ALEKSANDRS PUŠKINS - JEVGEŅIJS OŅEGINS

Kur ietupināts kucēns siks,

Bet puikam zirgu tēlot tik;

Jau apsaldēts ir pirkstiņš viņam,

Sāp resgalim, bet smiekli nāk;

Pa logu māte rāties sāk . ..

III

Var gadīties, ka ainas šādas

Nebūt nav pievilcīgas jums;

Trūkst smalka daiļuma jebkāda,

Tik vienkāršs dabas tēlojums.

Cits dzejnieks stilā iedvesmotā

Ar krāsu pārbagātām otām

Prot pirmo sniegu atainot

Un izpriecas, ko ziema dod;42

Jā — viņš jūs valdzinās, es zinu,

Jo priekus tēlot pamanās,

Kas zagti, braucot kamanās;

Es viņu pārspēt nemēģinu,

Nedz tevi, draugs, kas pneku rod,

Par Somieti mums dainojot! 43

IV

Kā krievu dvēselei (kaut likās —

Pat neapjauta viņa to),

Tatjanai krievu ziema tika

Ar savu daili ledaino:

Gan sarma, kad tā saulē lāsmo,

Gan kamanas, gan vēlā blāzma,

Kad sniegā rožains mirdzums 1ās,

Gan pievakares saltākās,

Kas iestājas ap Zvaigznes dienu,

Ko svinēt mājās mīlēja.

Tad saimes meitas zīlēja

Un izzīlēja allaž vienu:

Ka jaunkundzītes itin drīz

Sev preciniekus sagaidīs.

V

Kā viedi patiesības vārdi

Ik ticējums Tatjanai svēts,

Un viņa tic, ka sapņi, kārtis

Un mēness pareģot mums mēdz;

Aizvien sirds bija pilna jausmu —

Ik priekšmetā var kādu pausmu

Un noslēpumu samanīt.

It visur zīmes pamanīt.

Ja runcis mazgāties ar ķepu

Un omulīgi ņurrāt sāk,

Tas nozīmē, ka viesi nāk.

Kā nobāl Taņa, nodreb slepus,

Ja mēnesi, kad jauns tas spīd,

Ir pagadījies ieraudzīt

VI

Pār kreiso plecu sev par bēdām!

Ja pamana, ka zvaigzne krīt

Un sašķist dzirkstis, tad uz pēdām

Tatjana steidzas izsacīt

Tai kādu vēlēšanos klusi,

Pirms zvaigzne tumsā apdzisusi.

Bet melnsvārcis — lai nedod dievs

Kaut kur ar mūku satikties:

Tad daždažādas likstas draudēs;

Tāpat, ja zaķis aizcilpos

Pār ceļu, — atkal tīrais posts,

Aiz bailēm Taņa galvu zaudēs:

Nu nedienas vairs nenovērst,

Tās nāks un nāks pie viņas sērst.

VII

Šķiet — slēptu pievilcību kādu

Pat baigumā spēj Taņa just;

Jā, pretrunīgā daba tādus

Ir veidojusi cilvēkus.

Klāt arī ziemassvētki beidzot;

Tos priekusl Dzīves ausmu sveicot,

Tīk zilēt līksmai jaunībai:

Garš mūža ceļš vēl ejams tai —

Gaišs, nepārskatāms gaidīt gaida;

Caur brillēm zīlē vecums pat,

Kaut kapa malā nācies stāt,

Viss zaudēts sen un galā gaita,

Vēl, bērnišķīgi mēļojot,

Viļ cerība un prieku dod.

VIII

Tatjana nolūkojas traukā,

Kur izkausētu vasku lej:

Tas sastingst veidolā tik jaukā,

Ka jāpabrīnās meitenei.

Tad gredzenus no ūdens bļodas

Pa kārtai izvilkt visi dodas;

Kad gredzens Taņas delnā viz,

Ir koris dziedāt iesācis:

Tur zemnieciņiem naudas gana —

Tie sudrabu ar lāpstām rauš.

Šī dziesma tev par laimi pauž.

Vien bēdas žēlā dziedāšana

Šķiet solām; meitām tīkamāk,

Ja kaķenīti 44 dziedāt sāk.

IX

Salst. Zvaigžņu pulki neskaitāmi

Iet savu gaitu kā arvien,

Slīd cēli, saskanīgi, rāmi. ..

Tatjana žigli sētā skrien

Un pavērš mazu spogulīti

Uz mēnesi, bet, kā par spīti,

Nenieka nevar saskatīt,

Vien mēness atspulgs stiklā spīd …

Dzi, tur kāds nāk! . .. Čirkst soļi sniegā;

Tatjana nācējam trauc klāt,

Jo vajag kaut ko pavaicāt.

Skan balss kā flautas dziesma liegā:

Ka sauc jūs? 45 Brīnās zemnieciņš.

