ALEKSANDRS PUŠKINS - JEVGEŅIJS OŅEGINS

Kā spēlmani un ķildnieku

Reiz pazina šo viltnieku;

Viņš krogos bija tribūns plātīgs —

Nu kārtīgs, labdabīgs sāk šķist,

īsts dzimtas tēvs, kaut vecpuisis,

Draugs uzticams un saimnieks prātīgs,

Pat godavīra slavu gūst:

Tā mūsu laikmets labāks kļūst!

V

Reiz dzirdēju par viņu spriežam:

Brašs karstgalvis un pārdrošnieks.

No prāva atstatuma tiešām

Bij viņam cauršaut dūzi — nieks.

Reiz pilns kā mārks pat īstā kaujā

Bij traucies aizrautībā straujā

Un dubļos drosmīgi paties

No zirga bija novēlies,

Un tūdaļ franču gūstā kritis.

Cik vērtīgs ķīlnieks gadījies!

Jauns Reguls, godprātības dievs,

Kurš gūstam allaž gatavs šķitis,

Ja var pa blašķei iztukšot,

Ko pie Verī 55 uz krīta dod.

VI

Reiz viņš labprāt par ļaudīm smējās,

Gan muļķus, kurus satika,

Gan gudriniekus izāzēja

Tik nejauki, cik patika;

Dažs joks gan dārgi izmaksāja,

Un arī pašam plāni klājās —

No citu niķiem nācās ciest

Un dažkārt peļķē iesēsties.

Viņš prata paķīvēties smaidīgs,

Šķist stulbs vai skarbus vārdus mīt,

Ar ziņu mēli pievaldīt,

Ar aprēķinu likties naidīgs

Un draugus salaist ragos tā,

Ka ķilda jābeidz divkaujā,

VII

Vai samierināt pretiniekus,

Tad pabrokastot trijatā,

Bet vēlāk pamelst ļaunus niekus

Un izsmiet abus šā un tā.

Sed alia tempora! 56 Ikvienam

Zūd brašums līdzi jaunām dienām

(Tāpat kā mīlas sapņojums).

Zareckis, kā jau teicu jums,

Ir paslēpies no dzīves aukām,

Mīt akāciju ēnā kluss,

Kā Horācijs kopj kāpostus

Un uzbarot prot zosis taukas,

Pat burtus māca bērneļiem,

Pats boksterēdams priekšā tiem.

VIII

Stulbs nebij viņš nekādā ziņā;

Sirds skopumu un dzestrumu

Jevgeņijs necienīja viņā,

Bet toties — prāta jestrumu.

Labprāt viņš ar Zarecki tikās

Un visai pārsteigts neizlikās,

Kad citurīt — ne aicināts,

Ne lūgts — Zareckis pēkšņi klāt.

Viņš pasveicina, iekšā nākdams,

Tad, sākto runu pārtraucot,

No Ļenska vēstulīti dod,

Pats nozīmīgi smīnēt sākdams.

Oņegins vēstuli tūlīt

Steidz, klusu ciezdams, izlasīt.

IX

Viņš lasa īso, skaidro ziņu;

Stils vēstulei ir cēls un tīrs,

Un tajā izaicina viņu

Uz divkauju draugs Vladimirs.

Tad, kā jau tādās reizēs ierasts,

Oņegins arī saltā mierā

Zareckim paziņo tūlīt,

Ka gatavs pakalpot ikbrīd.

Zareckis žigli slienas kājās —

Viņš iešot, pienākumi sauc,

Patlaban darba varen daudz,

Un atvadījies dodas mājās.

Viens palicis, Oņegins jūt:

Ar sevi mierā nav nebūt.

X

Ja visu stingri apsvērt iesāk,

Patiešām iemeslu nav maz,

Kādēļ mans draugs pats sevi tiesā:

Vispirms jau aplam bija tas,

Ka viņš par mīlu biklu, jaunu

Bij ņirgājies ar prātu ļaunu.

Ja Ļenskis aušojas pēc tam,

Tas muļķa zēnam piedodams;.

Bet vai Jevgeņijs drīkst patlaban —

Ja vēl šo zēnu mīļu jūt —

Par aizspriedumu vergu kļūt,

Par puišeli ar kaušļa dabu,

Ja viņam dārgs ir gods un prāts,

Gars vīrišķīgs un neapmāts?

XI

Ļaut vaļu vajadzēja jūtām,

Ne sabozties, kā zvēri mēdz,

Vēl daudz kas izlabojams būtu.

«Bet tagad viss jau nokavēts,»

Viņš prāto, «ko te vairs var darīt?

Un iejaukts šajā lietā arī

Vecs duelants, kam trači tīk,

Ļauns, tenkot kārs un atriebīgs …

Bez šaubām, intriganta lomu

Var nicināt; bet muļķi smies,

Pa kaktu kaktiem čukstēsies …»

Tā valda sabiedrības doma!57

Šis mūsu bargais dieveklis

Un ass, ap kuru griežas viss!

