ALEKSANDRS PUŠKINS - JEVGEŅIJS OŅEGINS

Bet viņai blakus aukli redz,

Kas, apsējusies lakatiņu

Un siltā tērpā tīdamās,

Sēž, Taņā noraudzīdamās

Un noraizējusies par viņu;

Dziļš klusums valda istabās,

Kur mēnesnīcas spožums lās.

XXI

Tatjana saviem sapņiem ļaujas,

Uz gaismu logā raugoties …

Tad pārsteidz viņu doma strauja .

«Ej, auklīt, gulēt laiks paties!

Dod papīru un spalvu arī,

Velc galdu tuvāk … Iet nu vari.

Ar labu nakti!» Klusi kļūst,

Vien mēness gaisma telpā plūst.

Tatjana raksta. Domu drūzmā

Jevgeņijs valda vienīgais,

Un neapsvērtos vārdos kaist

Vien jaunavīgas mīlas jūsma.

Tā, nu var nolikt papīru …

Tatjana, kam gan raksti tu?

XXII

Tik šķīstas it kā ziema baltā

Man zināmas bij skaistules,

Tik nepielūdzamas un saltas,

Ka aptvert nespēju to es;

Tāds lepnums liekas apbrīnojams,

Bet atzīšos, es bēgu projām

Ar šausmām no šīm daiļavām,

Jo rakstīti uz pieres tām

Šie nežēlīgie vārdi liekas:

Ik cerību. Jel atmetiet! 31

Posts viņām — iedvest mīlu — šķiet

Bet Jaudis biedēt — dara prieku.

Var būt, ka tur, kur Ņeva plūst,

Tās sastapuši arī jūs.

XXIII

Man nācies redzēt būtnes citas,

Ko ielenc pielūdzēju bars,

Kas patmīlīgi vēsas šķita

Pret to, kam mīlu iedvest var.

Un ko es pārsteigts pamanīju?

Šīs daiļās, kauču skarbas bija,

Bet mīlniekus gan projām dzīt,

Gan atkal viņus piesaistīt,

Mazdrusciņ pažēlojot, prata

Un pieļāva, lai dažkārt šķiet

Balss skaņa laipnāka mazliet,

Līdz nelga pielūdzējs bij gatavs

No jauna sekot uzticīgs

Pa pēdām tai, pēc kuras tvīkst.

XXIV

Ko mēs Tatjanai pārmest varam?

Vai to, ka viņā viss ir īsts,

Ka viņa — sava sapņa varā —

Tam tic un melus nepazīst,

Ka, visu nepārliekot, strauja

Vien jūtu kaismei viņa ļaujas,

Tās vaļsirdīgi atklāt spēj?

Vai uzvelt vainu meitenei

Par to, ka iztēle tik dzīva,

Ka jaunos gados dāvināts

Gars patvaļīgs un rosīgs prāts,

Sirds dedzīga un griba spīva?

Kas nepiedodot skarbs un ass

Spēs pulgot viņas kaislības?

XXV

Mēdz apsvērt koķetes ik nieku,

Tatjana mīl bez viltības

Kā bērns, kas aizraujas pārlieku,

Un nespriež: apburt vajag prast —

Ir jānogaida — droša ķila,

Ka kļūs jo dedzlgāķa mīla.

Ar ziņu tiklus izmest der:

Lai sākumā viņš drusku cer

Un glaimots, pašapzinīgs jūtas,

Pēc tam lai neziņā sāk nīkt.

Tad jāliek greizsirdībā tvīkt,

Jo apnīk baudas viegli gūtas,

Bet gūsteknis, ko garlaiks grauž,

Ar prieku savas važas lauž.

XXVI

Vēl gaida grūtības: kā protu,

Man vēstule būs jātulko,

Lai glābtu dzimtās zemes godu,

Jo krievu valodā šo to

Tatjana parunāt gan spēja,

Bet tomēr lāgā nemācēja

Par visu brīvi izteikties.

Un brīnums nav nekāds paties,

Ka rakstīt nācās franču mēlē …

Un nav par to vērts bārties pat:

Vēl dāmām krieviski nekad

Par mīlu runāt netiek vēlēts •—

Svešs dzimtai valodai pie mums

Ir pasta prozas vēstījums.

XXVII

No dāmām mūsu dienās prasa,

Lai mācās krieviski. Ak posts!

«Blagonamerenniju» 32 lasām

Ne redzēt viņas nevēlos.

Jel aplieciniet, dziesminieki,

Ka dāmas, kuras mīlat liegi

Un mēdzat slepus apdzejot,

Tik tikko krievu mēli prot.

Bet cik gan viņas apburošas,

Cik jauki vārdus lauzīt māk!

