ALEKSANDRS PUŠKINS: GORJUHINAS CIEMA VĒSTURE

No šā brīža šo piezīmju studēšana mani galīgi aizrāva, jo es redzēju iespēju no tām izlobīt saskanīgu, pievil­cīgu un pamācīgu stāstījumu. Pietiekami pamatīgi iepazinies ar šīm vērtīgajām atzīmēm, es sāku meklēt jaunus Gorjuhinas ciema vēstures avotus. Un drīz vien mani pārsteidza to pārpilnība. Ziedojis veselus sešus mēnešus to iepriekšējām studijām, es beidzot sāku sen kāroto darbu — un ar dieva palīgu to pa­beidzu 1827. gada novembra mēneša 3. dienā.

Un tagad, tāpat kā kāds man līdzīgs vēsturnieks, kura vārdu vairs neatceros, beigdams savu grūto darbu, nolieku spalvu un skumju sirdi dodos savā dārzā pārdomāt, ko esmu veicis. Arī man liekas, ka, uzrakstījis Gorjuhinas vēsturi, vairs neesmu pasaulei vajadzīgs, ka mans pienākums veikts un ka man laiks doties pie miera!

Še pielieku to avotu sarakstu, kurus esmu izman­tojis, sacerot Gorjuhinas ciema vēsturi:

1. Veclaiku kalendāru krājums, 55 daļas. Pirmās 20 daļas rakstītas senlaicīgā rokrakstā ar saīsinājumu zīmēm. Šo hroniku sarakstījis mans vectēva tēvs Andrejs Stepanovičs Belkins. Tā atšķiras ar savu skaidro un īso izteiksmi, piemēram: «4. maijs. Sniegs. Triška par rupjību pērts. 6. — brūnā govs nosprāga. Seņka par piedzeršanos pērts. 8. — skaidrs laiks. 9. — lietus un sniegs. Triška pērts laika dēļ. 11. — skaidrs laiks. Irdens sniegs. Nomedīju ar suņiem trīs zaķus,» — un tamlīdzīgi, bez liekas gudrošanas … Pārējās 35 daļas rakstītas dažādā rokrakstā, lielāko tiesu tā sauktajā bodnieku rakstā ar saīsinājumu zīmēm un bez tām, vispār plaši, nesakarīgi, nevēro­jot pareizrakstību. Šur tur manāma sievietes roka. Šai nodaļā atrodas mana vectēva Ivana Andrejeviča Belkina un manas vecmāmuļas — viņa sievas Eip- raksijas Aleksejevnas, kā arī pārvaldnieka Garbo- vicka piezīmes.

2. Gorjuhinas ķestera hronika. Šo jauko rokrakstu es atradu pie sava popa, kas apprecējis hronista meitu. Pirmās lapas bija izplēstas, un priestera bērni tās bija izlietojuši tā saucamajiem pūķiem. Viens no tādiem iekrita arī manā sētsvidū. Es to pacēlu un grasījos jau atdot bērniem, kad pamanīju, ka tas aprakstīts. No pašām pirmajām rindām es noskārtu, ka pūķis taisīts no hronikas, un, par laimi, paguvu paglābt atlikušo. Šī hronika, ko ieguvu par četverti auzu, ievērojama ar dziļdomību un neparastu valo- dīgumu.

3. Mutiski nostāsti. — Es nenoniecināju neviena vēstījuma. Bet jo sevišķi man jāpateicas Agrafenai Trifonovai, stārasta Avdeja mātei, kas, kā stāsta, bijusi pārvaldnieka Garbovicka mīļākā.

4. Pagasta ruļļi ar agrāko stārastu piezīmēm (rēķinu un izdevumu grāmatas), zīmējoties uz zemnieku tiku­mību un turību.

Valstība, ko tās galvaspilsētas vārdā dēvē par Gor­juhinu, uz zemeslodes aizņem vairāk nekā 240 dese­tīnu platības. Iedzīvotāju skaits sniedzas līdz 63 dvē­selēm. Ziemeļos tai saiet robežas ar Djeriuhovas un

Perkuhovas ciematiem, kuru iedzīvotāji ir nabadzīgi, novājējuši un maza auguma, bet viņu lepnie īpaš­nieki nodevušies trakulīgām zaķu medībām. Dienvi­dos Sivkas upe to nošķir no Karačevskas brīvļaužu īpašumiem — no nemierīgiem kaimiņiem, kas slaveni ar nevaldāmi cietsirdīgu dabu. Rietumpusē to iekļauj ziedošie Zaharjinskas lauki, kas plaukst un zeļ gudru un izglītotu muižturu valdīšanā. Austrumos tā pie­kļaujas mežonīgam, neapdzīvotam apgabalam, nepār­ejamam purvam, kur aug vienīgi dzērvenes, kur atskan tikai vienmuļīgā varžu kurkšana un kur māņ­ticīga teika domā esam kāda velna mājokli.

NB. Šis purvs arī saucas par Velnapurvu. Stāsta, it kā kāda plānprāte gane netālu no šīs nomaļās vie­tas pieskatījusi cūku baru. Viņa kļuvusi grūta un nekādi nav varējusi patiesīgi izskaidrot šo atgadī­jumu. Tautas balss vainojusi velnu — bet šis nostāsts nav vēsturnieka ievērības cienīgs, un pēc Nibura būtu nepiedodami tam noticēt.

