ALEKSANDRS PUŠKINS - JEVGEŅIJS OŅEGINS

Bet kāpēc — nezinu, nudien;

Kaut manam draugam alga viena —

Vai telpa moderna vai ne,

Māc žāvas vienlīdz tur, kā te.

III

Jevgeņijs sāka mitināties

Tai istabā, kur tēvocis

Ar saimnieci bij mēdzis rāties, —

Pie loga sēdot, mušas sist.

Viss vienkāršs telpā kārtīgajā:

Galds, dīvāns, divi skapji tajā,

Nekur pat tintes traipa nav.

Draugs pavērās, kas skapjos stāv;

Liels zāļu šņabju krājums vienā,

Bet otrā burtnīca, kur redz,

Cik saimniecībā iztērēts,

Vecs kalendārs, — šķiet, mūža dienās

Pie citām grāmatām, palies,

Vīrs darbīgais nav kavējies.

IV

Laiks jānosit, Oņegins sprieda,

Un radās viņam nodoms ciešs,

Ka jauna kārtība uz vietas

Ir viņa sādžās jāievieš.

Tāds lēmums īstenojams likās,

Un klaušas aizvietotas tika

Ar nomu gauži niecīgu;

Vergs sveica dzīvi priecīgu,

Bet toties gaužām dusmīgs bija

Kāds kaimiņš, tūdaļ apsvēris,

Cik kaitīgs jauninājums šis;

Cits kaimiņš tikai nosmaidīja.

Drīz dzirdēja, ka runāts tiek:

Jevgeņijs — bīstams savādnieks.

V

Vēl sākumā, kā laukos parasts,

Oņeginam bij viesu daudz,

Līdz pamanīja, ko viņš dara:

Lec rumakā un projām trauc,

Kad dzird uz ceļa ratus rībam.

Bez šaubām, pēc šīm izdarībām,

Kas apvaino bez saudzības,

Bij galā visas draudzības.

«Tas kaimiņš, fantasts nevaldāmais,

īsts masonis, to redz ikviens;

Tempj glāzēm sarkanvīnu vien;

Pat roku skūpstīt neprot dāmai;

Strups vārdos, slikti audzināts,» —

Tā visur tika daudzināts.

VI

Bij tolaik atbraucis uz mājām

Kāds muižnieks jauns, par kuru spriest

Tāpat vairs ļaudis nepārstāja:

Vladimirs Ļenskis, atgriezies

No ceļojuma ļoti tāla,

Pilns Getingenas ideālu,

īsts dzejnieks, valdzinoši skaists;

Kants — viņa prātnieks mīļākais,

No vācu zemes Vladimiram

Bij izglītības balvas līdz:

Prāts, zināšanām apveltīts,

Un brīves alku kvēle tīrā,

Gars dedzīgs, jūsmīgs, savdabīgs

Un cirtas, kas līdz pleciem slīgst.

VII

Bij sveša izvirtība saltā

Un greznās dzīves tukšums dīks

Šai dvēselei, kur mīla valda.

Viņš draudzībai bij uzticīgs

Un sirdsskaidrībā vientiesīgā

Daudz cerēja un ilgās tvīka;

Bij dziesminieka jaunais prāts

Gaišs, dzīves rosmes valdzināts.

Viņš sapņiem ļāvās nevaldāmi,

Ja krūtīs sāka šaubas kaist,

Bet dzīves mērķis šķita skaists

Kā mīkla, kura viņam jāmin.

Un likās — brīnums atmirdzēs,

Kad viņš to uzminēt reiz spēs.

VIII

Vēl ticēja viņš: katrā ziņā

Ir nolemts sastapt kādudien

To dvēseli, kas rada viņam

Un sen jau gaida viņu vien;

Viņš ticēja: mirt draugi spētu,

Lai viņa godu aizstāvētu,

Un katru satriektu, kas drīkst

Par viņu melot ļaunprātīgs;

Viņš ticēja: ir diži gari,

Ir izredzētas dvēseles,

Kas cilvēcei grib laimi nest;

Tie dzīvi beidzot skaistu darīs •—

Liks tādas dienas gaismai aust,

Kad visi varēs laimi jaust.

IX

Viņš prata taisnās dusmās kvēlot,

Pret visu labo mīlu just,

Pēc slavas tiekties, vājo žēlot

Un lolot gaišus centienus.

Tai zemē, kurā Šillers audzis,

Ko Gēte ir par savu saucis,

Šo garu dzejas ugunīs

Bij Ļenskis iekvēlojies drīz;

Un jāteic: mūzas izredzētās

Viņš neapkaunoja nekad

Un mēdza dziesmās sumināt

Vien jūtas cildenas un svētas,

Bij vienkāršībai uzticīgs

Un sapņiem, kas pēc dižā tvīkst.

