ALEKSANDRS PUŠKINS: JEVGEŅIJS OŅEGINS

XVII

Vēl biežāk vedās runas garas

Par cilvēcīgām kaislībām.

Jau šķizdams brīvs no jūtu varas,

Oņegins tērzēja par tām

Kā nožēlojot; laimīgs saucams

Tas, kas pēc jūtu vētrām daudzām

Gūst mieru; tas vēl laimīgāks,

Kas, nepazīdams kaisli, māk

Ar šķiršanos veikt mīlas sāpes,

Ar tenkām naidu aizstāt prot,

Un, greizsirdību nejūtot,

Ar sievu žāvādamies pļāpā,

Ar viņas draugiem laipni triec

Un naudu kārtīs nenotriec.

XVIII

Kad beidzot klusēšanā rāmā

Tiek prātīgi rasts patvērums,

Kad apdziest kaisles nevaldāmās

Un smieklīgas šķiet jūtas mums

Ar savu patvaļu un postu,

Ar ilgām, kas par vēlu mostas, •—

Mums, jau pie miera kļuvušiem,

To ne bez pūlēm guvušiem,

Tīk dažkārt svešas kaisles kvēle,

Tai jūtam līdzi paslepen.

Vecs invalīds, kas vientuļš sen,

Tā klausīties mēdz dažkārt vēlīgs,

Ko jaunekļi, kad kopā nāk,

Par savām dēkām mēļot sāk.

XIX

Un jaunība jau nespēj jūtas

Ne noklusēt, ne apvaldīt.

Naids, mīla, prieks vai sāpes grūtas

Par visu jāpļāpā tūlīt.

Kā tāds, kam sen jau sveša jūsma,

Oņegins Ļenska vārdu plūsmā

Vēss noklausījās klusēdams.

Bij dzejnieks noilgojies tam

It visu izpaust; nedomādams

Viņš izklāstīja vaļsirdīgs,

Kā mīlestības ilgās tvīkst;

Un pārbagāts ar jūtām tādām

Bij jūsmas pilnais vēstījums,

Kas jaunas nav nevienam mums.

XX

Viņš mīlēja, kā laikā šajā

Vairs nemēdz iemīlēt kāds cits,

Kā aizrautībā negudrajā

Just tikai dzejnieks nosodīts:

Viens vienīgs sapnis, ilgas vienas,

Tās pašas skumjas dienu dienā,

No kurām neatraisīties.

Ne prombūtne, kur miņas dziest,

Ne šķiršanās, kas ilga gadus,

Ne skaistums, svešās zemēs rasts,

Ne zinības, ne dzīru kņada —

Nekas nav licis sapnim dzist

Tam, ko viņš sirdī lolojis.

XXI

Vēl mazs viņš bij ar Olgu draudzīgs,

Kad sirdij mīla neliek ciest,

Vien pirmās jūsmas maigums saudzīgs

Bij zēna krūtīs pamodies …

Vēl rotaļājās bērni abi,

Bet viņu tēvi, draugi labi,

Jau tolaik sprieda: gadi ies, —

Reiz viņu bērni precēsies.

Un Olga auga dzimtā savā,

Tik mīļa skaidrā jaukumā

Kā balta kreimene bij tā,

Kas nemanīta uzzied pļavā, •—

Ne bite zin, ne tauriņš redz,

Cik krāšņu ziedu zāle sedz.

XXII

Vispirmās mīlas sapni vāru

Lemts viņai dziesminiekam dot,

Viņš pirmo reizi liru skāra,

Par savu Olgu domājot.

Ardievu, bērna dienu prieki!

Nu zēnam tīkamāka liekas

Nakts, vientulība; kļuvis mīļš

Ir zvaigžņu mirdzums, mēness zvīļš.

Reiz likās mums — tas debesloku

Kā svēta uguns zeltīja,

Mēs. pastaigas tam veltījām

Un asaras, un mīlas mokas …

Bet tagad mēness starojums

Vien lukturi, šķiet, aizstāj mums.

XXIII

Bij Olga allaž līksma, svaiga

Kā rīts, kas blāzmains aust un košs;

Tēls, kuram piemīt dzidrs maigums

Kā mīlas skūpsts, tik valdzinošs.

Bet acīs debess zilgme laistās;

Balss, smuidrais augums, kustības —

Viss Olgā … Bet to varat rast

Ik romānā kā uzgleznotu:

Šis portrets jaukās krāsās viz,

Reiz pats to esmu mīlējis,

Līdz apnika tas beidzot ļoti.

Jel ļaujiet tagad bilst kaut ko

Par viņas māsu vecāko!