Un vai jums prātā neienāk,

Ka svešvaloda lūpās košās

Ir piemīlību guvusi

Un jau par dzimto kļuvusi?

XXVIII

Ja seminārists zīda šallē

Vai brunčains akadēmiķis

Man pretī nāktu kādā ballē,

Nudien, es nepriecātos vis!

Un, kā bez smaida lūpas sārtas,

Bez aplam izrunāta vārda

Vairs krievu mēle netīk man.

Jā, var jau atgadīties gan,

Ka jaunām dāmām prātā ienāks

Ar gramatiku noņemties,

Par dzeju lietpratīgi spriest,

Kā lūdzas žurnāli diendienā;

Kas daļas man? … Pie senatnes

Joprojām pieturēšos es.

XXIX

Un jaukā, mulsā čalošana,

Kur gramatikai nākas ciest,

Joprojām varēs krūtīs manās

Kā senāk tīksmas trīsas viest;

Man gallicismi liksies jauki

Kā senas nerātnības, draugi,

Kā iepriecināt pantiņš mēdz,

Bogdanoviča sacerēts;

Bet pietiks sāņus novirzīties,

Man jāķeras pie vēstules.

To tulkot apsolīju es,

Bet nu gandrīz jau sāku bīties,

Jo nojaust varu iepriekš jau:

Parnī patlaban modē nav.

XXX

Ak Dzīru dziesminiek 33 , kas prati

Paust skumju vāro maigumu, —

Ja varētu es tevi satikt,

Tad palūgtu: jel pāivērt tu

Par daiļām vārsmām jūtu kvēli,

Ko meitene pauž svešā mēlē.

Kur esi? Kur lai tevi rod?

Es, pazemigi sveicinot,

Tev savu spalvu liktu rokās …

Viņš svešumā starp klintīm klīst,

Sen slavaskāri nepazīst.

Zem somu zemes debesloka

Mīt vientulībā un nemaz

Vairs nedzird manas žēlabas.

XXXI

Tatjanas vēstuli es tveru:

Tā glabāta kā dārgums tiek.

Kad pārlasot to vaļā veru,

Ik rinda sirdij noskumt liek.

Kas iedvesis šīs maigās jūtas,

Kur dziļā aizrautība gūta,

Šie vārdi, pilni sirdsdedzes,

Ko aizkustināts lasu es,

Šis straujums, valdzinošs un bīstams?

Ir grūti saprast. Te būs jums

Mans nepilnīgais tulkojums —

Vien kopija, ne glezna īstā.

To lasot, Freišics prātā nāks,

Ko nemākules spēlēt sāk.

Tatjanas vēstule Oņeginam

Es rakstu jums — ko vēl lai minu?

Kas var vēl vairāk izsacīt?

Jums mani nicināt, es zinu,

Ir pilnas tiesības šobrīd.

Bet, ja jūs sāpes aizkustina,

Ja pažēlosiet kaut mazliet, —

Jūs mani nepametīsiet.

Es itin visu noklusētu,

Lai mūžam netiek zināms jums

Mans kauna pilnais noslēpums,

Ja cerību vēl lolot spētu,

Ka nākamībā vēlēts būs

Kaut retu reizi redzēt jūs

Un dzirdēt jūsu balsi skanam,

Pēc tam — var sapņos kavēties

Un domāt, ilgoties un ciest,

Līdz sagaidīta sastapšanās.

Bet dzird — jums netīk ļaudis iet,

Jums garlaicīgi šeit pārlieku,

Un mēs … Sis nams tik necils šķiet,

Kaut tiekat uzņemts te ar prieku.

Kādēļ gan apmeklējāt mūs?

Šai visu aizmirstajā pusē

Nekad es nebūtu ne jūs,

Nedz rūgtās sāpes pazinusi.

Sirds trauksme kādreiz rimtu klusi,

Ar laiku (kas to zina gan?)

Es draugu sev pa prātam gūtu,

Par uzticamu sievu kļūtu

Un krietnu māti arīdzan.

Cits!… Nē, nevienam nevarētu

Es atdot sirdi mūžadien!

Tā augsto varu griba svētā:

Es esmu tava, tava vien;

Sen glabāta ir jausma krūtis,

Ka sastapšanās lemta mums;

Nu zinu, tu man dieva sūtīts,

Lai būtu sargs un patvērums …

Sen es par tevi sapņojusi,

Un sen jau kļuva dārgs tavs tēls,

Tavs skatiens valdzināja kvēls,

Tu runāji ar mani klusi…

Tas nebij sapnis, nē! Jo tad,

Kad ieradies, — sirds nodrebēja

Un jūtu samulsumā spējā

Sev domās teicu: viņš ir klāt!

Jau agrāk bieži sarunājies

Ar mani esi tu, vai ne,

Kad nabagiem sniegt balvas gāju