ALEKSANDRS PUŠKINS - JEVGEŅIJS OŅEGINS

Kam prieks gan liekuļot bez mitas,

Par vienu un to pašu melst

Un allaž, tikai frāzēs citās,

Mūžvecās patiesības gvelzt,

No galvas iebildumus zinot

Un aizspriedumus izgaisinot,

Kaut nav to, nevar būt nekad,

Ja skuķim — trīspadsmitais gads!

Kam draudi, raudas, sērošana

Un vēstulītes neapnīk,

Kam zvēresti un baumas tik

Un radu modrā vērošana

Vai draudzība, kas nospiež, sāp:

Ar vīriem, kurus pats tu krāp.

IX

Tā mans Jevgeņijs vēsi sprieda.

Viņš, ļoti jauns un nenosvērts,

Reiz aizrautlbās spēkus šķieda,

Pat nejautājot, vai ir vērts,

Bij ļāvies kaislībām bez sāta:

Ja vīla vēlēšanās kāda,

Jau cita sāka valdzināt;

Bet alkas nomāca tāpat

Kā uzvaras, ko guvis viegli.

Viņš, juzdams, — nemiers negants, ass

Gruzd dvēselē bez norimas,

Un žāvas vairīdams ar smiekliem, —

Bij ļāvis gadus astoņus

Bez jēgas mūžadienām zust.

Vairs iemīlēties nevarēdams,

Viņš flirtēja un mēdza spriest:

Ja kāda padzen — maza bēda;

Ja viļ, lai viļ — var atpūsties.

Viņš iekarojot neaizrāvās,

Bez skumjām dēkai beigties ļāva;

Tā vienaldzīgs dažs dīkdienis

Brauc spēlēt vistu, paciemoties

Un aiziet, spēlei beidzoties,

Uz savām mājām steidzoties.

Tur mierīgs var viņš dusēt doties

Un citurlt pat nezināt,

Kurp aizbrauks, kad būs vakars klāt.

XI

Bet, Taņas jaunavīgās jūsmas

Un vaļsirdības valdzināts,

Oņegins ļāvās domu drūzmai:

Bij aizkustināts dzedrais prāts;

Un, atcerējies viņas vaigu,

Tik skaidru, skumīgu un maigu,

Uz brīdi saviļņots un kluss

Viņš aizsapņojās neviļus.

Sens aizrautīgums, pēkšņi modies,

Bij licis sirdij vēlreiz silt,

Bet negribējās jūtas vilt,

Ko viņam dāvā uzticoties …

Lai dārzā turpināts tiek stāsts,

Kur viņš un Taņa satikās.

Tie pāris mirkļu klusi bija,

Tad devās viņš pie meitenes.

«Jūs vēstuli man atsūtījāt,

Un tajā izlasīju es

Pai\jūtām patiesām un dziļām;

Man jūsu vaļsirdība mīļa

Un nevainīgais sapņojums ■—

Tas pamodinājis pret jums

Sen pamirušās jūtas manas;

Bet negribu teikt uzslavas,

Vien atmaksāt, kā pelnīts tas,

Ar tikpat skaidru atzīšanos;

Šai grēksūdzē nu klausieties —

Kā tīk, par mani varat spriest.

XIII

Ja šaurā lokā, savā dzimtā,

Es iedomātos līksmi gūt,

Ja vilinātu laime rimtā —

Par vīru un par tēvu kļūt,

Ja ģimenīgie prieki prātu

Kaut īsu mirkli kārdinātu,

Tad, protams, nešaubītos es

Par sievu jūs uz mājām vest.

Bez glaimiem teikšu, ņemiet vērā:

Tā ideāla cienīga,

Kas reiz bij dārgs, jūs vienīgā

īsts draugs man būtu dienās sērās,

Jūs mīlot, justos es varbūt

Pat laimīgs… ja tāds spētu kļūt.

XIV

Bet nesaista tas manu garu,

Kas laimei radīts nav nebūt.

Kaut pilnību man dāvāt varat:

Es cienīgs neesmu to gūt!

Kaut jūs vismaz man ticēt prastu —

Mums taptu laulība par nastu.

Lai cik man mīļa liktos jūs,

Viss pierastais reiz nīstams kļūs;

Jūs sāksiet raudāt — tādi skati

Man sirdi mīkstu nedarīs,

Vien saniknos un apniks drīz.

Nu kādas rozes, spriediet pati,

Var Himenejs mums sagādāt —

Uz ilgiem gadiem vēl turklāt!

XV

Vai posts vēl dziļāks iedomājams

Kā tur, kur jāredz sieva mums,

Kas mūžadien nīkst viena mājās,

Pēc necienīgā vīra skumst?

