ALEKSANDRS PUŠKINS - JEVGEŅIJS OŅEGINS

Un nesātīgi ēdošos.

XXXII

Dažs ciemiņš atskārstu uz pēdām,

Kāds nemiers Taņas sirdī kvēl, —

Par laimi, viņi visi ēda:

Tauks pīrāgs, pārsālīts diemžēl,

Vēl uzmanības centrā bija,

Tad cepetis; tad parādījās

Cimļanskas vīna pudeles

Un glāzes sāka apkārt nest —

Tik slaidas un tik trauslas tieši

Kā viduklis tavs liegs un slaiks,

Zizi, mans kristāl mirdzošais.

Man dzejā jūsmot licis bieži

Ir mīlestības fials šis,

No kura jutos apreibis.

XXXIII

Paukšķ korķi; dzēriens dzidrām šaltīm

Sāk dzīrotāju kausos līt;

Trikē jau stāv pie galda stalti,

Sen noilgojies laurus šķīt;

Visnotaļ aprimušas čalas —

Viņš cienīgs izskatās bezgala:

Tatjanai pievērsies mazliet,

No lapas pantus priekšā dzied —

Kaut aplam, taču pašapzinīgs.

Tad visi aplaudē Trikē,

Tatjana viņam pakniksē.

Ar tostu gavilnieci svinīgs

Sveic pazemīgais dziesminieks

Un vārsmas viņai rokās liek.

XXXIV

Tad sākas tosti, Taņu sveicot;

Jevgeņijam celt kausu laiks,

Viņš liekas aizkustināts beidzot,

Tik skumīgs viņas gleznais vaigs,

Tik noguris, ka ieskatoties

Ir viņa sirdī žēlums modies:

Kad palokās viņš klusēdams,

Šķiet skatiens brlnummaigs pie tam .

Vai tāpēc, ka viņš Taņas bēdām

Jūt līdzi, tiešām žēlojot

Vai arī drusku tēlojot,

Pa paradumam koķetēdams,

Kas zina; bet šis skatiens liegs

Kaut drusku atplaukt Taņai liek.

XXXV

Ar troksni celdamies no galda,

Uz viesistabu visi iet:

Tā prom no meduskārēm saldām

Uz pļavu laižas bišu spiets.

Pa prātam viesiem bijis mielasts,

Tie tusnī omulībā lielā;

Pie kamīna pulks dāmu sēd;

Spurdz meičas kaktos patērzēt;

Bet kungus blakustelpās mana

Pie zaļā galda sēžamies;

Tur vecais bostons vaļā ies,

Vists, kam vēl šodien piekrišana,

Un citas spēles … Visas tās

Ir garlaicības dzemdētas.

XXXVI

Sākts robers astotais patlaban

Pie zaļā galda; stunda klāt,

Kad jādzer tēja; gaužām laba

Šī paraša ir manuprāt:

Pēc maltītēm un tējas vērot,

Cik pulkstenis; tā laiku mērot

Uz laukiem ļaudīm vispār tīk,

Jo vēders — bregets nekļūdīgs.

Pie viena iekavās var minēt,

Ka aprakstu gan maltītes,

Gan vīnus tikpat bieži es

Un to, kā mēdzam dzīres svinēt,

Kā tu, ak Homēr dievišķais,

Tu, kura slava nespēj gaist!

XXXVII, XXXVIII, XXXIX

Sēd rindā meitenes un tēju

No apakštasēm rātni sūc,

Te — mūzika sāk skanēt spēja:

Dzird zālē flautas, ragi dūc.

Kad dejas meldija sāk šalkot,

Ar tēju jaukto rumu malkot

Švīts Petuškovs uz pēdām beidz

Un Olgu lūgt uz deju steidz;

Tatjanu — Ļenskis; Harļikovu,

Kam sen jau tautās iet ir laiks,

Mosjē Trikē; Bujanovs naigs

Sev līdzi aizvelk Pustjakovu.

Mirdz zāle gaišās ugunīs,

Rit balle pilnā sparā drīz.

XL

Kad sāku rakstīt, man bij prātā

(Kā redzat pirmā nodaļā),

Ka Pēterburgas balle kāda

Man būtu jāataino tā,

Kā balli Albans apdziedāja;

Bet, atceroties dāmu kājas,

Es sāņus novirzījos, šķiet.

Pa jūsu sīkām pēdām iet,

Ai kājiņas, būs tomēr gana.

Kopš jaunība jau izgaist sāk,

Gan pašam laiks pie prāta nākt,

Gan jālabojas stilam manam,

Kaut, nodaļu šo rakstot, es

Vairs nepieļaušu atkāpes.

XLI

Sāk skanēt valsis zālē spožā

Kā jauno dienu neprāts straujš,

Un skaņu brāzma nerimstošā

Aiz pāra pāri līdzi rauj.

