čaild-Harolda tēlu?

Kas zina — patriotu kvēlu?

Par kosmopolītu lems kļūt?

Vai tēlos svētuli? Varbūt

Pat lāga zēnu? Šķitīs godīgs

Kā visi, kaut vai es un jūs?

Labs padoms jādod viņam būs:

Laiks atmest nodeldēto modi,

Beigt muļķot ļaudis! — Pasakiet,

Viņš pazīstams jums? — Tā mazliet. ..

IX

Kādēļ tad jūs tik nicinoši

Par viņu izsacījāties?

Vai tāpēc, ka mēs mēdzam droši

Par visu zākāties un spriest,

Ka niecību, kas uzpūtīga

Ir savā patmīlībā sīkā,

Straujš, dedzīgs, nepiesardzīgs gars

Vien smīdināt vai aizskart var?

Ka augošs prāts, mums šķiet, ir draudi,

Ka vārds kā darbs tiek novērtēts,

Ka stulbums — ļauns? Ka cienīt mēdz

Vien blēņas cienījami ļaudis,

Ka mums vien viduvējības,

Ko izprotam, nav bīstamas?

X

Kas jauns bij jaunībā, tas laimīgs,

Kas savlaicīgi nobriest sāk.

Lēnītēm vadot gadu saimi,

Pie saltuma viņš pierast māk;

Pēc sapņiem nemēdz velti dzīties,

Ar zemiem dižmaņiem nav nīdies;

Ap divdesmit mīl uzdzīvot,

Ap trīsdesmit sev sievu rod,

Ap piecdesmit jau bagāts kļuvis,

No parādiem pavisam tīrs,

Ir slavens, visu godāts vīrs,

Kas titulus bez pūlēm guvis,

Par kuru ļaudis runā sen:

Kāds lielisks cilvēks šis N. N.!

XI

Bet skumji, ja mums velti dota

Ir jaunība, ja tikusi

Tā necienīgi izniekota

Un tikai vilties likusi;

Ja šķiet: nav vērts vēl alkt un tiekties,

Jo redzam — sapņi nesasniegtie

Tik ātri gaist un iznīkt var

Kā lapas, kuras rudens skar.