ALEKSANDRS PUŠKINS: JEVGEŅIJS OŅEGINS

No atmiņas tās nepagaist,

Vēl sapņot liek un ilgās kaist.

XXXI

Uz kādu tuksnesīgu Vietu

Man aizbēgt, lai tās piemirst var?

Ai, kājiņas! Kur krāšņus ziedus

Šai brīdī vieglie soļi skar?

Jūs lolojusi saule liegā,

Un jūsu pēdas ne jau sniegā

Šeit Ziemeļzemē meklēt drīkst;

Jums tika samta paklājs mīksts…

Vai sen, kopš j ūsu dēļ man trimdā

Bij piemirsies pat rūgti ciest,

Pēc slavas alkt un ilgoties

Pēc manas tālās zemes dzimtās?

Nu zudis sapnis laimīgais,

Kā maurā jūsu pēdas gaist.

XXXII

Diānas krūtis, protams, skaistas,

Daiļš Floras vaigs, kas noliegs gan,

Bet Terpsihoras kājas saista

Daudz vairāk tomēr sirdi man.

Tās, brīnumainus priekus solot,

Liek tīksmas vēlēšanās lolot,

To daiļums kairs un pievilcīgs,

Draugs Elvīna, aizvien man tīk.

Šķiet kājiņas tik valdzinošas

Zem galdauta, kur tikko redz,

Uz mauriņa, kas pļavu sedz,

Uz dejas zāles grīdas spožas,

Pie kamīna prieks-vērot tās,

Uz klints pie jūras šalcošās.

XXXIII

Bij vētra reiz. Es vēros skauzdams,

Kā viļņu pūlis nerimtīgs

Steidz krastā un. kā mīlu jauzdams,

Pie viņas kājām smiltīs slīgst.

Kā mani alkas mulsināja

Būt vilnim, skūpstīt viņas kājas!

Nē, jauno dienu skurbumā

Ne reizes neilgojos tā

Es skūpstīt kādas lūpas košas

Vai ilgās neapsīkstošās

Skart skūpstā krūtis tvīkstošas

Vai vaigu rozes vilinošās,

Nē, nebij lemts nekad vairs just

Tik skaudrus kaisles uzplūdus.

XXXIV

Vēl brīdis cits nāk prātā bieži:

Es redzu sapņus burvīgus,

Ka laimīgs kāpsli turu cieši…

Un kājiņa man plaukstā dus;

Kā uzverd atkal jūtas manas,

Liek mazās kājas pieskaršanās

No snaudas sirdij pamosties

Un atkal mīlēt, atkal ciest! .. .

Bet lepnām daiļavām paust slavu

Beidz, mana lira pļāpīgā;

Ne aizraušanās sāpīgās,

Ne dziesmu vērtas viņas nava,

Kaut apbur mūs, liek sirdīm silt,

Bet viļ… kā kājiņas mēdz vilt.

XXXV

Kur mans Oņegins brīdi šajā?

Uz mājām brauc. Māc viņu miegs,

Bet Pēterburgai trauksmainajai

Jau bungu skaņas mosties liek.

Jau tirgonis no gultas ceļas

Un važonis uz biržu ceļā,

Steidz preču iznēsātājs možs,

Ar krūzi piena sieva jož,

Sen vaļā slēģi; visur valda

Spirgts troksnis, kuru atnes rīts,

Pār jumtiem dūmu strūklas stīdz,

Un maiznieks, prūsis micē baltā,

Jau kuro reizi pasteidzas

Vērt vaļā savu vasisdas.

XXXVI

Par nakti pārvērst rītu prazdams,

Kas ārā valdonīgi viz,

Pēc balles kņadas mieru razdams,

Dus izvaļības luteklis.

Viņš pēcpusdienā celties radis,

Kā allaž stundas tālāk vadīs,

Kas vienmuļas, kaut raibas plūst,

Kā vakar, tādas rītu būs.

Bet, jauns un brīvs no raizēm sīkām,

Vai laimīgs julās viņš arvien,

Jau pieradis šķīt laurus vien

Un ļauties baudām negausīgām?

Vai neapnika laiku šķiest,

Ar draugiem dzīrēs līksmoties?

XXXVII

Nē: jūtas agri atsalt sāka;

Un dzīru burzma, reibums kairs,

Pat daiļavas visburvīgākās

Kā senāk nesaistīja vairs;

Vilt viņas garlaicīgi kļuva;

Un draudzība, reiz sirdij tuva,

Bij apnikusi, sāka zust,

Jo nevar slacīt bifštekus

Ar šampanieti dienu dienā,

Nedz likt, lai asprātības dzirkst,

Ja galva sāp un neatspirgst;

Kaut karstgalvis viņš bij arvienu,

Nu aizraut nespēja nekas:

Ne ķildas, svins, ne zobens ass.

