ALEKSANDRS PUŠKINS: JEVGEŅIJS OŅEGINS

Uz apkakles dzirkst sarmas zvīņas,

Gar ausīm šalc un svilpo vējš.

Brauc pie Tctlorč viņš. Katrā ziņā

Kaverins tur jau gaida viņu.

Iet iekšā. Nopaukšķ korķis drīz,

Un vīna strūkla kausā līst;

Kūp asiņainais roasl-beeP traukā;

Te gardas trifeles, ko prot

Vien franču pavārs gatavot,

Te strasburdziešu pīrāgs jaukais,

Un, blakām sieram galdā celts,

Dzirkst sulīgs ananass kā zelts.

XVII

Pēc kotletēm vēl iedzert nākas,

Der karstos taukus apslacīt,

Bet pirmizrādei jāiesākas,

Oņegins turpu brauc šobrīd,

Kur viņa spriedums bargs un nicīgs

Aizvien kā likums vērots ticis,

Kur dažkārt aktrises viņš lenc.

Ar skubu vedējs zirgus trenc;

Klāt teātris; šeit atļauts katram

Gan aplaudēt, ja patīk tā,

Pēc pārgalvīga cntrechat 10 ,

Gan izsvilpi Fedru, Kleopatru,

Moīnu izsaukt (tālab vien,

Lai viņa balsi dzird ikviens).

XVIII

Ai burvju valsts! Te laikā savā

Fonvizins, satīriķis spožs,

Kvēls brīves draugs, ir cēlies slavā

Un Kņažņins, atjautīgs un možs;

Šeit Ozerovam aplaudēja,

Semjonovai — un ļaudis lēja

Pat asaras aiz jūsmas tad;

Korneja ģēnijam tepat

Kateņins augšāmcelties lika;

Te Šahovskoja dzēllbas

Ir lugās atskanējušas;

Šeit sumināts Didīo reiz tika;

Un jaunībā, pilns iekvēles,

Te aizvadīju dienas es.

XIX

Jūs, jauno dienu dieves skaistās.

Vai dzirdat mani vēl šobrīd,

Jeb citas, nespēdamas aizstāt,

Jūs paguvušas nomainīt?

Vai lemts jūs dzirdēt, kā to vēlos,

Un krievu Terpsihoru cēlo

Vēl lidojumā ieraudzīt?

Vai rampas gaisma citām spīd,

Vairs jūsu sejas neredzēšu

Uz garlaicīgās skatuves,

Un vīlies novērošu es

Vien svešu līksmi, vaigus svešus,

Un, žāvas slēpjot, būšu spiests

Pēc senām dienām ilgoties?

XX

Pilns teātris; mirdz ložas spoži;

Šalc parteris, var saklausīt,

Ka galerijā kāds jau droši

Sit plaukstas. Priekškars augšup slīd

Tur, burvju skaņām paklausīga,

Istomina, tēls mirdzošs, līgans

Un gaisīgs, nimfu vidū stāv;

Šķiet, zemes svara viņai nav,

Ar vienu kājiņu skar grīdu,

Ar otru gaisā apli griež,

Tad lēciens viņu telpā sviež

Kā vieglu pūku, vēja dzītu;

Stāvs vijas, liegi ritmā slīd,

Pie kājas kāju viņa sit.

XXI

Dimd zālē aplausi bez stājas.

Oņegins nosebojies nāk,

Starp krēsliem spraucas, min uz kājām;

Tad svešās dāmas ložās sāk

Caur lorneti bez steigas pētīt:

Tiek sejas, tērpi novērtēti,

Un nav pa prātam it nekas;

Vēl pasveicina paziņas,

Un skatuvei tad galu galā

Viņš pievērš vērību kaut cik,

Līdz žāvādamies, izklaidīgs

Bilst: «Novecojies viss pagalam;

Pārlieku ilgi balets ciests,

Nu pat Didlo man apriebies.» 11

XXII

Vēl pūķus, amorus un fejas

Pa skatuvi redz šaudāmies;

Nīkst sulaiņi ar gurdām scv'ain

Aiz durvīm, snaudai ,audamies;

Vēl zāle aplaudē un mīdās,

Vēl kāsē, šņaukājas un dīdās,

Vēl lukturos mirdz ugunis

Un iekšā, laukā gaišs it viss;

Vēl zirgi, salstot naktī aukstā,

Kaš sniegu, tīko projām tikt;

Pulks kučieru lād kungus pikts,

Ap sārtiem stāv un berzē plaukstas.

Oņegins pirmais ārā trauc

Un pārģērbties uz mājām brauc.

XXIII

Vai spēšu patiesīgā ainā

To telpu attēlot daudzmaz,

Kur frants mans bieži tērpus maina,

Gan izģērbjas, gan apģērbjas?

