ALEKSANDRS PUŠKINS - JEVGEŅIJS OŅEGINS

Ar mici rotāts galvaskauss.

Lec vējdzirnavas trakā dejā,

Dārd smiekli, spalgas suņu rejas,

Klaudz pakavi, dzird rēcienus

Un svilpienus, un sēcienus .. .

Bet ko gan izjūt nabadzīte,

Kad ērmu gūzmā viņa vied

To, kas tik mīļš un bīstams šķiet:

Starp briesmoņiem, kas iekšā plītē,

Oņegins sēd — un dažubrīd

Uz durvīm viņa skatiens slīd.

XVIII

Viņš pamāj — mošķi kalpot traucas;

Viņš dzer — it visi dzer un dzied;

Viņš smej — rēc līdzi rīkles daudzas;

Rauc pieri — visiem mutes ciet.

Viņš te ir pavēlnieks, tas jūtams,

Un, atžirgstot no bailēm grūtām,

Pat ziņkārīga Taņa kļūst,

Ver durvis .. . Pēkšņi vējš sāk pūst,

Tas istabiņai cauri šaujas,

Un gaismekļi uz galda dziest;

Viss rēgu pūlis iztrūcies;

Oņegins ceļas, gaitā straujā

Viņš, acīm nikni zvērojot,

Nāk tuvāk, durvis vērojot.

XIX

Grib ātri aizbēgt projām Taņa,

Bet ne no vietas — spēki zūd,

Grib iekliegties — nav balsij skaņas,

Lai kādas šausmas viņa jūt.

Jevgeņijs durvis atgrūž vaļā,

Un, dārdot smieklu brāzmām skaļām,

Blenž Taņā elles rēgu pulks;

Deg mežonīgu acu spulgs;

Tad — snuķi, pakavi un nagi,

Ik spura, katrs ilknis ass

Pret nabadzīti pavēršas.

Un asiņainas mēles, ragi

Uz Taņu rāda, klaigas skan:

To laupījumu man! To man!

XX

To man! — Jevgeņijs saka draudīgs;

Kā vēja aizrauts, projām skrien

Un izgaist ērmu jūklis šaudīgs;

Jevgeņijs, Taņa — divi vien.

Oņegins saudzīgs apskauj viņu"10

Un velk caur tumšo istabiņu

Uz sola kaktā guldināt,

Glauž galvu viņas plecam klāt;

Te pēkšņi pazib gaisma spēja,

Nāk Olga, Ļenskis … Taņai bail,

Oņeginam tā acis gail,

Viņš gatavs sist, viņš atvēzējas,

Lād negaidītos nācējus.

Kā pamirusi Taņa dus.

XXI

Ik mirkli niknāka kļūst ķilda;

Jevgeņijs sagrābj dunci, dur,

Krīt Ļenskis; telpu tumsa pilda,

Skan griezīgs kliedziens nezin kur ..

Bet namiņš ļogās … Sagrūst sienas .

Un Taņa mostas. Viņa viena,

Rīts; blāzmas spožums ugunīgs

Aiz aizsalušām rūtīm tvīkst;

Tad viegliņa kā bezdelīga

Pa durvīm Olga iekšā trauc —

Vaigs priecīgais šķiet sārtāks daudz

Par Auroru, kas ārā spīgo;

Sauc viņa māsai: «Stāsti nu —

Ko ieraudzīji sapnī tu?»

XXII

Bet jautāt veltīgi, jo māsa

Pašreiz ne redz kaut ko, ne dzird,

Guļ, grāmatu ar steigu lasa,

Aiz lapas lapu nerimst šķirt:

Nav tajās patiesību viedu,

Nav zīmējumu, dzejas ziedu,

Bet te nu varat novērot:

Ne Rasins, Virgilijs vai Skots,

Nedz arī Bairons vai Seneka,

Ne dāmu modes žurnāls pat

Tā aizraut nevar it nekad,

Kā spēj pašreiz Martins Zadeka 47 ,

Šis haldejs slavenais, kas prot

Jebkuru sapni iztulkot.

XXIII

Kāds pauninieks uz lauku mājām

Šo gara darbu diženo

Bij atvedis, un samaksāja

Trīs rubļus meitene par to

Un Malvinu, jau papluinītu.

Bet piedevām vēl šo to citu

Tatjanai nācās līdzi dot:

Tā iztirgoti nemanot

Bij Petriadas, gramatika

Un Marmontela sējums viens.

Zadeka toties drīzi vien

Par īstu Taņas draugu tika,

Kam bēdās sirdi remdēt lemts,

Kas tiek pat gultā līdzi ņemts.

