ALEKSANDRS PUŠKINS - JEVGEŅIJS OŅEGINS

XXI

Man ir šīs vārsmas, un jūs arī

Šeit paši varat lasīt tās:

«Kur esi, kur, mans pavasari,

Kur gaisāt, dienas zeltainās?

Kas gaida rīt, kā to lai zinu?

Par velti raugos, velti minu —

Viss tālumā vēl miglas vīts.

Bet lai; kas lemts, tiks piepildīts.

Vai jākrīt man ar brūci krūtīs,

Vai arī bulta secen trauks —

Viss svētīgs — miegs un nomods jauks

Tiek noliktajā stundā sūtīts;

Lai svētīts gaišās dienas rīts

Un brīdis, kas nes tumsu līdz!

XXII

Rīts jaunu blāzmu iededzinās,

Un diena lēnām spoža kļūs;

Bet tumšā pazemē, kas zina,

Man jānokāpj uz mūžu būs;

Vien aizmirstība mani gaida —

Drīz gaisīs Lētas viļņu klaidā

Pat atmiņas; vai nāksi tu,

Visdaiļākā, lai raudātu

Pie kapa, vai tev prātā ienāks:

Bij veltīts man šīs dzīves rīts,

Skumjš, agru vētru piepildīts.

Es mīļa biju viņam viena …

Draugs dārgais, mīlot aicināts,

Es mūžam tavs: jel nāc, jel nāc!…»

XXIII

Stils vārsmās sērīgs, miglains liekas

(To saukt par romantismu mēdz,

Kaut manas acis tur nenieka

No romantisma nesaredz);

Vladimirs raksta; sirmo rūtis,

Slīgst galva dzejniekam uz krūtīm,

Pie vārda ideāls — kā šķiet,

Tas modē nāk — sāk migt viņš ciet;

Bet, tikko sācis laisties miegā,

Jau klusā telpā soļi klaudz

Un uzstājīgā balsī sauc

Zareckis mūsu dziesminiekam:

«Laiks celties augšā, rīts ir klāt,

Oņegins gaida, manuprāt.»

XXIV

Zareckis maldās — bridi šajā

Guļ mans Oņegins, guļ kā beigts.

Jau ēnas rēnākas top klajā,

Steidz gailis rīta zvaigzni sveikt;

Oņegins vēl slīgst snaudā saldā.

Kāpj augstāk saule, laukā baltā

Uz bridi sagriezdamies, viz

Un vērpetes vij putenis;

Jevgeņijs aizmidzis joprojām

Un celties nedomā nemaz,

Līdz beidzot tomēr pamostas,

Ver aizkarus un palūkojas:

Spožs ārā ziemas rīta zaigs,

Sen braukt uz divkauju ir laiks.

XXV

Viņš atgūstas un aši zvana.

Nāk franču sulainis Gijo,

Sniedz kungam apavus, nes drānas

Un svaigu veļu sakārto.

Oņegins drīz var ceļā doties,

Gijo viņš pavēl gatavoties

Un lādi ņemt ar ieročiem,

Tad laiks no mājas izbraukt tiem.

Kā spārnotas trauc kamaniņas.

Pie dzirnavām drīz abi tiek.

Oņegins izlec, kalpam liek,

Lepāžu 58 nesot, sekot viņam,

Lai pajūgs paliek gaidām te,

Zem ozoliņiem laukmalē.

XXVI

Pie dambja Ļenskis gaida tikām,

Un nemiers viņa krūtis kveld.

Kā daudz ko jēdzot mehānikā,

Zareckis dzirnavas sāk pelt.

Oņegins nāk, lūdz aizbildināt.

«Bet kur tad sekundants?» grib zināt

Zareckis. Divkaujās šis vīrs,

īsts klasiķis un pedants tīrs,

Pagalam nepiekāpīgs bija:

Pie zemes cilvēks jānostiepj

Ne šā un tā — tas viņam riebj, —

Bet saskaņā ar tradīcijām,

Kā tās kopš senām dienām liek

(Par ko lai uzslavēts viņš tiek).

XXVII

«Mans sekundants? Viņš ir jau klātu,»

Jevgeņijs teic, «Monsieur Guillot 59 ,

Mans draugs. Pret priekšlikumu šādu,

Šķiet, neiebildīsiet neko;

Viņš gan te cilvēks nepazīstams,

Bet vismaz godavīrs pa īstam.»

Zareckis mēms, kaut dusmās svilst.

«Vai sāksim nu?» Oņegins bilst

Un palūkojas Vladimirā.

«Jā, sāksim.» Garām dzirnavām

Iet viņi. Notālēm pa tam

Zareckis blakus godavīram

Par kaut ko svarīgu vēl spriež.

