ALEKSANDRS PUŠKINS - JEVGEŅIJS OŅEGINS

Tie visi viņa dzīves prieki.

Vairs citus neietīkojot,

Šķiet, bezrūpīgi dīkojot,

Pat jaukās dienas skaitīt lieki,

Sāk pilsēta no prāta gaist,

Tāls dzīru garlaiks mokošais.

XL

Bet vasara ir mūsu pusē

Kā ziema dienvidos, nudien:

Te klāt, te pēkšņi pagaisusi.

To netīk teikt, bet zin ikviens.

Jau rudens dvašu jauta vējā,

Jau retāk saule uzspīdēja

Un agrāk sāka gaisma dzist.

Caur gāršu brāza lapkritis,

Pār pļavām gulās bieza migla,

Un, sakliegdamās debesīs,

Uz dienvidzemēm laidās drīz

Jau zosu karavānas žiglās.

Laiks klātu apnicīgs un blāvs,

Kad novembris pie sliekšņa stāv.

XLI

Aust blāzma saltas miglas skavās;

Lauks nokopts; ārēs klusums ilgs;

Ar lieso vilkumāti savu

Uz mežaceļa iznāk vilks;

Krāc zirgi, jaušot zvēru tuvu,

Un braucējs, arī tramīgs kļuvis,

Drāž kalnup, cik vien ātri var;

Vairs neiet ganos govju bars,

Un nedzird tauri gaviļaino,

Ar kuru lopus pulcināt

Gans mēdza, kad bij dienvids klāt.

Vērpj linus jaunava 37 un daino,

Deg būdā skals — labs draugs ir tas,

Kad garās naktis iestājas.

XLII

Ārs spožā saulē zibēt nozib —

To bieza sarma sudrabo …

(Kā atskaņu jūs gaidāt rozi;

Še, saņemiet tad ari to!)

Šķiet upe, gluda ledus klāta,

Kā moderns parkets spodrināta,

Ar slidām ledu tā, ka švīkst,

Šķeļ puiku bariņš nebēdīgs 38 ;

Nāk zostēviņš ar sārtām pleznām,

Tam upē izpeldēties rūp,

Uz ledus kāpj, bet slīd un klūp;

Krīt pirmais sniegs — kā zvaigznēm gleznām

Krasts nobārstīts visnotaļ tiek,

Nirb, virmo pārslas, snieg un snieg.

XLIII

Ko iesākt laukos laikā šajā?

Iet pastaigāties? Prieka maz, —

Kur pamet acis stingā klajā,

Redz ainas skumjas, vienmuļas.

Pa stepi auļot spalgā salā?

Sniegs apledojis malu malās,

Var pakavs aizķerties ikbrīd,

Un skaties vien — zirgs klūp un krīt.

Ņem grāmatu un mājās sēdi,

Te būs tev Walter Scott 39 un Prāts,

Vai rēķinus sāc kārtot pats,

Vai iedzer, skaisties — vientuļš dēdi,

Rit stundas … Viss tāpat būs rit ■—

Var jauki ziemu pavadīt.

XLIV

Pavisam Čaild-Haroldam līdzīgs

Oņegins dīkdienībā slīgsi::

Pēc rīta vannas domīgs, īdzīgs

Nīkst augu dienu vientulīgs,

Tver kiju, aprēķinus iesāk

Un spēlē — pats ar sevi, tiesa, •—

Viņš biljardu — laiks jānosit.

Un tā aiz stundas stunda rit,

Līdz īsā ziemas diena beidzas

Un spēlēt arī jāpārstāj,

Pie kamīna jau galdu klāj —

Kā ierasts, šurpu Ļenskis steidzas,

Klau, pagalmā jau trijjūgs naigs;

Tā, pusdienot ir beidzot laiks.

XLV

Moeta vīnu, labu, retu,

Vai arī Atraitni Kliko,

Kad Ļenskis ienāk, atdzesētu

Uz galda tūdaļ novieto.

Dzirkst vīns kā Hipokrenas avots; 40

Ar krāšņo putošanu savu

(Kas, daudz ko atgādinot, viz)

Tas reiz bij mani apbūris:

Vilkt grasi pēdējo no maka

Par vīnu nebija man žēl.

Jūs, draugi, atceraties vēl,

Cik vārsmu, strīdu, stiķu traku

Tas iedvesa, kā tika mums

Šāds priecīgs, sapņains apskurbums.

Bet jāatzīstas: mana māga

Šo putu straumi sprikstošo

Patlaban nespēj panest lāgā,

Laiks cienīt prātīgo Bordo.

Ai vairs vispār nelietošu;

Tas līdzīgs mīļākajai košai,

Kas daiļa, grezna, smaidīga

Un arī tukša, svaidīga …

Bet tu, Bordo mans, draugam līdzīgs,

Kas stiprinās un nenodos,

Kad pienāks nestunda un posts,

Vai laiku kavēs izpalīdzīgs,

Kad rimti klusēt nesas prāts.

