ALEKSANDRS PUŠKINS: GORJUHINAS CIEMA VĒSTURE

Arī mūzika arvien bijusi izglītoto gorjuhiniešu iecienīta māksla; balalaika un dūdas, sagādādamas baudu jūtīgajām sirdīm, vēl tagad dzirdamas viņu mājokļos, īpaši vecajā sabiedriskajā namā, kas grez­nots ar eglīti un divgalvainā ērgļa atveidu.

Kādreiz senajā Gorjuhinā zēlusi arī dzeja. Arhipa Plikpaura vārsmas vēl līdz šim laikam saglabājušās pēcnācēju atmiņā.

Tās savā piemīlībā nav vērtējamas zemāk par sla­venā Vergila eklogām, iztēles skaistumā tālu pār­sniedz Sumarokova kunga idiles. Un, kaut gan izteik­smes izsmalcinātības ziņā nevar līdzināties mūsu dzejdaru jaunākajiem sacerējumiem, tomēr līdzvēr­tīgas tiem ar izdomu un asprātību.

Piemēra pēc minēsim te šo satīrisko dzejoli:

Uz to lielu bajārsētu Stārasts Antons staigā možs, (2) Birkas azoti nes drošs, (2) Saka: bajāram tās dos'. Bajārs tikai skatās, Groza acis platās. Ak, tas Antons, stārastiņš, Kungus smalki apzog viņš! Ciemu pliku izģērbis, Savu sievu apģērbis.

Tādā kārtā iepazīstinājis savu lasītāju ar Gorjuhi­nas etnogrāfisko un statistisko stāvokli un ar tās iemītnieku tikumiem un paražām, sākšu tagad pašu nostāstu.

Valdīšanas veids Gorjuhinas ciemā vairākas reizes mainījies. Ciems pēc kārtas atradies gan vecajo pār­valdīšanā, ko izvēlē ciema sapulce, gan pārvaldnieku, kurus ieceļ muižnieki, un pēdīgi pašu muižas īpaš­nieku rokās. Šo dažādo pārvaldīšanas veidu la­bumus un ļaunumus es aprādīšu savā turpmākajā stāstījumā.

Gorjuhinas dibināšana un tās pirmatnējie iedzīvo­tāji tīti neziņas krēslā. Neskaidri nostāsti pauž, ka Gorjuhinas ciems reiz bijis bagāts un liels ciems, ka visi tā iedzīvotāji bijuši turīgi, ka nodevas vāktas reizi gadā un vairākos vezumos nez kam sūtītas. To­laik visu pirkuši par lētu maksu, bet dārgi pārdevuši. Pārvaldnieku nav bijis, stārasti nevienam nav darī­juši pāri, iedzīvotāji strādājuši pavisam maz un dzī­vojuši cepures kuldami, un gani ganījuši, zābakos āvušies. Mums neklājas aizrauties ar šo brīnišķīgo ainavu. Doma par zelta laikiem radniecīga visām tau­tām un pierāda tikai to, ka cilvēki nekad nav apmie­rināti ar esošo, un, tā kā no pieredzes viņiem zināms, ka uz nākotni var cerēt maz, tad tie izgrezno neat­saucamo pagājību visādiem savas iztēles ziediem. Lūk, kas noteikti zināms:

Kopš seniem laikiem Gorjuhinas ciems piederējis slavenajai Belkinu dzimtai. Bet mani senči, valdīdami arī daudzas citas muižas, nav pievērsuši šai nomaļajai vietai nekādas uzmanības. Gorjuhina maksājusi ma­zus nodokļus, un to pārvaldījuši vecajie, ko ievēlē­jusi pati tauta sapulcē, kas saukta par vispārēju ciema sanāksmi.

Bet ar laiku Belkinu dzimtīpašumi sadalījās un pa­putēja. Bagātā vectēva nabadzībā kritušie dēladēli nespēja atradināties no savas bagātās dzīves greznī- gajām paražām un pieprasīja senākos bagātīgos ienā­kumus no muižas, kura bija jau desmitkārt samazi­nājusies. Bargi priekšraksti nāca cits pēc cita. Stā­rasts tos nolasīja ciema sapulcēs; vecajie laida vaļā visu savu daiļrunību, ļaudis kurnēja — bet kungi divkāršo nodevu vietā saņēma viltīgas izrunas un pazemīgus lūgumus, kas bija rakstīti uz taukiem no­triepta papīra un aizzīmogoti ar grasi.

