ALEKSANDRS PUŠKINS - JEVGEŅIJS OŅEGINS

Jums, Ļevšina 61 reiz skolotie;

Laiks posties jūtelīgām dāmām

Un Priamiem no sādžām rāmām:

Sauc ziedonis, lai turpu steidz,

Kur puķes zied, kur darbus veic.

Jūs gaida naktis brīnumjaukās

Un pastaigas, kad mēness spīd.

Ikviens, kas pilsētā vēl mīt,

Lai naskāk bēg no mūriem laukā!

Var karietēs lēnītēm braukt,

Var pasta ratos žigli traukt.

V

Mans lasītāj, uz ārēm zaļām

Jums arī tagad jāizbrauc

No pilsētas, no ielām skaļām,

Kur ziemā izpriecu bij daudz,

Lai manai mūzai līdzi trauktu

Uz upi vārdā nenosauktu,

Kur ozolāji šalc un san,

Uz sādžu, kur Jevgeņijs mans

Kā vientuļnieks nesen vēl nīka,

It visu apnicis un gurds.

Netālu mita Taņa tur,

Šī sapņotāja piemīlīgā;

Jevgeņijs prom; par viņu rast

Var šeit vien drūmas atmiņas.

VI

Mēs iesim turp, kur kalnu grēdas

Zviln puslokā; kur runīgs strauts,

Caur liepu audzi aizritēdams,

Uz upi pļavai pāri trauc.

Te naktīs daino lakstīgala,

Skan viļņu balsis; noras malā

Visnotaļ mežarozes zied, —

Zem priedēm kapakmeni vied,

Ir iekalts gadaskaitlis tajā,

Un lasām vārdus skumīgus:

«Vladimirs Ļenskis šeitan dus,

Viņš miris nāvē pāragrajā,

Kas drosmīgajiem lemta tiek.

Miers taviem pīšļiem, dziesminieki»

VII

Te, vēja šūpots agrā rītā,

Pār pieminekli vientuļo

Pa reizei priedē vainags vīta,

Nav zināms, kas bij vijis to.

Šurp nākušas naktsstundās vēlās

Reiz meitenes, un rūgtās žēlās

Te raudājušas abas tās,

Pie kapa uzkavēdamās.

Bet tagad … Šurp neviens vairs nenāk,

Vairs vainags netiek zaros siets,

Un taka aizaugusi ciet;

Vien sirmais gans, tāpat kā senāk,

Zem priedēm vēsu ēnu rod,

Pin lūku vīzes dainojot.

VIII, IX, X

Ak Ļenski mans! pie kapa tava

Nav asarām lemts ilgi līt:

Vairs uzticīga sērām savām

Nav jaunā līgava šobrīd —

Jau cits ir tavā vietā stājis,

Jau viņas bēdas remdinājis

Ar mīlas glaimiem ulāns možs;

Viņš Olgai liekas valdzinošs,

Viņš aušas sirdī valdīt sācis …

Pie altāra jau drīzi vien

Stāv viņi abi kādudien.

Mulst viņa; nolaistajās acis

Dzirkst spožums dedzīgs, nemierīgs,

Uz lūpām smaids un vaigi tvīkst.

XI

Ak Ļenski mans! ja zināt spētu

Tur, ēnu valstī, visu tu,

Vai sirds tev skaudri iesāpētos

Par viņas neuzticību,

Vai Lētas krastā dziļā miegā

Dus dzejnieks svētlaimībā liegā

Un vienaldzīgs ir viņa gars

Pret visu, kas šeit notikt var? …

Jā! Sagaida mūs, beidzot dzīvi,

Vien aizmirstība, visa gals.

Naids, draudzības un mīlas balss

Tad apklust. Nepiedienīgs ķīviņš

Par mantu vien vēl vaļā iet,

Kad radi sanāk vienuviet.

XII

Drīz Olgas valodiņa raitā

Vairs mājās nečalos kā strauts,

Jo ulānu jau pulkā gaida

Un pārim projām jāaizbrauc.

Kad jaunie dzīrās ceļā doties,

No mīļās meitas atvadoties,

Bez mitas māte raudāja,

Tik tikko elpot jaudāja;

Tatjana viena neraudāja,

Vien bālāks kļuva skumjais vaigs,

Kad šķirties pienācis bij laiks,

Un, kad līdz karietei no mājas

Bij pāris beidzot aizvadīts,

Tatjana devās citiem līdz.

XIII

Prom kariete. Uz ceļa pusi

Kā miglai cauri veras vēl

Tatjana, viena palikusi.

No visas sirds patlaban žēl

Ir Olgas, jaukā, jautrā drauga,

Ar kuru kopā viņa auga.