«Par Agafonu!» atbild viņš.

X

Kā aukle ieteikusi viņai,

Vēl zilēt Taņa i nesas prāts:

Uz pirtiņu ar gudru ziņu

Galds aiznests, diviem viesiem klāt

Bet-pašai bail uz pirti doties …

Pat man, Svetlanu atceroties,

Kļūst baigi; rimlies vajadzēs,

Ar Taņu nezilēsim mēs …

Un viņa raisa zīda jostu —

Pie miera doties brīdis klāt.

Miegs drīzi vien sāk ieaijāt.

Zem spilvena, kad gulta posta,

Ir paslēpts viņas spogulis.

Tatjana guļ. Ir klusu viss.

XI

Un dīvains sapnis Taņai rādās:

Pa sniegu viņai vajag brist,

Zem kājām ceļa nav nekāda,

Klajš skumjā miglā ieslīdzis.

Tad priekšā pavīd straume salta,

Vēl ziemas ledū neiekalta —

Straujš ūdens, sirmām putām klāts,

Veļ viļņus, burzguļo un krāc.

Kāds straumei, tumši murdošajai

Ir divas kārtis pārsviedis,

Bet pārāk nedrošs tiltiņš šis,

Un Taņa, viena sniega klajā,

Stāv neziņā, kur soli spert.

Pie kājām atvars verd un verd.

XII

Kā šķiršanās, kas pilna bēdu,

Šķiet draudam ūdens melns un pikts;

Neviena nav, kas palīdzētu

Uz otru krastu pāri tikt;

Te — sakust kupena kā dzīva —

Kas izraušas no sniega blīvā?

Liels lācis, kažoks pinkains, biezs;

Tatjana — ai! Zvērs ierēcies

Tai savu smago ķetnu pasniedz,

Un, dūšu saņemot, uz tās,

Kaut bikli, Taņa atbalstās,

Ar pūlēm otru krastu sasniedz,

Bet arī tur vēl, paskat vien,

Pa pēdām viņai lācis brien!

XIII

Bail atskatīties — ašāk projām

Grib nobijusies Taņa tikt, —

Kalps pinkainais tāpat joprojām

Sliepj līdzi, negrib atpalikt;

Elš, pūš un smagi atņem dvašu.

Redz viņu priekšā gāršu plašu;

Kluss skarbi skaistais priedulājs,

Sniegs nekustīgos zarus klāj;

Caur kailiem bērziem, apsēm, kļavām

Pa retam zvaigznes staram slīd.

Te ceļu nevar samanīt,

Jo aizvilcis ir cieti gravas

Un krūmu smalci putenis,

Snauž biezā sniega segā viss.

XIV

Brien tālāk Taņa. Taku nerod,

Bet lācis seko, smags un gauss.

Gan zars kāds līkst, aiz kakla tverot,

Gan izrauj auskaru no auss,

Bet viņa bēg un neapstājas;

Te noslīd zābaciņš no kājas

Un pazūd kupenā tūlīt,

Te mutautiņš no rokas krīt.

Nav va]as meklēt, bail bez gala,

Aiz pleciem tusnī pinkainis.

Līdz ceļiem sniegs, un grūti brist,

Kauns drusku pacelt tērpa malu.

Sāk viņa skriet — zvērs arī skrien,

Spēks apsīkst viņai drīzi vien,

XV

Un sniegkupenā saļimst Taņa.

Grābj lācis meiteni, sāk nest,

Un viņa klusē kā bez maņas,

Bail pakustēt, bail elpu dvest;

Stiepj lācis tālāk brikšņā iekšā,

Mazs namiņš pēkšņi pavīd priekšā,

Tas gluži vientuļš smalcē stāv,

Vien sniegkupenas apkārt blāv.

Bet krīt no loga gaismas stariņš,

Un iekšā balsu troksnis murd.

«Mans kūms šeit mājo,» lācis ņurd,

«Pie viņa apsildīties vari!»

Tad, priekšnamiņā iegājis,

Uz sliekšņa Taņu noliek šis.

XVI

Kad meitene ver vaļā acis,

Ir lācis pazudis nez kur;

Aiz durvīm brēka, dzīru tracis —

Kā dižās bērēs klaigā tur.

Pa durvju spraugu Taņa skatās.

Kas tas? .. . Ap galdu lokā platā

Sēd mošķu pūlis skaļš un durns:

Šim — ragi pierē, suņa purns,

Tam — gaiļa galva, sekste sārta,

Tur ģindenis čurn stīvs un lēns,

Tup rūķis, astains neglltēns,

Bet raganai ir āža bārda.

Pa pusei dzērvei līdzīgs viens,

Pa pusei runcim, jānudien!

XVII

Vēl ķēmīgāki ērmi daži:

Uz zirnekļa jāj vēzis gauss,

Zoss kakla gala grozās aši