ALEKSANDRS PUŠKINS: JEVGEŅIJS OŅEGINS

No kādas jaunas meitenes.

XXXVII

Un pamazām kā snaudā rāmā

Slīgst jūtas; domas nesatrauc;

Vien fantāzija nevaldāmā

Kā raibas kārtis tēlus jauc.

Gan redz viņš: kūstošajā sniegā

Guļ jauneklis kā dziļā miegā,

Visapkārt klajums stings un palss.

«Ko tur vairs? nošauts,» noskan balss.

Gan redz viņš tos, ko nīdis dziļi:

Tas — gļēvulis, tas — nodevējs.

Redz sievietes, kas piekrāpt spēj,

Un draugus, kuros jāpieviļas …

Redz: lauku mājas — logs — pie tā

Sēd viņa… viņa, vienīgā …

XXXVIII

Tā iegrimst sapņos viņš, ka liekas:

Nupat sāks aptumšoties prāts,

Vai viņš pat kļūs par dziesminieku.

Tas būtu joks, pie tam vēl — kāds!

Skat vien, kā magnētisma dīdīts,

Bezmaz jau apjēdz šajā brīdī,

Kā būvēts krievu dzejas pants,

Mans skolēns, nevīžīgais frants!

No skata — dzejnieks gan uz mata:

Pie kamīna viņš vientuļš nīkst,

Čukst Benedetta 73 izklaidīgs

Vai Idol mio 74 ; nepaskatās,

Ka vai nu kurpe liesmās krīt,

Vai žurnāls, sadegot tūlīt.

XXXIX

Pār zemi siltas vēsmas klejo,

Tiek ziemas bargums klīdināts;

Ne miris viņš, ne sācis dzejot,

Nedz arī aptumšojies prāts.

Viņš atžirgst, bēg no kakta projām,

Kur it kā murkšķis pārziemoja.

Nu kamīns viņam kļuvis lieks,

Un dzidrā rītā vientuļnieks

Kāpj kamanās. Brauc steigā lielā,

Gar acīm Ņevas krasti slīd;

Zils, saplaisājis ledus spīd;

Kūst netīrs, čaugans sniegs uz ielām.

Bet kurp gan stundā agrajā

Pašreiz Oņegins joņo tā?

XL

Viņš labojies, bez šaubām, nava.

Un viegli uzminams ir tas:

Kur citur — pie Tatjanas savas

No paša rīta ierodas,

Klīst, bāls kā rēgs, pa telpām plašām.

Nekur nevienas dzīvas dvašas …

Tur viņas durvis… Iet vai ne?

Viņš atver … Ko tas nozīmē?

Kas pēkšņi samulsina prātu

Un savādnieku satriec tā?

Tatjana viena istabā,

Sēd, lasa vēstuli kaut kādu,

Vaigs viegli plaukstā atbalstīts,

Un asaras vēl skropstās trīc.

XLI

Kas viņas ciešanas šai brīdī

Gan izprast nespētu tūlīt?

Kā viņā skumjo meitenīti

Patlaban atkal nepazīt!

Pie Taņas kājām noslīgst klusi

Oņegins. Viņa satrūkusies

Uz atnācēju lūkojas,

Bet nešķiet naidīga nemaz;

Ir viņai saprotams patlaban

Viss — viņa mēmais pārmetums

Un skatiens, kas no sāpēm tumst,

Jo seno dienu Taņa labā,

Kam pašai nācās sāpes ciest,

Ir atkal atdzīvojusies.

XLII

Un meitenei šai dusmu nava.

Tatjana viņam klusēt ļauj,

Pat nejūtīgo roku savu

No karstām lūpām neatrauj . ..

Kur viņas domas klīst un maldās?

Vēl ilgi, ilgi klusums valda,

Tad viņa bilst: «Jel celieties,

Es zinu — pietiks klusu ciest,

Jums tagad visu pateikt gribu.

Vai atceraties mirkļus tos,

Kad es ar jums reiz satikos

Un klausījos ar pazemību,

Kā mani pamācījāt jūs?

Nu runāt mana kārta būs.

XLIII

Oņegiji — jaunāka es biju,

Šķiet, arī glītāka mazliet.

Bet, ko es toreiz sagaidīju,

Jūs iemīlot, jel pasakiet!

Cik skarbi jūs man atbildējāt!

Vai, pazemīgi mīlot, spēja

Tāds skuķēns jums ko jaunu sniegt?

Ak dievs, vēl tagad sastingt liek

Man atmiņas: šis saltais skatiens,

Sis sprediķis … bet pārmetums

Lai izpaliek, jo toreiz jums

Bij taisnība, un zinu pati:

Jūs bijāt augstsirdīgs paties,

Man pienāktos jums pateikties …

Tur, lauku sētā vienkāršajā,

Jums nepatiku, atzīstiet.

