ALEKSANDRS PUŠKINS - JEVGEŅIJS OŅEGINS

Kā tērptus kāzu rotā košā:

Pār kalnu grēdām starojošām

Bij dzidras debesis torīt,

Kā paklājs grezni izrakstīts

Bij sādžu, leju, mežu ainas.

Un tur, kur būdās baltajās

Mīt tatāri… kā iedegās

Man krūtīs alkas brīnumainas

Tai brīdī! Bet, kas pagājis,

Tev, Mūza, jāaizmirst it viss!

Lai kādas bij šis jūtas kvēlās,

To nava vairs; tām nācies zust

Vai pārvērsties un apsīkt vēlāk.

Lai seno gadu nemiers dus!

Man tolaik jūra dārga likās,

Skarbs klintājs, mala tuksnesīga,

Un jaunava, cēls, lepns tēls,

Mans ideāls tad bija vēl

Un skaudras mokas paslepenas …

Cits tagad laiks, cits sapņojums;

Rimt padevīgi nācies jums,

Ak daudzprasīgās ilgas senās,

Es dzejas kausa dzērienam

Daudz ūdens piejaucis pa tam.

Nu citas ainas tuvas jūtu:

Man smilšains pakalns šodien tik

Un divi sērmūkšļi pie būdas,

Blāvs debesjums un pelēcīgs,

žogs patīk apsūnojis, salauzts

Un salmu kaudzes šķūņa galā,

Tīk vītolēnā dīķis rāms,

Kur peldēt pīlēm jaunajām;

Nu balalaika man pa prātam

Un trepaks kroga priekšā traks —

Rīb zeme, kad to dejot sāk.

Mans ideāls ir — mājasmāte,

Miers pajumtē, kur valdu pats,

Un pods ar kāpostiem turklāt.

Nesen, kad sākās lietusgāze,

Es laidarā … Tpī, visas tās

Vien flāmu skolas raibās drazas

Un prozaiskas muļķības!

Vai tāds gan ziedu gados biju?

Kad tavās šalkās ieklausījos,

Bahčisarajas strūklaka,

Teic, vai gan domāju es tā!

Nē, iztēlē Zaremas tēlu

Pils greznās zālēs skatīju,

Kas pamestas un tukšas nu …

Oņegins, kad trīs gadus vēlāk

Viņš apkārt klaiņoja turpat,

Bij mani atcerējies tad.

Es tolaik Odesā vēl mitu

Pārlieku putekļainajā …

Spīd sWe ilgi tur; bez mitas

Plaukst tirdzniecība rosīgā

Un jūrā buras raisa plaši;

Jūt visā Eiropu, tās dvašu,

Viss dienvidniecisks, spulgojošs

Ņirb daudzveidībā, raibs un možs.

Skan ielās Itālijas mēle,

Tur staigā grieķis, armēnis

Un lepnais slāvs, un spānietis,

Redz dažu franču zemes dēlu,

Un ēģiptietis, korsārs vecs,

Saukts Morāli, tur klejot mēdz.

Reiz Odesu jau apdziedāja

Tumanskis, mūsu brašais draugs,

Bet viņa acīm dienās tajās

Viss šķitis pārliecīgi jauks.

Kad atbraucis, viņš kādu brīdi

Ar lorneti gar jūru klīdis,

Kā piedien dzejniekam; un tad

Tos dārzus ņēmies cildināt,

Kas augot Odesā tik koši.

Bet joks ir tāds — vēl šobaltdien

Tai apkārt plešas stepe vien;

Pa zaram jaunam, zaļojošam

Sur tur sāk pūles atalgot

Un tveicē skopu ēnu dot.

Kur beidzu? … Odesā es mitu,

Kā teicu, putekļainajā.

Ja «dubļainajā» pasacītu,

Tad nesamelotu, jo tā

Pēc Zeva dusmu brāzmām, proti,

Ir pārplūdusi, aizsprostota

Un piecas sešas nedēļas

Ik gadus dubļos slīkst bezmaz.

Mirkst biezu dubļu skrīnī mājas,

Kas iziet grib uz ielas, tam

Ir jākāpj vien uz ķekatām,

Slīkst karietes, stieg staigātāji,

Un ratos nākas vēršus jūgt,

Jo zirģeļiem sāk spēka trūkt.

Bet akmeņus jau laika šajā

Ir sācis skaldīt veseris,

Un pilsētā šai izglābtajā

Klās skanīgs bruģis ielas drīz.

Bet Odesā, kas valgmes varā,

Trūkst… Vai jūs iedomāties varat,

Kā? — ūdens! Darbs vēl jāpieliek,

Lai ļaudīm dzerams ūdens tiek …

Nu ko? Šī bēda nav tik sūra,

Tā teikt jo īpaši var tad,

Kad vīns bez muitas piegādāts.