XXXVIII

Ar kaiti — sen jau nāktos jautāt,

Kādēļ tai piemeklēt mūs ļauts, •—

Ko sauc par splīnu angļu tauta,

Par grūtsirdību krievi sauc,

Bij sasirdzis Jevgeņijs arī;

Kaut savai dzīvei galu darīt

Viņš neraudzīja, dievam gods,

Bet allaž jutās garlaikots.

Kā Child-Harold [3 ar drūmu vaigu

Pa viesībām viņš klīda vēl,

Bet bostons, tenkas, skatiens kvēls

Un viņam veltīts neslēpts maigums,

Daudznozīmīgas nopūtas —

Vairs nevaldzināja nekas.

XXXIX, XL, XLI

Tad, lepnās, augstdzimušās dāmas,

Vispirms viņš novērsās no jums;

Ir tiesa, žāvas nevaldāmas

Var smalkais tonis uzdzīt mums;

Un, pat ja dāmu sastapt vari,

Kas Seiju min, Bentamu arī, —

It viss, ko viņas ņemas spriest,

Ir blēņas vien, ko grūti ciest;

Bez tam tik šķīstas, gudras, bargas

Aizvien šīs sievas redzēsiet,

Tik nepieejamas tās šķiet,

Tik modrīgi no jūtām sargās,

Ka mums jau viņu izskats vien

Spēj uzdzīt splīnu, 14 jānudien.

XLIII

Jūs arī, aušas jautrās, drošās,

Jūs, kuras redzam bieži mēs

Pa Pēterburgas ielām spožām

Naktsstundās braucot karietēs,

Jevgeņijs piemirsa bez bēdām.

Vairs dzīvi baudīt negribēdams,

Viens mājās, žāvas valdīdams,

Pie spalvas ķērās viņš pa tam,

Bet rakstniecībā nebij laimes,

Jo ilgas pūles netika;

Viņš piepulcināts netika

Tai pārgalvīgo ļaužu saimei,

Ko vērtēt neņemos nekad,

Jo piederu pie tās es pats.

XLIV

Kad bezdarbība smagi māca

Un tukšums, kuru sirdī jūt,

Labs nodoms atkal prātā nāca —

No citiem gara gaismu gūt;

Viņš ņēmās lasīt steigā lielā,

Bet jēgas maz bij lasāmvielā:

Viens autors krāpj, cits murgus gvelž,

Dažs garlaiko vai niekus melš,

Kā pinekļi it visus saista:

Tur veco, apnikušo jauš,

Te jaunie vecus vārdus pauž.

Un grāmatas kā sievas skaistās

Jevgeņijam bij jāatstāj,

Lai plauktos putekļi tās klāj.

XLV

Kā viņš no spožās dzīves žņaugiem

Es jutos brīvs un burzmā lieks,

Un tolaik kļuvām mēs par draugiem.

Man patika šis savādnieks,

Kas sapņu savaldzināts likās.

Man dīvainība iepatikās

Un dzedrais prāts, kas viņam dots.

Viņš bija drūms, es — saniknots;

Mēs kaisles pazinām, un māca

Mūs abus dzīves apnikums;

Bij sirdis atsalušas mums;

Jau agri naidu izjust nācās,

Ko aklā Fortūna liek ciest

Un ļaudis, ar ko tiekamies.

XLVI

Tas nespēj ļaudis nenicināt,

Kas dzīvojis un domāt spēj;

Kas jutis daudz, tas labi zina,

Cik liela vara pagātnei:

Nekas vairs neaizrauj no jauna,

Dzeļ atmiņa kā odze ļauna,

Kremt neaprimstot nožēlas,

Bet sarunām mēdz piešķirt tas

Daudz pievilcības. Toreiz šķita

Oņegins man pārlieku ass,

Bet pieradu pie dzēlības,

Pie žults, kas jokos sūrst bez mitas,

Pie viņa ķildām spīvajām

Un epigrammām sīvajām.

XLVII

Cik bieži naktīs vizmainajās,

Kad netumst debess loks pār mums,

Kad Ņevas 15 ūdens spodrā klajā

Nav redzams mēness atspīdums,

Pie upes divatā mēs stājām,

Par senām dienām pārdomājām,

Un modās krūtis jūsma tā,

Kas kvēlojusi jaunībā.

Mēs nebildām ne vārdu skaļu,

Gaiss naksnīgais bij smaržīgs, liegs.

Kā sapnī pārcelts cietumnieks

No gūsta tiek uz mežu zaļu,

Tā ļāvām sapnim sevi vest

Pie jaunās dzīves sākotnes.