ALEKSANDRS PUŠKINS - JEVGEŅIJS OŅEGINS

Vērts sevi mīlēt, jānudien,

Visdārgākais pats sev ikviens!

XXIII

Kas notika ar Taņu vēlāk?

To uzminēt nav grūti mums —

Mīl neprātīgā sirds vēl kvēlāk,

Nav apklusināms izmisums;

Tik jaunām sirdīm lolot sāpes,

Un bezcerīgā kaisle tāpēc

Jo niknāk Taņas krūtīs gruzd;

Jau miegs pa naktīm sācis zust,

No smaida agrākā — ne jausmas,

Miers jaunavīgi laipnīgais,

Pat veselība līdzi gaist,

Un satumst jauno dienu ausma:

Tā, briestot negaisam, tumst rīts,

Vēl vārs, tik tikko sagaidīts.

XXIV

Tatjana nobāl, skumjās vīstot,

Kā liega sveces liesma dziest,

Un sirdij krūtīs priekā īstā

Nekas vairs neliek iedegties.

Bet kaimiņi, šo to jau manot,

Čukst, nozīmīgi galvas klanot:

Laiks, laiks pie vīra Taņu dot! …

Bet nu jūs gribu ielīksmot

Un tēlot priecīgākas ainas,

Kas piedien mīlai laimīgai,

Kaut arī, pievēršoties tai,

Man savāds rūgtums jāatgaina;

Šīs jūtas, lūdzu, piedodiet:

Tatjana man tik mīļa šķiet!

XXV

Ik mirkli vairāk iemīlēdams,

Pa pēdām Olgai Ļenskis iet,

Pats gūstā nodevies bez bēdām;

It visur viņi vienuviet:

Ar mīļo kopā krēslas brīdī

Sēd Ļenskis kādā nostūrītī;

Pa dārzu roku rokā klīst,

Kad rītausma pār zemi svīst;

Un dzejnieks mīlestībā kautrā

Tik bijīgs ir un pazemīgs,

Ka viss, ko atļauties viņš drīkst,

Kad veltī smaidu Olga jautrā,

Ir — matu cirtai pieskarties,

Pie lūpām tērpa malu spiest.

XXVI

Viņš reizēm Olgai lasa; protams,

Vien romāns tikumīgs še der,

Kur autors, dabu atainodams,

Satobriānu pārspēt cer.

Ja dažas lappuses ir tādas,

Kur vieglprātības sapjāpātas

(Kas jaunavām nav jāklausās),

Mans Ļenskis sarkdams izlaiž tās.

Vēl citkārt, dziļu domu varā,

Pār šaha galdu abi līkst

Un dzejnieks ir tik izklaidīgs,

Ka, neattapdamies, ko dara,

Ar bandinieku nosit viņš

Pats savu torni, nabadziņš.

XXVII

Kad pārbrauc mājās, iemīļotā

Tikpat no domām negrib zust;

Ar zīmējumiem centīgs rotā

Viņš savas Olgas albumus:

Ar spalvu, vietumis ar otu

Redz lauku skatus atainotus

Vai dievu tempļus; baložus,

Kas mierīgi uz liras dus;

Zem citu paraksta palaikam

Tiek rakstīts dzejolītis kāds.

Tas lappusēs tiks saglabāts

Kā piemineklis sapnim maigam —

Mūžs domai ilgs — lai gadi rit,

Kā šodien tā būs dzīva rīt.

XXVIII

Bez šaubām, jūs jau paši zināt,

Kāds ir šāds albums nosmulēts

Un kā visnotaļ izraibināt

To lauku jaunkundzītes mēdz:

No gramatikas nav ne miņas,

Pēc atmiņas triepj pantus viņas,

Gan nolsinot tos šā tā,

Gan arī stiepjot garumā.

Tur pirmā lapā ieraksts rodams:

Qu eciirex-vous sui ces tableltes

Un paraksts: t. a. v. Anncltc,-35

Bet beidzamajā lasām, protams:

Kas tevi vairāk iemīlēs,

Lai raksta tālāk — ja vien spēs!

XXIX

Tur lapas zimetas uz lapām

Un sirdis bultu caururbtas,

Tur zvērests — mīlēt līdz pat kapam

Tur puķu vītnes varat rast;

Kāds gvardes dziesminieks tur droši

Mēdz atstāt pantus satriecošus;

Es tādā albumā ikbrld

Pats gatavs kaut ko ierakstīt,

Drošs, ka it viss, ko lapās šajās

Es sapļāpāšu draudzīgi,

Tiks vēitēts visai saudzīgi,

Ka ļaudis dienās nākamajās

Ar smīnu nespriedelēs vis,

Vai melot esmu mācējis.