Kas tagad liek jums mani vajāt?

Kas pievilcīgs patlaban šķiet?

Vai tālab šķietu valdzinoša,

Ka šodien sabiedrībā spožā

Man stāvoklis ir apskaužams,

Ka bagāts, pazīstams šis nams,

Ka vīrs mans sakropļots ir karā

Un tāpēc galmā ieredz mūs?

Mans negods daudziem zināms kļūs —

Vai tālab jūs to kārot varat

Un pavedēja slavu gūt

Jums liktos tīkami varbūt?

XLV

Es raudu… Un, ja Taņas tēlu

Vēl glabā jūsu atmiņas,

Tad zināt: es daudz karstāk vēlos,

Kaut būtu jūs tik skarbs un ass,

Tik salts kā senāk … Ja vien spētu,

Es jūsu nievas izvēlētos,

Ne kaisli šo un asaras …

Reiz jutāt žēlumu vismaz

Pret bērnišķīgo sapņotāju,

Bet šodienl — Kas jūs aizrāvis?

Cik niecīgs, nožēlojams viss,

Kas liek jums krist pie manām kājām!

Kā prāts jums ļauj tik zemam būt,

Par sīku jūtu vergu kļūt?

xlvi

Bet, es jums klaji pateikt varu,

Man ārišķīgais krāšņums šis

Un burzma, bagātība, vara —

Viss, viss ir svešs un apnicis!

Cik laimīga, ar vieglu prātu

Šos vizuļus es atdāvātu,

Šīs dzīres — kāda jēga tām? —

Par veco dārzu, grāmatām

Un lauku mītni nabadzīgo;

Kā mana sirds pēc vietām skumst,

Kur toreiz satikos ar jums,

Pēc kapsētas, kur koki līgo

Un dziļā ēnā stāv kāds krusts,

Zem kura mana aukle dus …

XLVII

Bet laime bij tik iespējama,

Tik tuva … Taču izlemts viss.

Var būt, ka, ienākot šai namā,

Es pārsteidzos … Mans liktenis

Tik vienaldzīgs man pašai šķita,

Bet māte raudāja bez mitas

Un lūdzās… Citu zināt jūs.

Un tagad jāaiziet jums būs,

Pēc manis beidziet velti tiekties;

Jums taču piemīt vīra gods,

Ar lepnumu jūs apbalvots.

Es mīlu jūs (kādēļ gan liegties?),

Bet mūžs mans citam pieder nu,

Nekad es viņu nevilšu.»

XLVIII

Un tad Tatjana attālinās.

Viņš stāv kā pamiris viens pats.

Cik pretrunīgas jūtas cīnās

Patlaban dvēselē! Bet tad

Šķind pieši — soļi negaidīti —

Nāk kņazs. No varoņa šai brīdī,

Kas viņam liek tik skaudri ciest,

Uz mūžu atvadīsimies.

Jau tā, pa pēdām allaž steidzot,

Garš ceļš ar viņu kopā iets.

Mans lasītāj, jel roku sniedz,

Un apsveiksim viens otru beidzot:

Klāt krasts! Urā! Nu varu teikt —

Jau sen (vai ne?) man laiks bij beigt.

XLIX

Mans lasītāj, lai kas tu butu —

Draugs, nedraugs, — tagad jāšķiras;

Tad šķirsimies ar labām jūtām!

Lai arī ko tu ceri rast

Šo nevērīgo vārsmu plūsmā •—

Vai atmiņas par senu jūsmu,

Vai atpūtu pēc pūliņiem,

Vai gramatikas kļūdas vien,

Vai dzīvu vārdu, ainu, tēlu,

Vai sirdij gribēsi ko gūt,

Vai laika kavēklim — varbūt

Pat rakstam kritiskam, — es vēlu,

Lai atrastos kaut graudiņš mazs.

Un nu tev saku ardievas!

Sveiks tu, mans ceļabiedri dīvais,

Mans ideāl, sveiks arī tu,

Un tu, darbs ilgstošais un dzīvais,

Kaut necilais. Kad rakstīju,

Mans bija viss, ko dzejnieks tīko:

Gan dzīru līksme aizrautīgā,

Gan draugu laipnās valodas.

Sen pagātnē jau brīdis tas,

Kad man Oņegins parādījās

Un Taņas piemīlīgais tēls

Vien iecerēs, pussapnī vēl.

Kā burvju kristālā tad bija

It viss, kas romānā tiks pausts,

Bāls, miglains, īsti neapjausts.

LI

Bet tie, kam pirmās vārsmas savas

Reiz draudzīgs lasīju aizvien . ..

Cits tālu, citu sen vairs nava,

Kā teic Sadī. Es beidzu viens

Oņeginu šeit tēlot dzejā.