X

Par mīlu skandināja liru

Viņš, mīlestības dziesminieks.

Kā jaunavīgas domas tīras,

Kā maza bērna sapnis liegs,

Kā mēness balts — tik skaidras bija

Šis piemīlīgās melodijas;

Par skumjām pauda dziedājums,

Par to, cik grūti šķirties mums,

Par rozēm, tāli miglā tīto-,

Par svešatni, kur dažudien

Viņš raudājis un skumis viens;

Par netveramo, nepazīto,

Par dzīves rudeni, ko redz

Viņš — astoņpadsmit gadus vecs.

XI

Jevgeņijs vienīgais šeit spēja

Par Vladimira dzeju spriest.

Ar citiem Ļenskis nedraudzējās,

No viesībām bij atrāvies,

Kur allaž runā par to pašu:

Par radu rakstiem, siena ražu,

Par sugas suņiem; vēl par to,

Kā mājās vīnu gatavo.

Ja vīru runās nepatrāpās

Ne dzirksts no īstas gudrības

Un asprātības visai maz,

Tās vēl jo mazāk sievu pļāpās,

Kad viņas ņemas mēles trīt

Un savas sirdis izkratīt.

XII

Glīts, bagāts — Ļenskis visās malās

Bij gaidīts ciemiņš, precinieks, —

Ta laukos mēdz no laika gala;

Ikvienai mātei būtu prieks,

Ja puskrlevs meitu bildinātu;

Kur Ļenskis, tur ar gudru prātu

Tiek ievirzītas valodas,

Cik vecpuisim, sak, prieka maz;

Liek Dūņai gādāt vakariņas,

Liet tēju, mielot ciemiņu,

Čukst ausī: «Dūņa, proties nu!»

Tad ģitāra tiek sniegta viņai.

Un Dūņa pīkstēt sāk (ak dievs!):

Draugs, zelta pili ierodies! 21

XIII

Bez šaubām, Ļenskim nepatika

Pie altāra ar skubu iet;

Vien ar Jevgeņiju viņš tikās,

Kaut jāteic: vilnim akmens ciets

Vai skarbai prozai dzeja liega,

Vai uguns sasalušam sniegam

Daudz līdzīgāki izliekas.

Vispirms tie vēroja, cik maz

Ir viņiem kopīga un tuva,

Un sākumā bez patikas,

Tad jau ar prieku satikās,

Līdz beidzot nešķirami kļuva.

Tā iedraudzēties (kā es pats)

Aiz gara laika mēdz šad tad.

XIV

Trūkst draudzības pat šīs mums bieži.

Aizvien pa rokai lēmums ērts:

Ir citi nulles, tā mēs spriežam,

Mēs paši toties daudz ko vērts.

īsts Bonaparts ikviens sev rādās,

Kas citu būtņu miriādes

Drīkst izmantot, kā grib un māk.

Par jūtām smiekli vien mums nāk.

Jevgeņijs krietnāks bij pēc dabas,

Kaut ļaudis pazina daudzmaz

Un vispār bij pilns nicības,

Bet prata cienīt dažu labu

Un (izņēmumus visur rod)

Pat svešas jūtas nepulgot.

XV

Viņš Ļenski uzklausīja smaidīgs.

Gan drauga patoss liesmojošs,

Gan prāts, kas spriedumos vēl svaidīgs,

Gan skatiens iedvesmots un spožs —

Viss neierasts un savāds bija.

Oņegins slēpa ironiju

Un noklusēja dzēlibas,

Jo sprieda ne bez vēlības:

Šo laimi postīt būtu kļūda •—

Gan laiks pie prāta viņu sauks,

Lai dzīves pilnībai mans draugs

Vēl šodien tic, lai laimīgs jūtas;

Var maldus piedot jaunībai,

Un aizrautība piedien tai.

XVI

Viss draugiem jāpārrunā bija,

Un strīdus izraisīja viss:

Gan senu cilšu tradīcijas,

Gan zinātne un liktenis

Vai vecu aizspriedumu spaidi

Un tas, kas mūs aiz kapa gaidīs,

Kas dzīve ir un ko tā vērts, —

Viss tika apspriests, vērtēts, svērts.

Kad Ļenskis, aizrāvies pārlieku,

Pat vārsmas sāka skandināt,

Jevgeņijs klausījās labprāt,

Bij iecietīgs pret dziesminieku,

Kaut saprata maz vien no tā,

Ko deklamē draugs sajūsmā.