ALEKSANDRS PUŠKINS - JEVGEŅIJS OŅEGINS

Bet tad ar tumšsarkanu roku

No ūdeņiem sev sauli līdz

Jau blāzma ved uz debesloku — utt. (Aut.)

49. Bujanovs, kaimiņš mans,

Pie manis ieradās ar ūsām nenoskūtām,

Pagalam novārtījies, pinkains, naģenē …

(«Bīstamais kaimiņš».) (Aut.)

50. Mostieties, dusošā skaistulei (Fr.)

51. Dailā Ņina (fr.).

52. Daijā Tatjana (fr.).

53. Mūsu kritiķi, uzticami daiļā dzimuma cienītāji, stingri

nosodīja šīs vārsmas nepieklājīgumu. (Aut.)

54. Tur, kur mākoņainas un īsas ir dienas,

Piedzimst cilvēku cilts, kam nav baiļu no nāves.

Petrarka (it.).

55. Parīzes restorāna īpašnieks. (Aut.)

56. Bet tagad citi laiki! (Lat.)

57. Gribojedova dzejolis. (Aut.)

58. Pazīstams ieroču meistars. (Aut.)

59. Gijo kungs (Ir.).

60. Pirmajā izdevumā sestā nodaļa beidzās šādi:

Vien iedvesmu vēl izjust gribu,

Lūgt jauno dienu aizrautību:

Joprojām sērst pie manis nāc,

Lai neiesnaužas sirds un prāts,

Lai agri atsalt nepagūstu,

Kļūt trulāks, sausāks, jūtās skops,

Līdz nedzīvs it kā akmens top

Gars gurdinošo baudu gūstā,

Starp uzpūtīgiem bezsiržiem,

Starp ģeķiem dižciltīgajiem.

XLII

38*

Starp bērniem gļēviem, lutinātiem,

Kas blēņojas, kā patīk tiem,

Starp tiesnešiem ar trulu prātu

Un garlaicīgiem ļaundariem;

Starp aušām, kas par dievu domā,

Un sulaiņiem, kam tīk šai lomā;

Starp ainām, kur diendienā redz,

Cik pieklājīgi pievilt mēdz;

595

Ciest spriedumus, ko izteikt salti

Mums cietsirdīgais stulbums drīkst;

Ciest tukšumu, kas apnicīgs

Ik sarunā un domā valda

Šai slīksnī, kurā peldēt mums

Lemts visiem, draugi, — man un jums.

(Aut.)

61. Ļevšins — daudzu rakstu par ekonomikas jautājumiem

autors. (Aut.)

62. Kā dārzi ceļi acij šķiet;

Te grāvji, dambji, koki zaļo:

Daudz darba, jūsmo jumu skaļu,

Tik ne no vietas netiksiet.

Ap ceļu koki sardzē kļaujas,

Bet braucējs nelīksmo par tiem;

Ceļš jauks, jā: kājāmgājējiem

Kā dzejolī, kas prātā šaujas.

Vien tad var labu ceļu rast,

Kad ziema pēkšņi pārskaišas:

Kā mūsu Mak-Ādams — vai arī

Mak-Ieva sirot sāk pa ārēm,

Līdz malu malas stingas redz:

Kā čuguns ceļu iedus klājis,

Un pūkains sniedziņš grambas sedz,

Pa bargā sala pēdām gājis.

Vēl ceļš kļūst braucams kādudien,

Ja sausums tāds liek dubļiem susēt,

Ka muša droši brišus brien

Pār peļķi, acis aizmiegusi.

(«Stacija». Kņazs Vjazemskis.) (Aut.)

63. Salīdzinājums patapināts no K., kurš pazīstams ar dzīvu Iztēli. K. stāstīja, ka reiz, kad kņazs Potjomkins sūtījis viņu kā kurjeru pie ķeizarienes, viņš braucis tik ātri, ka viņa zobens, kura gals bijis izbāzts no ratiem, klaudzējis, atsitoties pret verstu stabiem kā pret žoga vabām. (Aut.)

64. Mans eņģeli! Pašeņka! (Fr.)

65. Paliec sveiks un, ja uz mūžu,

Tad uz mūžu paliec sveiks.

Bairons.

66. Rout (angl.) — vakara viesības bez dejām, īstenībā no-

zīmē — pūlis. (Aut.)

67. Labais tonis, pieklājība (fr.).

68. Vulgārs (angl.).

69. Saruna divatā (fr.).

70. Senprī (fr.); lielhuzārs, populārs ar teicamām karikatū-

rām albumos.