Šo mirkli vien Oņegins gaida

Un, slēpdams atriebīgu smaidu,

Uz deju uzlūgt Olgu iet,

Ar viņu pavalsē mazliet,

Tad kādā stūrī atsēdina,

Melš viņai, kas nu prātā nāk,

Un abi atkal valsēt sāk.

Jau viesi balles zālē brīnās,

Un arī Ļenskis neatskārst,

Vai paša acīm ticēt var.

XLII

Dārd mazurka .. . Kad senās dienās

Tā sākās, šķila — pērkons grand,

Lai parkets rīb, lai nodreb sienas

Un logu rūtis šķind un skan;

Bet tagad dejas solī rāmā

Pa grīdu slīdam it kā dāmas.

Vairs tikai lauku nomalēs

Joprojām varam redzēt mēs,

Kā dej to kavalieri šodien,

Kas garās ūsas «eskuj nost,

Prot palēcienus sensenos —

Neko nav mainījusi mode,

Kas visspēcībā ļaunajā

Tā kaitē audzēm jaunajām.

XLIII, XLIV

Bujanovs, radinieks mans brašais,

Zem rokas vezdams māsas, nāk

Pie mana varoņa; viņš aši

Ar Olgu atkal dejot sāk;

Slīd līdzās savai dejotājai,

Spiež roku, madrigālu sāju

Čukst viņai ausī glaimīgi,

Un Olga klausās laimīgi,

Sarkst pašapmierinātā seja.

To redzot, Ļenskis dusmās tvīkst

Un galvu zaudē greizsirdīgs —

Ne sagaidīt, kad beigsies deja.

Viņš ātri dodas Olgai klāt

Uz koliljonu aicināt.

xly

Nē, viņa nevarot. Nē? Kāpēc?

Sī deja arī solīta

Oņeginam. Dievs, kādas sāpes!

Ko Ļenskis dzird? Spēj viņa tā .. .

Gandrīz vēl bērns, kam paijas prātā,

Jau koķete, jau auša tāda,

Jau viltīga māk viņa būt

Un neuzticīga spēj kļūt!

Tāds sitiens dzejniekam par smagu;

Viņš nolād visu, ārā brāž,

Lec zirgā, auļos projām drāž.

Vien pistoles lai rīmā tagad

LIn divas lodes — izlems tās,

Ko nesīs dienas nākošās.

La, sotto i giorni nubilosi e brevi,

Nasce una gen/e a cull' morir non

dole.M

Pelr.

I

Oņegins redz, ka dzejnieks projām,

Viņš atkal ieslīgst domās kluss

Un Olgai blakus garlaikojas,

Kad nopriecājies paslepus,

Ka Ļenskim atriebies, kā klājas.

Drīz arī Oļa nožāvājas, «—

Kur dzejnieks, viņa raugās jau,

Sāk likties: dejai gala nav …

Tad viesi dodas vakariņot,

Pēc tām it visos kambaros

Sāk viesiem guļasvietas post,

Jo atpūsties jau gribas viņiem.

Oņegins vien šeit nepaliek

Un priecīgs, ka uz mājām tiek.

II

Drīz burzma visur aprimusi:

Krāc viesistabā Pustjakovs

Ar savu tuklo otru pusi.

Guļ ēdamzālē Peluškovs,

Turpat uz krēsliem snauž Bujanovs

Un Gvozdins, neveselais Fļanovs.

Tērpts vatenī un naktsmicē,

Uz grīdas šņāc mosjē Trikē.

Sen abu māsu istabiņās

Dus draudzenītes pļāpīgās.

Vien Taņu domas sāpīgas

Vēl tirda; skumst pie loga viņa;

Vārs mēness mirdzums rūtīs līst,

Pār klajiem Taņas skatiens klīst.

III

Viņš ieradās tik negaidīti,

Pēc tam šis skatiens, maigs un ciešs..

Bet pēkšņi nākamajā brīdī

Ar Olgu likās aizrāvies .. .

Kā tas gan saprotams, kā domāts?

Smeldz greizsirdība, skumjas nomāc,

Nav skaidrības, sirds cieš un cieš,

To it kā salta roka spiež,

Un melnu bezdibeni, liekas,

Pie kājām mutuļojam vied …

Čukst Taņa: «Boja jaaiziet,

Bet viņa deļ var mirt ar prieku.

Es nekurnu — un kālab gan?

Viņš nevar laimi dāvāt man.»

IV

Lai tālāk rit mans stāsts bez stājas!

Nāks jauna persona vel klat.

Aiz Krasnogorjes, kurā mājas

Ir Ļenskim, mīt Zareckis kāds

Un gudri vada dienas rāmas.

Kā plītētāju nevaldāmu,