XXX

Bet sējumus, kas ņemti liekas

No velna bibliotēkas

Par postu katram dziesminiekam,

Šos albumus, kur varam rast

Tolstoja otas darbus spožus

Un dažu pantu apburošu,

Kas Baratinska sadzejots, ■—

Kaut saspēris tos beidzot jods!

Kad grezna sabiedrības dāma

In quarto 3e manās rokās liek,

Es drebu, dusmās karsti tiek;

Kaut prātā nikna epigramma,

Ir jāsavaldās, jāapsver:

ŠI madrigālu saņemt cer.

XXXI

Bet Ļenskis Olgai maigas dziesmas,

Ne madrigālus, velti naigs,

Jā — spalvai, kaistot mīlas liesmās,

Svešs asprātību vēsais zaigs:

Kas vien uz Olgu attiecināms,

Par viņu domāts, ticis zināms,

Viss apdzejots uz vietas kļūst,

Un straumēm elēģijas plūst.

Tā tu, Jazikov, daino jūsmā:

Kam pieķērusies sirds un prāts,

Tas tiek uz vietas apdziedāts.

Viss, ko tev izjust gadu plūsmā

Lemts garā mūža gājumā,

Būs elēģiju krājumā.

XXXII

Bel klusāk! Kritiķis nav tālu,

Viņš bargumā jau aizsvilies

Un elēģiju ziedus bālos

Mums, rlmjkāļiem, liek projām sviest,

Kliedz: «Beidziet taču šņukstēt, čīkstēt,

Par vienu un to pašu pīkstēt,

Sen pagājušo nožēlot!

Lai lira citas skoņas rod!» -—

«Tā gan… Tu ieteic, vai nav tiesa,

Lai taure, maska, zobens ass

Un domas, sen jau mirušas,

No jauna dzejā dzīvot iesāk?

Nu saki, draugs, — vai tā tu spried?» —

«Nē, kungi! Odas saceriet,

XXXIII

Ko prata senās dienās godāt,

Kad dižums nebij apsīcis . ..» •—

«Ko, tikai slavinošas odas?

Ē, draugs! Vai nav vienalga viss?

Un ko tad teica satīriķis?

Vai svešas jēgas dzejnieks niķīgs,

Kas viltīgs ir un iztapīgs,

Par skumējiem tev labāk tīk?» ■—

«Nē, elēģija neiesilda!

Tās mērķis pārāk sīks diemžēl,

Bet odai tas ir dižs un cēls …»

Es klusēju — var sākties ķilda,

Bet kāpēc jāsanaido gan

Ir divi gadsimteņi man .. .

XXXIV

Bij manam Ļenskim brīve svēta

Un slavas alkas vētrainās —

Labprāt viņš odas sacerētu,

Bet Olga necienīja tās.

Tu, dziesminiek, kas skumīgs daino,

Vai lasi pantus asarainos

Sirdsmīļajai? Kas darot tā,

Tas esot laimes kalngalā.

Un laikam tajā brīdī skaistā

Ir mīlnieks tiešām svētlaimīgs,

Kad savus sapņus atklāt drīkst

Tai, kura viņa ilgas saista,

Kaut viņa, iespējams, tobrīd

Pavisam citur domās mīt.

XXXV

Bet es — ko uzrakstīt vien jēdzu,

Ko iedvesmo kāds sapnis jauks —

Vien auklei priekšā lasīt mēdzu,

Man viņa — jauno dienu draugs;

Vai kaimiņu, kas ieklīst mājās,

Ar traģēdiju pacienāju,

Aiz svārku stūra nogrābis,

Lai neaizlavās projām šis.

Vai citkārt (stāstu to bez smaida),

Kad nemiers māc un dzejoju,

Gar ezeru es klejoju

Un mežaplļu barus baidu:

Tās, dzirdot vārsmas skanīgas,

Spurdz tūdaļ projām manīgas.

XXXVI, XXXVII

Jā, bet Oņegins? Pacietību

Es lūdzu, draugi: pats tūlīt

Jums attēlot jo sīki gribu,

Kā viņš mēdz dienas pavadīt.

Dēd vientulībā savās mājās;

Jau septiņos no rīta kājās

Un dodas peldēties aizvien

Uz upi, kas gar kalnu skrien;

Kā Bairons strauji viļņos nirstot,

Šo Helespontu pārpeld drīz,

Tad kafiju dzer brokastīs,

Ed, sliktu žurnāliņu šķirstot,

Un ģērbties iesāk …

XXXVIII, XXXIX

Daudz stundu, pavadītu laukā,

Pa grāmatai; dziļš, mierīgs miegs;

Dažs skūpsts, kas melnacītei jaukai

No svaigām lūpām nozagts tiek;

Zirgs straujš un tomēr viegli valdāms,

Un pusdienās labs ēdiens galdā,

Malks gaiša vīna, kausā liets,

Jauks miers, ko vientulība sniedz, —