71. Stāla kundze (fr.).

72. Nu un lieliski (it.).

73. Svētītā (it.).

74. Mans elks (it.).

Beidzamā «Jevgeņija Oņegina» nodaļa tika izdota atsevišķi ar šādiem ievadvārdiem:

«Izlaistie panti ne vienreiz vien kļuvuši par ieganstu nosodījumam un zobgalībām (starp citu, tās bija gaužām taisnīgas un atjautīgas). Autors vaļsirdīgi atzīstas, ka savā romānā izlaidis veselu nodaļu, kurā bija aprakstīts Oņegina ceļojums par Krieviju. No autora bija atkarīgs apzīmēt šo izlaisto nodaļu ar daudzpunktiem vai ar skaitli; taču, lai tas nekļūtu par piedauzības akmeni, viņš nolēma, ka labāk ciparu «astoņi» virs pēdējās Jevgeņija Oņegina nodaļas aizvietot ar ciparu «deviņi» un upurēt vienu no noslēguma pantiem:

Laiks beigt, lai spalva mieru rastu;

Beigts devītais mans dziedājums,

Un vilnis devītais jau krastā

Ir laivu iznesis — lai jums,

Kamēnas deviņas, nu slava, utt.

P. Kateņins (kuram teicamais dzejnieka talants netraucē būt arī iejūtīgam kritiķim) mums sacīja, ka minētās nodaļas izmešana, kas varbūt ir izdevīga lasītājam, tomēr kaitē sacerējuma plānam visumā, jo šī iemesla dēļ pāreja no Tatjanas, provinces jaunkundzes, uz Tatjanu — dižciltīgu dāmu šķiet pārāk negaidīta un neizskaidrota. Piezīme, kas raksturo pieredzējušu mākslinieku.

Autors pats atzina šīs iebildes pareizību, taču nolēma nodaļu izmest tādu iemeslu dēļ, kas nozīmīgi viņam un nevis publikai.

Daži fragmenti ir tikuši iespiesti, tos mēs šeit ievietojam, pievienojot tiem vēl dažus pantus.

No Maskavas Jevgeņijs Oņegins brauc uz Ņižņijnovgorodu:

.. . Makarjevā verd rosmē viss,

Dzirkst raiba pārpilnība; pērles

Šurp atvedis ir indietis,

Un eiropieša atgādāti

Ir vīni viltoti nez kādi.

Te izbrāķētus zirgus rod —

Tos dzen no stepēm iztirgot,

Te spēlmanis ar kārtīm redzams

Un kauliņiem; līdz muižniekam

Ir meitas pilnbriedā, bet tām

Līdz pērnā gada modes vecās.

Ikviens par diviem samelst var,

Un merkantils šeit valda gars.

*

Vien garlaicība!…

Oņegins brauc uz Astrahaņu un no turienes uz Kaukāzu.

Rit Tereka šeit nevaldāmā

Un, stāvos krastus graužot, šalc;

Dižs ērglis lido gaisā rāmā,

Stāv meža malā briedis stalts;

Snauž kamielis pie klints; pār pļavu

Trauc čerkess straujā zirgā savā,

Ap sirotāju teltīm te

Bars aitu ganās; pamalē

Vied Kaukāzkalnu bargās kraujas:

Var turpu brīvu ceļu rast,

Jo dabas spraustās robežas

Un šķēršļi pārvarēti kaujā;

Nu Aragvas un Kuras krasts

Redz teltis krievu uzceltās.

Kalns, kas stāv sardzē klajam kailam

Un tuksnesīgam, arī klāt —

Beštū ar savu aso smaili

Un Mašuks, zaļu mežu klāts.

No tā plūst straumes dziedinošas;

Ap avotiem pa krastiem košiem

Bars bālu sirdzēju mēdz klīst;

Dažs mīlas dieves upuris,

Dažs cietis, kaujā pelnot godu;

Cer koķete, ka dziedinās

Šeit ļaunās pārestības tās,

Kas gadu gados iemantotas,

Bet vecis kāro spēku gūt

Un kaut uz mirkli jaunāks kļūt.

Šai saimē visai skumīgajā

Oņegins arī skumīgs kļūst,

Gandrīz vai nožēlas to vajā,

Kad reizēm siltos ūdeņus

Viņš vēro, rūgti apcerēdams:

Kādēļ nav krūtīs lodes rētas?

Kādēļ tik vecs vēl nejūtos

Kā uzpircējs šis, vai nav posts?

Kādēļ gan es, kā piesēdētājs

No Tulas, triekas piemeklēts,

Šeit neguļu? Un nejūt plecs

Pat reimatismu? Tīrās bēdas!

Es spēcīgs, jauns; ko gaidīt drīkst?

Vien garlaicībā jānonīkst!

Pēc tam Oņegins apmekle Tauriju:

Ak mala, iztēlei tik svētā:

Tur Atrīds, Pilads ķildojās,

Un Mitridāts tur nodūrās,

Tur viens pa krasta klinšu grēdām

Mickevičs klīda dainodams

Un Lietuva bij prātā tam.

Cik krasti, Taurija, tev skaisti!

Tos man no kuģa iztālēm

Un rītausmā, kad blāzma laistās,

Bij pirmo reizi redzēt lemts