XII

Bet Ļenskis atriebības slāpēs

Tā aizsvilies, ka grūti ciest,

Līdz kaimiņš, ļaunprātīgais pļāpa,

Ar atbildi ir ieradies.

Cik laimīgs greizsirdis nu bija!

Viņš visu rītu slepus bijās,

Ka nez vai draugs maz šauties ies,

Kas zina, pajokodamies

Vēl raudzīs paglābties no soda.

Bet nu var šaubas atvairīt:

Pie dzirnavām ir viņiem rīt

Pirms ausmas abiem jāierodas,

Tad lodei ķildu izlemt ļaus

Un deniņos vai gurnā šaus.

XIII

Nīst Olgu Ļenskis solās zvērot,

Pirms divkaujas pat nesatikt.

Rit laiks. Gan pulksteni viņš vēro,

Gan saulē palūkojas pikts,

Līdz izput apņemšanās svētā —

Viņš attopas jau kaimiņsētā.

Bij Ļenskis juties drošs gandrīz,

Ka Olga gaužām apmulsis;

Bet kur nu: redzot dziesminieku,

Pa kāpnēm viņa kā aizvien

Tik viegli un tik strauji skrien

Kā cerība, kas sola prieku,

Tik bezrūpīgi triec un smej,

Kā allaž ticis draiskulei.

XIV

«Kur pazudāt tik agri vakar?»

Skan Olgas pirmais jautājums.

Ko nabags Vladimirs lai saka?

Viņš apjūk tā, ka acīs tumst.

Gaist naids, dziest greizsirdības kaisma,

Tik dzidra viņas acu gaisma,

Tik vienkāršs Olgas tēls un liegs,

Ka aizkustināts dziesminieks

Kā apmāts mīļotajā skatās:

Mīl Olga, nav ko šaubīties!

Jau nožēlas sāk sirdi spiest,

Lūgt piedošanu Ļenskis gatavs,

Stāv viņas priekšā mēms un trīs,

Viņš laimīgs, atspirdzis gandrīz…

XV, XVI, XVII

Pēc brīža gan kļūst domīgs atkal.

Pie mīļās uzkavēdamies,

Ne vārda Ļenskis nepasaka

Par to, kā vakar nācies ciest;

Viņš nolemj: «Tas ir jāizdara!

No ļaunā pavedēja varas,

Kurš glaimo, izmanīgi krāpj,

Šī jaunā sirds man jāizglābj.

Vai gaidīt, kamēr tārps tik bīstams

Šī zieda kātu aizgrauzīs,

Lai baltā, gleznā puķe vīst,

Pat neuzplaukuši pa īstam?»

Tas nozīmē, kā redzat jūs:

Man jāšaujas ar draugu būs.

XVIII

Ai, ja viņš jaustu, kāda rēta

Tatjanas sirdī nesadzīst!

Vai arī Taņa uzminētu,

Ka Ļenskis un Oņegins drīz

Liks lodei izšķirt ķildu sīvo

Par to, kurš mirs, kurš varēs dzīvot;

Var būt, ka viņas maigums kvēls

To novērst spētu; bet diemžēl

Par mīlestības noslēpumu

Neviens vēl nejauta neko:

Oņegins klusēja par to;

Tatjana slepenībā skuma;

Vien auklei būtu jāzin tas,

Bet viņai trūka atjautas.

XIX

Bij Ļenskis izklaidīgs pagalam •—

Te kluss, te jautrs tovakar;

Bet dziesminiekus galu galā

Palaikam tādus redzēt var;

Gan viņš uz klavihordiem tvēra

Pa akordam, gan Olgā vērās,

Pie sevis čukstot klusībā:

«Es taču esmu laimīgs, jā?»

Jau vēls, no mīļās jāatvadās.

Tik smaga šoreiz šķiršanās,

Ka liekas — sirds aiz sāpēm stās.

Uz draugu Olga cieši skatās:

«Kas ir ar jums, jel pasakiet!» —

«Nekas.» Un viņš jau ārā iet.

XX

Kad pārbaudīja, mājās nācis,

Vai pistoles ir kārtībā,

Viņš Šilleru bij lasīt sācis,

Bet lasīt nevedās nekā;

No domām vaļā tikt nav jaudas:

Vēl neredzētas gaismas skauta,

Kā dzīva līdzās Olga stāj.

Liek grūtsirdīgais sapņotājs

Nost grāmatu, tver spalvu steigā;

Sāk palot panti skanīgie —

Ar mīlas blēņām pilni tie;

Viņš aizrautīgās vārsmas beigās

Sāk lasīt balsi — tieši tā

Kā Delvigs dzīru reibumā.