ALEKSANDRS PUŠKINS - JEVGEŅIJS OŅEGINS

Uz mājām; taču drīzi vien

Jau atkal namā pamestajā

Bij ieradusies kādudien.

Te, kabineta četrās sienās,

Ar atmiņām un bēdām viena

Tatjana juta: brīdis klāt,

Kad ciešanas var izraudāt…

Tad sāka lasīt. Viņai likās,

Ka bijusi Jevgeņijam

Ir gaume dīvaina; pēc tam

Šī lasāmviela iepatikās

Un šķita — tāles paveras,

Kas vēl nav skatītas nemaz.

XXII

Jevgeņijs lasīt nemīlēja

Jau krietni sen. Vien sējums rets

Bij labvēlību atrast spējis:

Starp tiem lords Bairons izvēlēts,

Vēl pāris romānu pie viena,

Kur atainotas mūsu dienas

Un uzgleznots, tas jāatzīst,

Ir laikabiedra portrets īsts:

Bez dziļām sāpēm, dziļas līksmes,

Gars izvirtis un patmīlīgs,

Kam sevi apskurbināt tik

Ar bezmērķīgu sapņu tīksmi;

Kaut rosīgs, skaudri asināts,

Bet neauglīgs ir viņa prāts.

XXIII

Ar nagu ievilktas bij švīkas

Daudz lappusēs un grāmatās;

Tatjana kļuva uzmanīga

Un vēlreiz pārlasīja tās:

Bij vērojams, kas iepaticies

Oņeginam, kas pareizs licies

Un kam viņš nebij piekritis.

Kļūst arī Taņai skaidrāks viss.

Pa īsai piezīmītei kādai

Redz blakus rindām viņas acs …

Oņegins, negribēdams pats,

Nu savu dvēseli šeit rāda —

Te krustiņš; vārds kāds pasvītrots;

Tur jautājuma zīmi rod.

XXIV

KJūst pazīstamaks, tuvāks, dzīvāks

Un saprotamāks — slavēts dievs —

Tas tēls, pie kura domas spīvās

Vēl nerimst slepus kavēties:

Šis savādnieks, tāds skumīgs, bīstams,

Šis lepnais dēmons, ļauns un nīstams,

Šis eņģelis — kas viņš tāds ir?

Tatjanai tagad jāizšķir.

Varbūt viņš māk vien atdarināt,

Rēgs nožēlojams, tas ir viss,

Un Čaild-Harolda apmetnis

Ir patapināts? Viņš, kas zina,

Melš vārdus aizgūtus arvien,

Pats būdams parodija vien?

XXV

545

55 - 562

Vai mikla uzminēta beidzot,

Vai burvju vārdu viņa zin?

Ir piemiisies, ka, stundām steidzot,

Sen mājās gaida, Taņu min.

Sēd kaimiņi ap galdu klātu,

Bilst māmuļa ar skumju prātu:

«Ko darīt? Taņa bērns vairs nav .. .

Pie vīra mana Oļa jau,

Laiks arī Taņai doties tautās,

Bet ko ar viņu iesākt man?

Šeit precinieki būtu gan,

Bet visiem «nē», kad viņai jautā …

Sen meitēns prieku nepazīst,

Skumst nez par ko un apkārt klīst.»

XXVI

«Varbūt mīl kādu?» — «Kuru, saki!» —

«Bujanovs bildināja — nē,

Tad Petuškovs — nē, atteikts atkal.

Sērst mēdza huzārs Pihtins te,

Ap Taņu lakstojās ik brīdi,

Gandrīz no ādas laukā līda,

Es cerēju: pie tā nu ies,

Bet — še tev — nevarot ne ciest.» —

«Uz Maskavu! Tur viņai vieta,

Tur līgavām ir tirgus īsts,

Kā likts sev kādu noskatīs!» —

«Vai! Nav mums naudas tādām lietām!»

«Na, vienu ziemu iztiksiet,

Es naudu aizdošu, lai iet!»

XXVII

Tāds padoms mātei tīkams likās

Un itin prātīgs arīdzan;

Drīz nauda saskaitīta tika

Un stingri nolemts: jābrauc gan.

Bet Taņa uzņem to bez prieka:

Ļaut uzpūtīgiem pilsētniekiem

Par provincieti zoboties,

Par viņas vienkāršību spriest?

Lai tērpus, kas nav eleganti,

Un domu atpalicību

Tur sāk ar skadru nicību

Pelt circes modernās un franti?

Cik pretīgi tas viss! ak nē,

Daudz labāk palikt provincē.

XXVIII

Ik rītus Taņa agri mostas

Un, tālu laukos dodamās,

Čukst, it kā viņa prom jau postos,

No visa ardievodamās:

«Ardievu, klusās lejas manas,

Jūs kalni, tāles starošana!