Kur vīrs, kaut sievu vērtēt spēdams

(Bet važas tomēr nolādēdams),

Ir mazrunīgs un allaž īgst,

Drūms, nikns, salti greizsirdīgs?

Tāds esmu es! Vai laimi šādu

Jūs iegūt ilgojāties gan,

Tik uzticīgi rakstot man,

Tik skaidri, ar tik gaišu prātu?

Vai tiešām tādu mūžu drīkst

Jums liktenis lemt nesaudzīgs?

XVI

Nav atgriežami gadi tālie;

Nav sapni otrreiz sapņot ļauts …

No sirds es mīlu jūs — kā brālis,

Var būt pat, ka vēl maigāk daudz.

Jel nedusmojiet, atklāts būšu:

Nav meitenei tik vienreiz mūžā

Lemts mīlestības sapnis jauks;

Nē, jauna koka zaros plauks

Ik pavasari lapas svaigas.

Pats liktenis tā lēmis šķiet.

Jūs kādreiz citu mīlēsiet,

Bet… jāapvalda jūtas maigās:

Ne visi saudzēs jūs kā es,

Var pārsteidzība postu nest.»

XVII

Tā sprediķi viņš noskaitīja,

Un mēma, neredzot neko,

Caur asarām, kas lītin lija,

Tatjana noklausījās to.

Tad elkoni viņš sniedza pretī,

Un mehāniski (kā nereti

Mēdz sacīt), balstoties uz tā,

Prom devās Taņa satriektā;

Ka viņi kopā novakarā

Iet pastaigāties, ļaudīs tas

Pat neradīja aizdomas:

Mēs sādžā brīvāk justies varam,

Ir savas priekšrocības tai,

Tāpat kā lepnai Maskavai.

XVIII

Jūs taču piekritīsiet, draugi,

Ka izturējās, kā jau gods

To prasa, cildeni un jauki

Pret Taņu viņš, tā parādot

Sirds krietnumu jau kuro reizi,

Kaut jaunām mēlēm tulkot greizi

It visu, ko viņš dara, prieks,

Un tiklab draugs, kā ienaidnieks

(Uz mata vienādi tie bieži)

Jevgeņiju peļ mlļuprāt.

Ikvienam mums ir naidnieks kāds,

Bet dievs lai glābj no draugiem tieši!

Ak, draugi, draugi — viņi gan

Ne velti ienāk prātā man.

XIX

Un tad? Nekas. Es apklusinu

Šis melnās atmiņas •— lai dus.

Vien iekavās starp citu minu:

Rast nevar apmelojumus,

Ko tenkotājs kāds sagvelzt zina,

Tad pļāpas visur izdaudzina,

Nav epigrammas nekrietnas,

Nav nejēdzības it nemaz,

Ko jūsu draugs — tāpat, bez naida —

Nav gatavs simtkārt atkārtot,

Ja ausis dzirdīgas viņš rod,

Kā netīšām un pat ar smaidu,

Kaut stāv un krīt par jums arvien,

Jūs mīl… kā radinieks, nudien!

XX

Hm! Hm! Kā jūsu radiem klājas,

Vai visi veseli šobrīd?

Bet cienītajam lasītājam

Varbūt es drīkstu pastāstīt,

Ko īsti nozīmē vārds — radi?

Nu, radi — tie ir ļaudis tādi,

Ko mīlēt mūsu pienākums,

Ko cienīt, lolot vajag mums;

Vēl — ziemassvētkos paciemoties

Pie radiem prasa ierašas

Vai apsveikt rakstiski vismaz,

Lai viņi visu gadu toties

Mūs liktu mierā aizmirstot.. .

Dievs, ilgu mūžu viņiem dod!

XXI

Bet daiļavas mūs katrā ziņā

Mīl vairāk nekā draugs vai rads,

Jo drīkstam pieprasīt, lai viņas

Mīl arī nestundās tāpat

Kā laimē… Iegaumēt gan noder,

Ko raksturs diktē tām un mode,

Ko ļaužu spriedums … Un turklāt

Palaikam gaisīgs sievu prāts;

Bez tam: ko domā vīrs un dara,

To vērtēt arī sieva prot.

Tā nākt var mirklis negaidot,

Kad uzticība nav no svara

Un sirdsdraugs ir jau izredzēts;

Ar mīlu jokot sātans mēdz!

XXII

Ko tad lai mīl? Kam ticēt varam?

Kurš būs mums mūžam uzticīgs?

Kurš to, ko pasakām, ko darām,

Tā vērtē, kā mums pašiem tik?

Kas neizplata nevalodas?

Kas rūpīgs lutina un godā?

Kas piedod grēkus mums aizvien

Un neapriebjas mūžadien?

Jel nedzenies pēc ēnu tēla,

Par velti izšķiest spēkus stāj

Un mīli sevi, lasītāj, —

No visas sirds es tev to vēlu!