Seit viss, ko mode prot likt lietā,

Kas — speķi, baļķus dodot vietā —

Mums Londonā tiek iegādāts

Un pāri jūrai piegādāts;

It visu, ko vien gaume smalkā

Var Parīzē mums piedāvāt,

Kam franču atjautīgais prāts

Liek kalpot modes ākstu alkām,

Ap sevi šeit Oņegins redz •—

Vien astoņpadsmit gadus vecs.

XXIV

Zvīl Caregradas pīpju dzintars,

Zib porcelāns, un bronza tumst,

Stāv smaržu pudelītes rindā,

Kas tīksmu baudu dāvā mums;

Tepat redz ķemmes, vīles sīkas

Un grieznes taisnas, grieznes līkas,

Vēl suku trīsdesmit turklāt,

Ko zobus, nagus spodrināt.

Ruso par Grimu kādreiz rājās:

Kā nagus vīlēt drīkstot šis,

Ja daiļrunīgais neprātis

Tobrīd ar viņu sarunājas.12

Bet brīves aizstāvis nu gan

Sai lietā netaisnīgs šķiet man.

XXV

Var cilvēks krietns būt, man liekas,

Un nagus kopt, es teikšu jums:

Ar laika garu ķilda lieka —

Par despotu kļūst paradums.

Jevgeņijs otrs Cadajevs bija,

No augstprātīgām paļām bijās

Un ļaudīs gāja elegants,

Kā mēdzam sacīt, īstens frants.

Vismaz trīs stundas neapnicis

Viņš ģērbistabā kavējās

Un allaž iznāca no tās

Vai Afrodltei līdzīgs ticis,

Kas, vīra drānās tērpusies,

Uz maskuballi dejot ies.

XXVI

Es varētu šeit pamatīgāk

Jums daudz ko attēlot varbūt

Un tērpu aprakstīt vēl sīkāk,

Kas elegants, pēc modes šūts.

Kaut pārdroši tas būtu gana,

Bet tēlot taču daļa mana,

Vien —fraka, žilete — nu rau,

Šo vārdu krievu mēlē nav,

Un, es jums atvainoties lēmu,

Mans nabadzīgais slils jau tā

Ņirb svešu vārdu birumā,

Kaut vārdnīcu no plaukta ņēmu

Es senāk akadēmisko

Un dažkārt pāršķirstīju to.

XXVII

Mums nāksies citur pakavēties:

Uz balli tagad gaitas sauc,

Un turpu, karietē jau sēdies,

Šai mirklī mans Oņegins brauc.

Pa ielām, tumšiem namiem garām,

Daudz kariešu trauc pilnā sparā

Un cita citai blakām slīd;

Tām priekšā lukturīši spīd

Un pašķiļ varavīksnes sniegā;

Visnotaļ spulgo greznais nams,

Dzirkst ugunīs līdz čukuram;

Aiz rūtīm pavīd ēnas liegas •—

Gan kādas dāmas profils skaists,

Gan švīta augums lokanais.

XXVIII

Oņegins piebrauc; gaitā ašā

Gar šveicaru, kas ceļu dod,

Pa marmorkāpnēm uzskrien plašām,

Ar roku matus pieglaužot,

Un dodas dejas zālē iekšā;

Dimd skaļa mūzika tur priekšā;

Patlaban mazurku jau dej

Un čalo, drūzmējas un smej;

Šķind skaņi kavalieru pieši

Zib dāmu kājas spārnotās,

Un lidojumā vēro tās

Daudz acu dedzīgi un cieši;

Spiedz vijoles tā, ka nemaz

Nav sievu tenkas dzirdamas.

XXIX

Reiz jaunās, līksmās dienās manās

Par ballēm jūsmot mēdzu es:

Kur vēl tik ērta satikšanās,

Tik viegli nodot vēstules?

Ak vīri, kurus visi godā,

Pašreiz man teicams padoms dodams,

Kas labi jāieklausās jums, —

Jūs brīdināt mans pienākums.

Jums, mātes, piekodinu vēlīgs

Uz meitām biežāk acis mest

Un taisnāk turēt lornetes,

Jo citādi… Lai dieviņš žēlīgs!

Tā ieteikt varu paslepen,

Jo negrēkoju pats jau sen.

XXX

Kaut nositis daudz laika tiku

Reiz tādās izpriecās diemžēl,

Ja neciestu pārlieku tikums,

Es priecātos par ballēm vēl.

Tīk trakā jaunība un jūsma,

Tīk spožums, līksmība un drūzma,

Tīk dāmu krāšņie tērpi man

Un kājiņas, kaut jābilst gan,

Ka nez vai Krievzemē jūs spētu

Trīs pārus slaidu kāju rast.

Ak! Bij reiz divas kājiņas …

Kaut esmu gurds un daudz man bēdu,