ALEKSANDRS PUŠKINS - JEVGEŅIJS OŅEGINS

Skumst, sažņaudzas un pārmet sirds.

«Ko tur vairs? nošauts,» mirklī tajā

Zarecki nosakām viņš dzird.

Viņš nošauts! .. . Mēms Oņegins klausās

Un dziļi satriekts solī gausā

Iet ļaudis šurpu aicināt.

Tad ragavās, kas piebrauc klāt,

Zareckis gulda miesas saltās;

Cik baiga nasta jāved līdz …

Krāc zirgi, līķi jaušot, trīc,

Un laužņus slaka putas baltas,

Kā bulta, kas uz mērķi skrien,

Tie šaujas trauksmaināk arvien.

XXXVI

Žēl dziesminieka: dzīves rītā,

Kad tik daudz sola cerības,

Vēl nepiepildot apsolīto,

Ir nolemts viņam nāvi rast.

Kur tagad dzīves kaislās šalkas,

Kur modrā iedvesma un alkas,

Kur jūtu maigums, tīrs un skaists,

Un domu gaišums cildenais?

Kur mīla, kam viņš uzticējās?

Kur tieksme zināšanas krāt,

Veikt labo, zemo nicināt,

Kur sapņi diženie, kas dzejā

Tik apskaidroti starot mēdz

Kā citas saules atspulgs svēts?

XXXVII

Varbūt par svētību mums dzimis

Viņš, izredzēts bij slavu gūt,

Un liras dziedājums, kas rimis,

Pēc gadu simteņiem varbūt

Vēl dzīvotu? Var būt, ka dienās

Uz augsta spozmes pakāpiena

Viņš nostāties bij izredzēts?

Var būt, ka noslēpums kāds svēts

Ar viņu dzīvei laupīts tapa

Un apskaidrota, cēla balss

Ir apklususi? Visam gals,

Un dzejnieks nesadzirdēs kapā

Vairs pateicīgās himnas tās,

Ko audžu audzes skandinās.

XXXVIIĪ, XXXIX

Bet var jau būt, ka viņam beidzot

Lemts bija parasts liktenis

Un, jauniem gadiem projām steidzot,

Sirds kvēle arī sāktu dzist.

Jau agri apņemtu viņš sievu

Un, mūzām pateicis ardievu,

Tērpts rīta svārkos, allaž rāms,

Ar ragiem pierē piedevām,

Pie īstenības pierast prastu;

Ģikts mocīts, garlaikots un dīks,

Drīz kļūtu tauks un vārgulīgs,

Līdz mieru nāves gultā rastu,

Af) kuru daudzi ārsti stāv,

Raud sievas, bērnu pulciņš prāvs.

XL

Lai būtu kāds šis mūža gājums,

Bet mīlnieku, kas jauns un kvēls,

Un dziesminieku, sapņotāju,

Draugs nogalinājis diemžēl!

Aiz sādžas, kurā dzejnieks mita,

Ir klusa vieta izraudzīta:

Aug divas priedes sirmvecas,

Zem kurām čalo strautiņš mazs;

Te, dienasvidus saulei sveļot,

Var arājs pavēni sev rast,

Pēc ūdens atnāk pļāvējas,

To brūnās māla krūkās smeļot.

Seit strautmalā, ko ēnas sedz,

Nu Ļenska pieminekli redz.

XLI

Pie tā (kad, asnus apslacīdams,

Pār laukiem maija lietus iet)

Sēž ganiņš, raibu vīzi pīdams,

Par Volgas zvejas vīriem dzied;

Un pilsētniece, kaš šai pusē

Pa vasaru ir apmetusies,

Ja divām priedēm garām jāj,

Pie mazā pieminekļa stāj

Un nejauj zirgam tālāk drasāt;

Ar vieglu roku atmests tiek

No acīm plīvurītis liegs,

Klusītēm viņa vēsti lasa,

Ko pieminekļa uzraksts pauž,

Un skropstas valgas kļūstam jauš.

XLII

Pēc tam, gar ežu jājot projām

Un pati nevēloties to,

Slīgst viņa domās, aizsapņojas

Par dziesminieku mirušo;

Tai prātā: «Kas ar Olgu tagad?

Vai viņas ciešanas vēl smagas,

Vai Ļenski aizmirsa tūlīt?

Kur tagad viņas māsa mīt?

Kur lepnais modesdāmu nīdējs,

Kas slēpās lauku zaļumā

No Jaudīm, dzīves skaļuma,

Kur drūmais savādnieks šai brīdī,

Kas dziesminieku nošāvis?»

Ar laiku pavēstīts tiks viss.

XLIII

Kaut mīļš man varonis — un, zināms,

Pie viņa atgriezīšos es, —

Patlaban prātu nodarbina

Pavisam citas ieceres.