Stāv naidnieki un klusu cieš.

XXVIII

Jā — naidnieki! Vai tiešām ienaids

Var viņus šķirt bez saudzības?

Cik sen, kopš augusi diendienā

Vissirsnīgākā draudzība?

Viss tika dalīts — jūtas, domas.

Salts niknums abus tagad nomāc,

Un viņi, jūtot tikai to,

Patlaban nāvi gatavo

Viens otram nežēlīgā spītā.

Vai nepienāktos iesmieties

Un izlīgt, drauga roku spiest,

Pirms asinīm tā aptraipīta?

Stulbs sabiedrības aizspriedums

Par kaunu jūtas sauc pie mums.

XXIX

Laiks lādēt pistoles. Un lodes

Jau divos stobros iekšā slīd.

Knakšķ gailis. Pirmo reizi šodien

Var tādu skaņu saklausīt.

Tiek uzbērts pulveris. Tad skatās,

Vai krams ir kārtībā. Viss gatavs.

Gijo stāj nomaļus tūlīt,

Zareckis tieši trīsdesmit

Un divus soļus sniega klajā

Sāk skaitīt, cieņas pilns un kluss.

Tad draugi nosviež apmetņus,

Un viņus vietās nolemtajās

Zareckis aizved nostādīt.

Jau ieroči tiem rokās spīd.

XXX

«Var sākt!» Un pretinieki abi

Viens otram tuvāk gausi iet,

Sper četrus soļus. Tie patlaban

Kā četri pakāpieni šķiet,

Kas vada tuvāk nāves ēnām.

Jevgeņijs pirmais, iedams lēnām,

Ceļ ieroci un tēmēt sāk

Uz dzejnieku, kurš pretī nāk.

Vēl pieci soļi; tikko sācis

Ir tēmēt Ļenskis … Galā viss —

Oņegins izšaut paguvis,

Un liktenīgais brīdis nācis:

Stāv dziesminieks kā sastindzis

Un ierocim ļauj sniegā krist.

XXXI

Pie krūtīm lēnām piespiež roku

Un pakrīt. Skatiens, kas jau dziest,

Pauž nāves tuvumu, ne mokas.

No kalna šķautnes atrāvies

Tā sniegavāls, gar krauju slīdot,

Krīt, saules staros gaiši spīdot.

Salts izmisums šai brīdī veic

Oņeginu, viņš tuvāk steidz,

Sauc draugu … Atbildes vairs nava

Mēms nežēlīgais nāves miegs.

Par agru miris dziesminieksl

Tā brīnumainu ziedu pļavā

Lauž vētra, ausmai mostoties,

Uz altāra tā uguns dziest…

XXXII

Guļ nekustīgs viņš saltā klajā,

Miers dīvains gaišā vaigā viz.

No krūtīm lodes caururbtajām

Plūst sniegā karstas asinis.

Pirms mirkļa sirds vēl krūtīs sita,

Tur mīla, ienaids, sapņi mita

Un cerības: viss sasniedzams.

Nu krūtis šīs kā pamests nams,

Kur tikai tukšumu tu rodi,

Kur satumsis un salts it viss,

Uz laiku laikiem apklusis.

Ciet durvis, logi aizslēģoti,

Nav saimnieces vairs iekšā tur.

Kur viņa? Dievs to zina, kur.

XXXIII

Cik tīkami ir ienaidnieku

Ar skaudru epigrammu dzelt;

Viņš pieliec ragus —■ un, kā liekas,

Nupat jau grasās pretī zvelt,

Bet paslepus blenž spogulītī,

Kaut sevi pazīt kaunās spītīgs.

Vēl jaukāk, ja aiz muļķības

Viņš aurot sāk: es esmu tas!

Un vēl jo vairāk, draugi, tīkas

Mums viņam nāvessodu spriest

Un tēmēt pierē, raugoties

No atstatuma pieklājīga;

Bet nez vai var jums prieku sniegt

Pie senčiem viņu tiešām triekt.

XXXIV

Ja nošautu jūs draugu jaunu,

Kurš aizvainojis jūs kaut kā

Ar skarbu joku, vārdu ļaunu

Ir pārsteidzībā peļamā

Pie vīna glāzes, dzīres svinot,

Vai dusmu lēkmē izaicinot

Uz divkauju jūs lepni pats,

Lai kā — ko izjustu jūs tad,

Kad redzētu: viņš saļimst sniegā,

Guļ jūsu priekšā bāls un kluss,

Un nāve viņa plakstiņus

Slēdz lēnām beidzamajā miegā;

Lai kā jūs plosa izmisums,

Viņš nedzird, neatsaucas jums?

XXXV

Jevgeņijs raugās kritušajā,