Sveiks paliec, skaidrais debesjums,

Sveiks, mežs, — man jāšķiras no jums.

Nu paliec sveika, līksmā daba;

Man tagad jāmij klusums rāms

Pret spožām, tukšām izpriecām …

Ardievu, mana brīve labā!

Kādēļ un kurpu dodos gan?

Ko liktenis ir lēmis man?»

XXIX

35*

Klīst viņa apkārt ilgi, ilgi.

Ik pakalns saista negribot,

Ik nora, strauta viļņi zilgie;

Acs divkārt jauku visu rod.

Ar savām birztalām un laukiem

Tatjana tērzē kā ar draugiem

Un labvēlīgus vārdus teic;

Bet vasara uz beigām steidz,

Jau rudens sastindzina āres

Un daba bālā zeltā viz

Kā nāvei rotāts upuris…

Brāž ziemeļvēji; zemei pāri

Gult smagi padebeši sāk —

Tad pati burve ziema nāk.

XXX

Klāt ziema; ozolaines zaros

Tā sirmas sniega lēkšķes kreš

Un paklājus, kas balti staro

Pār pakalniem un pļavām pleš;

Tā upi, zilā ledū kaltu,

Līdz krastiem aizputina baltu.

Tad noskaidrojas debesjums,

Sāk piesalt. Jautri visiem mums,

Tatjana viena nejūt prieku:

Ne viņa balto ziemu sveic,

Ne seju, plecus mazgāt steidz

Ar pirmo — brīnumtīro sniegu,

Vēl niknāk nemiers sirdi svej,

Tatjanu biedē ziemas ceļš.

XXXI

Sen atlikts aizbraukšanas bridis,

Nu beidzot gluži tuvu tas:

Jau pajūgi ir pielāpīti

Un vecās, slēgtās kamanas.

Kraus citās mantas visvisādas,

Gan krēslus, paklājus, gan lādes;

Dižs pēļu kalns vests līdzi taps,

Kā arī ievārījums labs,

Pat gaiļi būros iespimdēti,

Daudz kastroļu et cetera,

Lai nepietrūktu it nekā.

Ved astoņpadsmit kraķus sētā,

Sāk saimei asaras jau līt:

Laiks kungus ceļā izvadīt.

XXXII

Jūdz zirgus , . . Pavāriem ar skubu

Vēl brokastis ir jāpasniedz;

Bet ārā sakrauj saiņu gubas,

Kliedz kučieri, un sievas kliedz.

Brašs foreitors ar bārdu garu

Jau sēž uz kraķa. Kalpi barā

Skrien atvērt vārtus, kopā stāj

Un aizbraucējiem sveikas māj.

Sāk kustēt pajūgs beigu beigās,

Uz sāniem sniegkupenās gumst…

«Ardievu, labais patvērums,

Tu, mīļā tēva sēta, sveika!

Vai redzēšu vēl kādreiz jūs?»

Tatjanai acis valgas kļūst.

XXXIII

Kad izglītībai kādreiz tiešām

Pie mums būs saknes dziļākas,

Var būt (dzird gudriniekus spriežam

Pēc piecsimt gadiem būšot tas),

Ka ari ceļi uzlabosies:

Lai kurp tu Krievu zemē dosies,

Tur, tāles savienodamas,

Jau šosejas būs rodamas,

Dzelzs tiltu loki vizmojoši

Pār straumēm soli spers tobrīd;

Mēs spēsim kalnus pārbīdīt,

Zem ūdens raksim ejas droši,

Un ļaudis kristīgie lems tā:

Lai krogs ir katrā stacijā.

XXXIV

Pašreiz ar ceļiem gaužām slikti 62 —

Trūd tilti, sabrukuši sen,

Kož stacijās mums blusas pikti

Un blaktis miegu projām dzen;

Nav krogu; telpās auksts pēc traka;

Kaut cenrādis pie sienas pakārts —

Vien paskata pēc dižojas

Un kārdina mūs velti tas.

Bet sādžas ciklops jautrā prātā

Vēl krievu veseri var grābt,

Kad nākas trauslās lietas glābt,

Kas Eiropā tiek kaldinātas.

Viņš kalvē gausi darbu veic

Un mūsu ceļu grambas teic.

XXXV

Ceļš tīkams toties ziemas klajā:

Tik gludenu to redzam mēs

Kā vārsmas dzejā modernajā,

Kur nav no domām vairs ne vēsts.

Mums automedoni ir knaši,

Ir trijjūgi patiešām aši,

Un verstu stabi, kad tu brauc,

Kā žoga vabas garām trauc.63

Bet Larina gan lēnām vilkās

Ar pašas kleperiem diemžēl,

Jo izdot naudu bija žēl