Uz prozu paskarbo jau vecums

Spiež mani nosliekties, kā redžu;

Prāts liedzas, apslincis im rāms,

Dzīt pēdas draiskām atskaņām,

Vairs netiecas reiz raitā spalva

Aiz vārda vārdu viegli šķiest;

Es citām raizēm nodevies,

Man citas, saltas domas galvā —

Tās mani pavada aizvien,

Vai burzmā es, vai gluži viens.

XLIV

Ar citām alkām pildās krūtis

Un citām skumjām arīdzan;

Jau senām ilgām ticēt grūti,

Bet seno skumju žēl ir man.

Kur esi, jauno sapņu saime,

Kur atskaņa sensenā — laime?

Vai tiešām brīdis klāt tik drīz,

Kad līksmo dienu vainags vīst?

Vai tiešām ziedonis mans beidzies

Un jāatvadās būs no tā

(Kā elēģiskā noskaņā

Līdz šim pa jokam vien es teicis),

Un jauns vairs nebūšu nekad?

Un man jau trīsdesmitais gads?

XLV

Klāt pusmūžs; visā nopietnībā

Tas jāapliecina šobrīd.

Tev, gaišā jaunība, es gribu

Pa draugam sveikas pasacīt!

Paldies par līksmi, dzīrēm spožām,

Par smeldzi, skumjām valdzinošām,

Par visām stundām skaistajām,

Par vētrām pāri laistajām,

Par katru balvu, tevis dotu;

Līdz malai baudu mērs bij liets,

Ko tava labvēlība sniedz …

Man pietiek! Prātu apskaidrotu

Nu jaunu gaitu sāku es,

Lai atpūstos no pagātnes.

XLVI

Vēl atskatīšos. Sveikas, mājas,

Kur lauku mierā mitu dīks.

Te jutu daudz un pārdomāju,

Te aizsapņojos bezrūpīgs;

Tik iedvesmu vēl izjust gribu,

Lūgt jauno dienu aizrautību:

Joprojām sērst pie manis nāc,

Lai neiesnaužas sirds un prāts,

Lai agri atsalt nepagūstu,

Kļūt trulāks, sausāks, jūtās skops,

Līdz nedzīvs it kā akmens top

Gars gurdinošo baudu gūstā,

Šai silksnī, kurā peldēt mums

Lemts visiem, draugi — man un jums

Ai Maskava, Krievzemes meita,

Kur līdzīgu tev atrast var?

Dmitrijevs

Kā dzimto Maskavu lai nemīl?

Baratinskis

Pelt Maskavu! Jā, jā, kad redzēts ir

tik daudzi

Kur labākt

Tur, kur mūsu nav.

Gribojedovs

I

Sniegs izkusis ir kalnu galos,

Un ūdens, saduļķots un straujš,

Jau pārstājis traukt lejup palos

Un pārplūdušās lankās snauž.

Un daba, atmošanos gaidot,

Sveic gada rītu, gaiši smaidot;

Mirdz skaidrās, zilās debesis.

Vēl meži caurspīdīgi viz,

Vārs, pūkains zaļums zaros tveras.

No vaska cellēm bites lien,

Vākt pļavu nodevas tās skrien.

Žūst noras, raibas puķes veras;

Pa laukiem ganāmpulki iet,

Un naktīs lakstīgalas dzied.

II

Cik skumji tevī nolūkoties,

Ai pavasari! mīlas laiks!

Kāds tīksms nemiers sirdī modies,

Es kļūstu samulsis un maigs!

Ar kādu grūtsirdīgu jūsmu

Es jaušu tavas elpas plūsmu,

Kas līdz ar vēsmu seju glauž,

Kad lauki dziļā mierā snauž!

Vai dzīvesprieks man svešs jau būtu,

Ko tagad bauda katra sirds, •—

Viss apkārt gavilē un mirdz,

Es garlaikots un nospiests jūtos.

Vai dvēsele jau pamirt sāk,

Ka viss tai liekas tumsas mākts?

III

Vai tāpēc netīk uzplaukšana,

Ka lapkritis vēl prātā salts,

Un rūgtās atmiņas mūs panāk,

Kaut mežs no jauna zeļ un šalc?

Vai dabas atmoda, kas zina,

Mūs mulsina, jo atgādina,

Ka pašu mūžs uz galu trauc

Un atjaunoties nebūs ļauts?

Vai mostas pagājības ainas

Un aizmaldāmies atcerēs

Uz citu pavasari mēs,

Uz citu malu brīnumainu,

Un citu nakti prātā mums

Sauc mēness gaišais starojums . . .

IV

Jums, lāga sliņķi, posties vajag,

Jums, kūtras laimes lolotie,

Jums, Epikūra cienītāji,