Lai draugs Bordo tiek sumināts!

XLVII

Sāk apdzist uguns; pelnos sirmos

Vēl blāzmo zelta ogļu zaigs;

Vieglītēm tvaiku strūkla virmo

Un pludo telpā siltums maigs

Ap kamīnu; gaist dūmi tajā

No draugu pīpēm kūpošajām,

Uz galda vīna kausi dzirkst.

Aiz loga āres miglā mirkst

(Man patīk tērzēt stundā zilgā

Tai laikā, kad sāk agri tumst,

Par kuru sacīt mēdz pie mums:

Ne sunim tīkams tāds, ne vilkam

Kādēļ, tas man nav saprotams)…

Bet draugi runājas pa tam:

XLVIII

«Kā Olgai un Tatjanai klājas?

Pie Larinām tu viesojies.» —

«Draugs, ielej vīnu … Vit,iu mājās

Ir visi veseli, paldies!

Tev sūta sveicienus pie viena …

Kļūst Olga daiļāka diendienā —

Šie pleci, krūtis … Brīnums jauks!

Šī daiļā dvēsele! … Bet klau,

Tev taču jāapmeklē viņas!

Nu saki pats, ko tur var spriest:

Tu pāris reižu parādies,

Tad pēkšņi pazūdi bez miņas.

Ak jā … Kā piemirst drīkstēju!

Tur jaunnedēļ tiec ielūgts tu.» —

XLIX

«Es?» — «Sestdien Taņas vārdadiena,

Un tad tu arī gaidīts tiec.

Nav taču iemesla neviena,

Kādēļ lai šoreiz izpaliec.» —

«Būs kņada — iedomāties varu

To salašņu un muļķu baru …» —

«Nē, plašas nebūs viesības,

Vien tuvinieku pulciņš mazs.

Nu brauc! Kaut mani ielīksmodams!» ■—

«Lai iet.» — «Cik labs tu, kāds man prieks!»

Un kausu tukšo dziesminieks,

Viņš uzdzer kaimiņienei, protams.

Rit valodas par Olgu vien —

Bet tāds jau mīlētājs ikviens!

L

Bij laimīgs Vladimirs pārlieku:

Drīz taču kāzas nosvinēs,

Viņš baudīs mīlestības priekus,

Tās noslēpumus atklāt spēs.

Par rūpēm, garlaicības žāvām,

Ko Himeneja saites dāvā,

Kad apnikums mums atsalt liek,

Pat nedomāja dziesminieks.

Bet mums, kas Himeneju nīstam,

Šķiet: vienmuļība nāk tam līdz

Kā romānam, kas uzrakstīts

Ir Lafontēna 41 garā īstā . . .

Mans nabags Ļenskis laulībai

Kā dzimis bij, kā radīts tai.

LI

Ka viņš tiek mīlēts, Ļenskis zina . . .

Vai iedomājies ir vismaz.

Cik laimīgs tas, kurš apklusināt

Spēj aukstā prāta ierunas,

Slīgst jūtās rāms … Kā svešā pusē

Mēdz dzērājs svētlaimīgi dusēt

Vai — maigāk — tā, kā tauriņš sīks,

Kas medus pilnā ziedā slīgst;

Bet grūti tam, kas visu paredz

Un apskurbumu nepazīst,

Ik kustību un vārdu nīst,

Jo zemtekstu un melus saredz,

Kam dzedras pieredzes tik daudz,

Ka aizmirsties nekad nav ļauts!

Baigus sapņus nesapņo

Tu, Svetlana mana!

Zukovskis

I

Bij rudens ieildzis tai gadā.

Sen dabai laiks pie rniera tikt,

Bet ziemas atdusu tā rada

Vien janvārī, kad sāka snigt.

Reiz Taņa pamostas no rīta —

Ar ledus puķēm izrakstītas

Viz rūtis; āru baltu redz:

Sniegs jumtus, krūmus, žogus sedz;

Zvīl ziemas sudrabs koku zaros,

Spurdz sētā jautras žagatas.

Balts pagalms, grava, upes krasts,

Sniegs kalnājos visnotaļ staro

Kā paklājs mīksti margojošs.

Viss apkārt mirdzinbalts un spožs.

II

Klāt ziema! . . . Zemnieks nopriecājas,

Jūdz ragavās un ceļu sāk;

Zirgs arī loka mundrāk kājas,

Pat uzņem riksi, kā nu māk;

Trauc trijjūgs, uzvirpuļo sniegu,

Aiz sliecēm platas vagas iegulst;

Uz bukas vedējs, lepni posts,

Ar koši sārtu jostu jozts.

Diedz kalpu zēns ar ragutiņām,