XXIV

Kveld sāpīgs nemiers Taņas krūtīs,

No prāta sapnis neizgaist •—

Tā nozīmi, ko izprast grūti,

Zadeka zinās vienīgais;

Ar skubu sapņu grāmatā

Pa kārtai tulko vārdus tā:

Strauts, tiltiņš, lācis, kupenas,

Nakts, spoki… Nepalīdz nekas,

Zadeka raizes neizkliedē,

Joprojām jausmas Taņu māc,

Ka nav uz labu sapnis tāds —

Ar nezināmām briesmām biedē .. .

Pēc tam vēl dienas vairākas

Tatjana nespēj mieru rast.

XXV

Bet tad ar tumšsarkanu roku18

Ved rītablāzma sauli līdz

Uz starojošo debesloku.

Klāt arī vārda dienas rīts.

Kopš ausmas Larinas ir kājās:

No tuvām, tālām kaimiņmājām

Ir paguvuši sarasties

Jau apsveicēji parastie.

Ņudz priekšnamiņā viesu plūsma,

Tad atbraucēji tālāk iet.

Šmīkst skūpsti; suņi nerimst riet;

Pie sliekšņa spaidīšanās, drūzma:

Tur klanās, smejas; bērni spiedz,

Un kņadā viņu aukles kliedz.

XXVI

Šeit resnis Pustjakovs jau rodams

Ar lauleni. Tad Gvozdins nāk:

Viņš, saprātīgi saimniekodams,

Ar klaušām apkraut ļaudis māk;

Skotiņini, sirms laulāts pāris

Ar bērniem: dažam pusmūžs pāri,

Dažs tikko staigāt iemācīts;

Nāk Petuškovs, īsts lauku švīts.

Bujanovs klāt — mēs esam rados.

Tērpts nolaidīgi brālēns mans49

(Nu, kāds viņš ir, jūs zināt gan),

Un Fļanovs, padomnieks jau gados,

īsts kukuļņēmējs, blēdis sīks,

Pie tam vēl rīma negausīgs.

XXVII

Līdz Harļikovu dzimtai smalkai

Ir ieradies mosjē Trikē:

Viņš parūku un brilles valkā,

No Tambovas brauc spīdēt še.

Par godu Taņai uzrakstīti

Ir līdzi viņam panti glīti,

Pēc meldijas tie dziedami:

Reveillez vous, belle endormie/50

Reiz, kādā almanahā radis

Šīs vārsmas apputējušās,

Pie gaismas atkal celdams tās,

Trikē bij uzspodrināt pratis

Un aizvietojis bells Ņina51

Ar ierakstu: belie Tatiana 52 .

XXVIII

Rau, meitām pavecām par prieku

Nāk rotas komandieris pats;

Kā izdevīgu precinieku

To vēro dažas mātes acs.

Viņš ieradies ar līksmām ziņām:

Nāk līdzi muzikanti viņam,

Var sākties balle kaut tūlīt.

To nespēdamas sagaidīt,

Jau dažas skuķes lēkāt traucas,53

Bet laiks pie mielastgalda iet,

Un visi spiežas vienuviet;

Pie Taņas jaunkundzītes spraucas,

Stāj kungi iepretī; kā rasts,

Met krustus, iekams apsēžas.

XXIX

Uz brīdi pārstāj čalot viesi,

Šķind naži, mutes steigā kust;

Tad galvas pamazītēm iesilst

Un rimtā noskaņa sāk zust,

Skaļš troksnis atkal telpā valda,

Un jautri ciemiņi pie galda,

Cits citā neklausoties, kliedz,

Smej, pļāpā, ķīvējas un spiedz;

Nāk Ļenskis un Oņegins iekšā,

Sauc mājasmāte: «Klāt, ak dievs!»

Steidz visi tuvāk saspiesties,

Ceļ mūsu draugiem traukus priekšā

Un atnācējus galdam klāt

Sāk daudzbalsīgi aicināt.

XXX

Tiek draugiem vieta ierādīta

Tatjanai pretī. Viņa tris

Kā stirna medinieku dzīta;

Kā mēness rīta debesīs

Kļūst bāla; elpa lūpās pamirst,

Ko draugi saka apsveikdami,

Pat nedzird meitene; tūlīt

Sāks asaras pār vaigiem līt

Un viņa saļims nesamaņā.

Bet spīvā griba, gaišais prāts

Veic nespēku, kas viņu māc:

Kaut ko caur zobiem atbild Taņa

Un savaldās, lai asaras

Nav citiem jārāda vismaz.

XXXI

Jevgeņijs pieredzējis bija

Gan asaras, gan ģīboņus —

Sen viņam riebās histērijas;

Jau tā viņš sabozies un kluss

Par to, ka ievilts barā, īga,

To Taņas mulsums izmisīgais

Vēl saniknoja piedevām,

Un nozvērējās viņš pēc tam,

Ka bojās arī Ļenskim omu

Un pārkaitinās, atriebsies,

Tad ņēmās uzjautrināties,

Ar šaržiem apveltīdams domās

Pie dzīru galda sēdošos