Tumšs mākonis nogula pār Gorjuhinu, bet neviens par to nedomāja. Pēdējā tautas izvēlētā stārasta Trifona beidzamajā valdīšanas gadā, pašā baznīcas svētku dienā, kad visi trokšņaini pulcējās vai nu pie izpriecas mājas (vienkāršu ļaužu valodā sauktas par krogu), vai klejoja pa ielām, apkampušies un skaļi dziedādami Arhipa Plikpaura dziesmas, ciematā iebrauca pīta, slēgta kulba, ko vilka divi tikko dzīvi zirģeļi; uz bukas sēdēja noskrandis žīds, bet no kul­bas izspraucās galva ar naga cepuri un, likās, ieinte­resēta noraudzījās ļaužu līksmībā. Ļaudis braucējus saņēma ar smiekliem un rupjām piezīmēm. (NB. Sari­tinājuši svārku stūrus, nejēgas ņirgājās par ebreju važoni un izsmiedami uzsauca: «Zīd, žīd, ēd cūkas ausi! .. .» Gorjuhinas ķestera hronika.) Bet cik liels bija viņu izbrīns, kad kulba apstājās ciemata vidū un kad atbraucējs, no tās izlēcis, pavēlnieka balsī pie­prasīja stārastu Trifonu! Šis varasvīrs atradās izprie­cas namā, no kurienes viņu divi ciema vecajie izveda zem rokas. Svešais, stārastu bargi uzlūkojis, pasnie­dza viņam vēstuli un lika to tūliņ izlasīt. Gorjuhinas ciema stārasti nekad nemēdza paši kaut ko lasīt. Stā­rasts neprata ne lasīt, ne rakstīt. Aizsūtīja pēc rakst­veža Avdeja. To atrada turpat netālu kādā šķērsieliņā pie sētas guļam un atveda pie svešinieka. Bet vai nu pēkšņu izbaiļu, vai drūmu nojautu dēļ skaidri uzrakstītās vēstules burti viņam likās apmigloti —• viņš tos nevarēja salasīt. Briesmīgi lādēdamies, sveši­nieks beidzot sūtīja stārastu Trifonu un rakstvedi Avdeju izgulēties, atlikdams vēstules lasīšanu uz rīt­dienu, un devās pārvaldnieka istabā, kur žīds tam ienesa viņa nelielo ceļasomu.

Gorjuhinieši klusā izbrīnā noraudzījās šai neparas­tajā notikumā, bet drīz vien kulba, žīds un svešinieks bija piemirsti. Diena beidzās trokšņaini un līksmi — un Gorjuhina iemiga, nenojauzdama, kas to sagaida.

Rīta saulei lecot, iedzīvotāji tika modināti ar sitie­niem pie loga rūts, aicinot uz ciema sapulci. Pilsoņi cits pēc cita saradās pārvaldes nama pagalmā, kas bija pastāvīgā ļaužu sanāksmes vieta. Viņu acis bija miglainas un sasarkušas, sejas uzpampušas; žāvāda­mies un kasīdamies viņi raudzījās vīrā, kas naga cepuri galvā, vecos, zilos svārkos dižmanīgi stāvēja uz pārvaldes nama kāpnēm, — un mēģināja atcerē­ties viņa seju, ko kādreiz bija redzējuši. Stārasts Trifons un rakstvedis Avdejs stāvēja viņam blakus bez cepurēm, verdziskas padevības un dziļu skumju pilniem vaibstiem. — Vai visi sanākuši? — vaicāja svešinieks. — Vai visi ir te? — atkārtoja stārasts. — Visi ir te, — atbildēja pilsoņi. Tad stārasts pavēs­tīja, ka no kunga saņemts raksts, un lika rakstvedim to nolasīt visiem priekšā. Avdejs iznāca un pērkona balsī lasīja sekojošo. (NB. «Šis šausmu raksts no stārasta Trifona manis norakstīts iraid, tas viņam svētbilžu skapītī kopā ar citām pieminēšanas zīmēm par viņa valdīšanas laiku Gorjuhinā likts bija.» Es pats nevarēju atrast šo interesanto vēstuli.)

«Trifon Ivanov!

Šīs vēstules pasniedzējs, mans pilnvarotais**, brauc uz manu dzimto muižu Gorjuhinas ciemā, lai uzņem­tos tās pārvaldīšanu. Pēc viņa ierašanās tūlīt jāsasauc zemnieki un jāpavēstī viņiem mana kundziskā griba, proti: mana pilnvarotā ** pavēlēm viņiem, zemnie­kiem, jāklausa tāpat kā manām pavēlēm. Un visu, ko vien viņš pieprasīs, darīt bez vārda runas, pretējā gadījumā viņam tiesība apieties ar tiem visā bar­dzībā. Uz to mani mudinājusi viņu nekaunīgā nepa­klausība un Tava, Trifon Ivanov, blēdīgā palaidnība.

Parakstījies N. N.»

Tad **, izplētis kājas līdzīgi burtam X un iespriedis rokas sānos līdzīgi krievu burtam O, teica sekojošu īsu un kodolīgu uzrunu: — Pielūkojiet jūs man, ka neko daudz neprātojat, — jūs, es zinu, esat izlaisti ļaudis, bet es izdzīšu no jūsu galvām durnumu varbūt vēl ātrāk nekā vakardienas skurbuli. — Bet skur­buļa vairs nevienā galvā nebija. Gorjuhinieši, kā pēr­kona pārsteigti, nokāra degunus — un šausmu pilni izklīda pa mājām.

** pārņēma valdīšanas grožus un uzsāka ieviest dzīvē savu politisko sistēmu. Tā ir sevišķas aplūko­šanas cienīga.