Varbūt aiz dienas diena ies,

Nekad vairs viņas netiksies …

Bez mērķa klīst Tatjana tagad —

Dārzs liekas tukšs un sadrūmis,

Bez prieka pēkšņi kļuvis viss;

Lai cik sirds sāpošā ir smaga,

Trūkst asaru, kas viegli 1ās

Un nomierina ciešanās.

XIV

Sirds saltās vientulības postā

Vēl kaislāk runāt krūtīs sāk,

Un apslāpētās jūtas mostas,

Oņegins biežāk prātā nāk,

Kaut arī Taņa zina pati,

Ka brāļa slepkavu vēl satikt

Nav tiesību, viņš jāienīst.

Ir miris dzejnieks… un tik drīz

Jau aizmirsts! Viņa iecerētā

Ir citam atdevusies nu,

Gaist atmiņas par dzejnieku

Kā vēja dzītu dūmu vēdas,

Vien divās sirdīs skumjas kvēl

Varbūt… Kādēļ gan noskumt vēl?

XV

Tumst debesis. Ir diena galā.

Dūc vaboles. Jau šur un tur

Sāk apklust dziesmas. Upes malā

Deg zvejas vīru ugunskurs.

Pa mēness apmirdzēto klaju

Tatjana novakarā šajā

Klīst viena savā nodabā.

Iet, sapņos iegrimusi, tā,

Iet, iet… Un pakalniņā stājas:

Tur lejā birzs un ciemats mazs,

Plašs dārzs pie upes mirdzošās

Un pazīstamas muižas mājas,

Uz kurām paskatoties sāk

Sirds krūtīs klauvēt dzirdamāk.

XVI

Ar šaubām viņa nolūkojas:

«Vai tuvoties vai bēgt tūlīt? ..

Te mani nepazīst. Viņš projām

Es varu mājas apskatīt.»

Kāpj Taņa lejup, elpo klusi,

Ap sevi raugās apjukusi,

Vēl brīdi vilcinās mazliet,

Tad tumšā sētā iekšā iet.

Te suņi rejot ielenc viņu.

Kad Taņa izbīlī sāk kliegt,

Uz pēdām suņus projām triekt

Jož kalpu bērni. Ne bez cīņas

Tiek padzīts vajātāju bars,

Un viešņa atņemt elpu var.

XVII

«Vai varu ieiet kungu namā?»

Tatjana vaicā. Puikas skrej

Aņisju meklēt, klaigādami,

Lai atslēgas nes jaunkundzei.

Aņisja nāk, lūdz Taņu iekšā,

Un durvis veras viņu priekšā .

Tā, šeit nu ir tas mājoklis,

Kur par Jevgeņiju pauž viss.

Uz biljardgalda, raugās viņa,

Kejs pamests palsos putekļos.

Sen dīvāns nava dusai posts,

Uz tā guļ jājampātadziņa.

«Rau, kamīns!» rāda vecīte,

«Kungs dažkārt uzkavējās te.

XVIII

Bet ziemā bieži viņa viesis

Bij Ļenskis, ko jau smiltis sedz.

Un tagad, lūdzu, tālāk iesim •—

Tas tur ir kunga kabinets;

Tur pārnakšņo viņš, būdams mājās,

Ar pārvaldnieku aprunājas,

Dzer kafiju un lasa viens …

Šeit mita vecais kungs aizvien;

Un šite — nu jau pateikt varu —

Viņš senāk, brilles uzlicis,

Ar mani mēdza trumpas sist.

Lai dieviņš mielo viņa garu,

Bet kauliem, kapā atdusot,

Lai zemesmāte mieru dod!»

XIX

Tatjana vēro. Katra vieta

Šeit saistīt saista skatienus,

Ikviena aplūkotā lieta

Liek dziļu aizrautību just,

Kas reizē ielīksmo un moka:

Gan skumjā ainava aiz loga,

Gan gulta, kuru paklājs sedz,

Gan lampa, ko vairs neiededz

Starp grāmatām uz rakstāmgalda;

Tur portrets — Bairons. Un tur vēl

Kāds sastindzis un padrūms tēls

Uz postamenta čugunkalta:

Pār krūtīm rokas saliktas,

Vaigs domu pilns, un skatiens ass.

XX

Kā apburta Tatjana klusi

Šai modernajā cellē stāv.

Vēls; ieleja ir satumsusi,

Vējš pieņēmies; birzs miglā blāv

Pie upes; bāli pamirdzēdams,

Jau mēness slīgst aiz kalnu grēdām,

Un mūsu svētceļniecei šķiet:

Sen būtu laiks uz mājām iet.

Slēpj viņa nemieru par vari,

Bez nopūtām gan neiztiek,

Kad lūgums beidzot izteikts tiek,

Lai viņai ļauj nākt turpmāk ari

Uz pajumti, kur klusums mīt,

Vēl pakavēties, palasīt.

XXI

Pēc tam Tatjana lēnām gāja