Jau no senlaikiem Gorjuhina ievērojama ar savu auglību un labvēlīgo klimatu. Rudzi, auzas, mieži un griķi briest auglīgajās druvās. Bērzu birzs un egļu mežs apgādā iedzīvotājus ar baļķiem un kritušiem kokiem ēku celšanai un apkurei. Netrūkst riekstu, dzērveņu, brūkleņu un melleņu. Aug neparasti daudz sēņu; saceptas un ar krējumu tās ir garšīga, kaut gan neveselīga barība. Dīķis pilns ar karūsām, bet Sivkas upē mīt līdakas un vēdzeles.

Gorjuhinas iedzīvotāji lielāko tiesu vidēja auguma, spēcīgi un vīrišķīgi miesās, acis viņiem pelēkas, mati gaiši vai rūsgani. Sievietes ievērojamas ar mazliet augšup uzrautiem deguniem, izspiestiem vaigu kau­liem un tuklumu. — NB. Veselīga sieva — šāds apzī­mējums bieži vien gadās stārasta piezīmēs pagasta ruļļos. — Vīrieši ir labsirdīgi, strādīgi (sevišķi savā druvā), drošsirdīgi, kareiviski: daudzi no viņiem vieni paši iet lāču medībās un apkaimē pazīstami kā dūru varoņi; vispār visi nododas jutekliskai dzerša­nas baudai. Bez mājas darbiem sievietes piedalās vīriešu darbu lielākajā daļā un nepaliek tiem pakaļ drosmē, reti kāda baidās stārasta. Viņas izveido spē­cīgu sabiedrisku sardzi, kas pastāvīgi modra kunga sētā, un tiek sauktas par pīķeniecēm (no vārda pī­ķis). Pīķenieču galvenais uzdevums — pēc iespējas biežāk dauzīt ar akmeni pa čuguna plāksni un tā baidīt ļaunprātību. Viņas ir tikpat šķīstas, cik skaistas; pār­drošnieka uzbrukumam atbild skarbi un iespaidīgi.

Gorjuhinas iedzīvotāji kopš senlaikiem plaši tirgo­jas ar lūkiem, sētuvēm un vīzēm. To veicina Sivkas upe, pār kuru viņi pārceļas pavasaros laiviņās, gluži kā senie skandināvi, bet pārējā gadalaikā pārbrien, iepriekš atlokot bikses līdz ceļgaliem.

Gorjuhinas valoda noteikti ir slāvu valodas atzaro­jums, bet atšķiras no tās tāpat kā krievu valoda. Tā pārpilna saīsinājumiem un aprautībām — tajā daži burti vai nu pavisam atmesti, vai apmainīti ar citiem. Tomēr krievu cilvēkam viegli saprast gorjuhinieti — un otrādi.

Vīrieši parasti precas 13 gadu veci ar 20 gadu jaunavām. Sievas sit. savus vīrus 4 vai 5 gadus. Pēc tam vīri sāk sist sievas; tādējādi abiem dzimumiem ir savs valdīšanas laiks un līdzsvars ievērots.

Bēru sarīkošana notikusi šādā kārtā. Jau nāves dienā mirušo aiznesa uz kapsētu — lai istabā tīri par velti neaizņemtu lieku vietu. Tāpēc gadījās, ka pie­derīgiem par neizsakāmu prieku mirušais sāka šķa- vāt vai žāvāties taisni tai brīdī, kad viņu šķirstā iznesa pa ciema vārtiem. Sievas apraudāja vīrus vai­manādamas un skaitīdamas: «Gaišumiņ, mana brašā galviņa! Kam tu mani pamet? Kā lai tevi pieminu?» Pārnākot no kapsētas, nelaiķim par godu sākās bēru svinības, un radi un draugi bija piedzērušies 2—3 die­nas vai pat visu nedēļu atkarībā no sirsnības un pieķeršanās viņa piemiņai. Šīs senlaiku paražas godā vēl šobaltdien.

Gorjuhiniešu apģērbam piederējās krekls, ko val­kāja virs biksēm, un tā ir viņu slāviskās izcelšanās pazīme. Ziemā viņi valkāja aitādas kažoku, bet vai­rāk gan izskata pēc nekā aiz īstas nepieciešamības — jo kažoku parasti uzmeta uz viena pleca un nosvieda pie vismazākā darba, kas vien prasīja kustības.

Zinātne, māksla un dzeja Gorjuhinā jau kopš sen­laikiem atradušās diezgan ziedošā stāvoklī. Bez pries­tera un baznīcas kalpotājiem arvien bijis iespējams sastapt vēl arī citus rakstu pratējus. Hronikas min rakstvedi Terentiju, kas dzīvojis ap 1767. gadu un pratis rakstīt ne vien ar labo, bet arī ar kreiso roku. Šis neparastais cilvēks bijis apkaimē ievērojams kā dažādu vēstuļu, lūgumrakstu, privātu pasu u. tml. sacerētājs. Ne vienu reizi vien cietis par savu mākslu, pakalpību un piedalīšanos dažādos svarīgos notiku­mos; viņš nomiris lielā vecumā, taisni ap to laiku, kad mācījies rakstīt ar labo kāju, jo abu roku raksts bijis pārāk pazīstams. Kā lasītājs redzēs, viņam pie­der ievērojama loma arī Gorjuhinas ciema vēsturē.