Bet toties — saule, toties — jūra …

Ko vairāk, draugi, vēlaties?

Šeit laimes mala gan, palies!

Kad agrā stundā padzirdēju,

Kā lielgabals uz kuģa šauj,

Uz jūru izpeldēties skrēju

Pa stāvo krastu lejup straujš.

Pēc peldes sāļās, spirdzinošās

Es, pīpi kūpinādams moži,

Kā musulmanis debesīs

Pie kafijas jau sēžos drīz.

Pēc brīža pastaigāties dodos.

Casino vaļā; iznācis

Uz balkona kāds marķieris —

Pagalam miegains, rokā slota,

Un divi tirgotāji jau

Pie durvīm tērgādami stāv.

Drīz laukumā ņudz ļaužu bari,

Verd dzīva rosme, kā arvien;

Skrien tie, kam ir, kam nav ko darīt,

Visvairāk darīšanās skrien;

Steidz tirgonis, kas aprēķināt

Un riskēt prot, viņš kāro zināt,

Vai pazīstamām burām dievs

Nav licis ostā ierasties.

Bez tam ir jānoskaidro viņam,

Kas atvests, karantīnā stāv.

Kā ir ar mēri? Kādas ziņas

Par ugunsgrēkiem? Vai nupat

Kaut kur nav sācies karš vai bads?

Starp raižpilnajiem viņās dienās

Bez bēdām dzīvojām vien mēs,

Mums, jautriem zēniem, rūpes vienas

Kad atvedīs reiz austeres.

Tās klāt! To prieku! Gaida mielasts.

Trauc jaunība, šī rīma lielā,

Ar citronsulu apslacīt,

No gliemežnīcām dzīvas rīt

Tur ieslodzītās būtnes taukās.

Dūc troksnis, skaļi strīdi skan,

Jo Otons vīnu arīdzan

Ir atnesis; rit stundas jaukās

Pārlieku žigli; neredzams

Aug saskaits sālītais pa tam.

Uz operu laiks steigt, jo ārā

Jau sācis zilais vakars tumst:

Rosini, kura skaņu varā

Ir Eiropa, nu jādzird mums.

Viss viens, ko kritika pauž ļaunā,

Viņš apbur, Orfejs mūžam jaunais,

Kā viņa skaņas plūstin plūst!

Tās verd un aizrauj līdzi mūs,

Kā jauni skūpsti iededzina,

Un tvīksinē, mīlas liesmās kaist,

Dzirkst kā Aī gaišzeltainais . ..

Bet, kungi, vai gan salīdzināt,

Jel sakiet, dzejnieks pārgalvīgs

Do-re-mi-sol ar vīnu drīkst?

Un neba tie ir prieki visi —

Bet balets, jautāt gribu es,

Bet satikšanās aizkulisēs?

Bet primadonna? Lornetes?

Bet loža, kura acis saista, —

Sēž tirgotāja brīnum skaistā

Starp vergiem, kurus apburot

Tā patmīlīgu tīksmi rod?

Pa pusei dzird, pa pusei nedzird

Tā kavatīnu, lūgumus

Un jokus, glaimus … saldi dus

Vīrs nostūrī aiz sievas pleca,

Viņš lāgiem iesaucas «bravo»,

Tad atkal krāc — veic snaudiens to.

Dimd fināls; un no zāles plašās

Sāk ļaudis ārā plūst tūlīt,

Uz laukumu tie traucas aši,

Mirdz lukturi, un zvaigznes spīd;

Vēl Auzonijas dēli klusi

Dzied meldiju, kas patikusi,

Mēs rēcam rečitatīvus.

Bet ir jau vēls. Viss aprimst, klus,

Un Odesa slīgst dziļā miegā;

Ne vēsmas nejūt; mēness viz,

Nakts mēmā silta; debesīs

Plīv migla caurspīdīga, liega,

Miers visur valda dziļš un salds;

Vien Melnā jūra šalc un šalc …

Jā, tātad Odesa es mitu . . .

I

Cars nīkulīgs, bet viltīgs arī,

Švīts plikgalvains, kas darbu nīst,

Ko nejaušs slavas spožums skāris,

Bij tolaik valdīt iesācis.

II

Viņš šķita lēnīgs, skatot ainu,

Kā sveši pavāri sāk šķīt

Nost spalvas ērglim divgalvainam

Pie telts, kur Napoleons mīt.

III

Klāt divpadsmitā gada auka —

Kas līdzēja mums izglābties?

Vai tautas dusmas, kas tad auga,

Vai Barklajs, ziema, krievu dievs?

IV

Dievs palīdzēja — kļuvis rāmāks

Bij tautas nemierīgais gars,

Drīz Parīzē mēs atradāmies.

Un krievu cars bij caru cars.