XXIV

Tatjana 22 saucās viņa … Zinu,

Vārds neparasts, bet lai nu kā —

Šo vārdu pirmo reizi minu

Es patvaļīgi romānā.

Ko iebilst? vārdam skaņa skaista;

Ar to gan senlaicība saistās,

Un sauktas tā tiek kalpones,

Bet tomēr apgalvošu es:

Mums visiem gaumes, jāatzīstas,

Trūkst vārdu izvēlē līdz šim

(Par dzeju vispār klusēsim);

No izglītības dzijas, īstas

Ir ticis vēl pārlieku maz:

Vien klīrība — un cits nekas.

XXV

Tatjana bija viņai vārdā,

Un trūka māsas maiguma

Šai meitenei — gan vaiga sārtā,

Gan pievilcīgā svaiguma.

Bij viņa atturīga, sēra

Un klusa; tramīga bez mēra

Kā stirna, kurai tīkams mežs.

Bērns paša dzimtā šķita svešs:

Ne Taņa prata savai mātei,

Ne tēvam mīji glausties klāt,

Ne citu bērnu pulkā stāt

Un palēkāt vai rotaļāties;

Pie loga viņa viena vien

Līdz tumsai nīka dažudien.

XXVI

Ar pārdomām pa draugam toties

Bij Taņa; novakars vai rīts,

Vien klusiem sapņiem nododoties,

Laiks aizritēja nemanīts.

Ne prātā neienāca viņai

Ņemt trauslos pirkstos adatiņu

Un audeklus ar rakstiem klāt,

Ar izšuvumiem izrotāt.

Kad pavēlēt un valdīt gribas,

Bērns paklausīgu lelli tver

Un vingrinās, kaut neaptver,

Jau pieklājīgā uzvedībā,

Kad liek pie sirds viņš lellei to,

Ko māte pašam iegalvo.

XXVII

Bet mazai Taņai nebij dziņas

Ņemt lelli rokās, blēņas gvelzt

Un klāstīt viņai jaunās ziņas,

Par beidzamajām modēm melst.

Bij bērnu jautrās spēles liekas,

Un sagādāja vairāk prieka

Dažs vecās aukles briesmu stāsts,

Pausts ziemas naktīs tumšajās.

Kad aukle bērnus pulcināja,

Lai Olga rotaļāties var,

Un ņēmās klaigāt draiskais bars,

Tatjana prom no viņiem gāja,

Jo kņada likās pretīga

Un rotaļāties netika.

XXVIII

No balkona, pirms rīts vēl ausis,

Prieks viņai bija raudzīties,

Kā austrumos, kas sirmo gausi,

Lēnītēm zvaigžņu pulki dziest,

Kā debess mala atviz gaiša,

Ar rīta vēsti vēsma laižas

Un rāmi jaunā diena aust.

Kad ziemā daudzkārt ilgāk snaust

Mēdz zeme tumsas apēnotā,

Viz mēness, bālā miglā tīts,

Un ilgāk aizkavējas rīts,

Tatjana tomēr agri modās

Un sāka sveces dedzināt,

Kad stunda ierastā bij klāt.

XXIX

Bij viņa lasītāja liela,

Kam romāns aizstāj visu ko:

Gan Ričardsona lasāmviela,

Gan tas, ko rakstījis Ruso.

Kaut, vecu laiku garā audzis,

Par nekaitīgu blēņu kaudzi

Tēvs uzskatīja grāmatas,

Pats nelasīdams tās nemaz;

Viņš neraizējās ne par matu,

Ko meita lasa pazagšus

Un slēpj zem spilvena, kad dus.

Bet māte mēdza j ūsmot pati,

Kāds Ričardsons ir talants spožs,

Cik brīnišķīgs, cik apburošs.

XXX

Ne tāpēc jūsmoja tā māte,

Ka būtu izlasīts kaut kas,

Ka viņas prātu valdzinātu

Vien Grandisons, ne Lovelass 23 ,

Nē — kņaze, viņas radiniece,

Reiz Maskavā palaikam trieca,

Ka Ričardsons ir brīnum jauks.

Tai laikā mātes laulāts draugs

Vien lemtais līgavainis bija;

Un jāpiemetina ir vēl:

Bij viņai mīļāks cits kāds tēls,

Kāds frants, ap kuru sapņi vijās:

Sis Grandisons, elks cēlais šis,

Bij seržants, kāršu spēlmanis.

XXXI

Viss kādu laiku labi gāja,

Glīts viņš, un glīta meitene;

Bet citu viņai pielaulāja,

Pat neprasot, vai grib vai ne.

Vīrs pasteidzās ar gudru ziņu

Uz tālu sādžu aizvest viņu.

Kaut iesākumā vēroja,

Ka jaunā sieva sēroja