ALEKSANDRS PUŠKINS: PUGAČOVA SACELŠANAS VĒSTURE KRITIKA UN PUBLICISTIKA VĒSTULES

1) Visus tiltus pār Sakmaru izlauzt un palaist lejup pa upi.

2) Poļu konfederātiem, kas tiek turēti Orenburgā, atņemt ieročus un pašus nosūtīt uz Troickas cie­toksni visstingrākajā uzraudzībā.

3) Raznočinciem, kam ir ieroči, norādīt vietas pilsētas aizstāvēšanai, norīkojot tos virskomandanta ģenerālmajora Vallenšterna rīcībā; pārējiem iedzī­votājiem būt gataviem dzēst ugunsgrēkus un pa­klausīt muitas direktora Obuhova rīkojumiem.

4) Sejitovas tatārus pārcelt uz pilsētu un uzdot tos pārzināt kolēģijas padomniekam Timašovam.

5) Artilērijas pārzināšanu uzticēt īstenajam valsts padomniekam Starovam-Miļukovam, kurš agrāk dienējis artilērijā.

Bez tam vēl Reinsdorps, domādams jau par pašas Orenburgas drošību, pavēlēja virskomandantam sa­kārtot pilsētas nocietinājumus, lai tie būtu izmanto­jami aizstāvoties. Bet Pugačova vēl neieņemto mazo cietokšņu garnizoniem tika pavēlēts nākt uz Oren- burgu, ierokot zemē vai arī noslīcinot smagos priekšmetus un pulveri.

No Tatiščevas Pugačovs 29. septembrī devās uz Černorečenskaju. 12 Šai cietoksnī bija palikuši daži veci zaldāti ar kapteini Ņečajevu, kurš stājās uz Orenburgu aizbēgušā komandanta majora Krūzes vietā. Viņi padevās bez pretošanās. Kapteini Puga­čovs pakāra sakara ar kādas viņa dzimtļaužu meičas sūdzību.

Atstādams Orenburgu pa labi, Pugačovs devās uz Sakmarskas pilsētiņu, kuras iedzīvotāji viņu ar nepacietību gaidīja. 1. oktobrī viņš no tatāru sādžas Kargales jāja turp dažu kazaku pavadībā. Kāds acu­liecinieks viņa ierašanos apraksta šādi: 14

«Cietoksnī pie pārvaldes mājas bija izklāti tepiķi un nolikts galds ar sālsmaizi. Pops sagaidīja Puga­čovu ar krustu un svētbildēm. Kad Pugačovs iejāja cietoksnī, sāka skanēt zvani; ļaudis noņēma cepu­res, un, kad viltvārdis, diviem kazakiem viņu zem elkoņiem pieturot, kāpa nost no zirga, visi krita pie zemes. Viņš piespieda lūpas pie krusta, noskūp­stīja sālsmaizi un, apsēdies sagatavotajā krēslā, teica: «Piecelieties, bērniņi.» Pēc tam visi viņam skūpstīja roku. Pugačovs apvaicājās pēc pilsētas kazakiem. Viņam atbildēja, ka daži pildot dienestu, citi kopā ar viņu atamanu Daņilu Donski aizsaukti uz Orenburgu un tikai divdesmit cilvēku atstāti pasta pārvadāšanai, bet tie paši noslēpušies. Vilt­vārdis griezās pie garīdznieka un bargi pavēlēja tos uzmeklēt, piebilzdams: «Tu, pop, tad būsi arī par atamanu; tu un visi iedzīvotāji ar savām galvām man atbildat par viņiem.» Tad Pugačovs jāja pie atamana tēva, kur viņam bija sarīkots mielasts. «Ja tavs dēls būtu te,» viltvārdis teica vecajam, «tad jūsu mielasts būtu cēls un godīgs, bet tagad pār tavu sālsmaizi krīt ēna. Kas tavs dēls par ata­manu, ja pametis savu vietu?» Pēc maltītes viņš dzērumā grasījās saimnieku sodīt ar nāvi; tomēr

kazaki, kas bija Pugačovam pavadoņos, viņu atru­nāja; veco tikai ieslēdza važās un uz vienu nakti ietupināja pārvaldes mājā arestā. Nākošajā dienā sameklētos kazakus atveda pie Pugačova. Viņš pret tiem izturējās laipni un paņēma sev līdzi. Viņi tam jautāja, cik likšot ņemt līdzi pārtikas. «Paņemiet,» viltvārdis atbildēja, «doniņu maizes; jūs mani pa­vadīsiet tikai līdz Orenburgai.» Tajā brīdī Orenbur­gas gubernatora sūtītie baškīri aplenca pilsētu. Pu­gačovs izjāja pie viņiem un bez cīņas paņēma visus savā karapulkā. Sakmaras krastā viņš pakāra sešus cilvēkus.» 15

Trīsdesmit verstis no Sakmarskas pilsētiņas atra­dās Prečistenskajas cietoksnis. Labāko šā cietokšņa garnizona daļu bija paņēmis Bilovs, dodamies uz Tatiščevu. Viena no Pugačova vienībām ieņēma cietoksni bez pretestības. Virsnieki un garnizons iznāca uzvarētājiem pretī. Kareivjus viltvārdis pa paradumam pieņēma savā karaspēkā un pirmo reizi apkaunojošā kārtā apžēloja virsniekus.

Pugačova spēki auga; bija pagājušas divas ne­dēļas kopš dienas, kad viņš ar saujiņu dumpinieku ieradās pie Jaickas pilsētiņas, un viņam jau bija pie trīs tūkstoši kājnieku un jātnieku un vairāk par divdesmit lielgabalu. Septiņus cietokšņus viltvārdis bija ieņēmis, vai arī tie bija viņam padevušies. Viņa karapulki ik brīdi neiedomājami auga. Pugačovs nolēma izmantot laimi un 3. oktobra naktī pie Sak­marskas pilsētiņas pārgāja upi pa tiltu, kas bija pa­licis neizjaukts, neraugoties uz Reinsdorpa rīko­jumu, un sāka virzīties uz Orenburgu.

Valdības pasākumi. — Orenburgas stāvoklis. — Reinsdorpa paziņojums par Pugačovu. — Laupītājs Hlopuša. — Pugačovs pie Orenburgas. — Berdas ārpilsēta. — Pugačova līdzzinātāji. — Ģenerālmajors Kais. — Viņa neveiksme. — Pulkveža Černiševa bojā eja. - Kars atstāj armiju. — Bibikovs.

Orenburgas apstākļi iegrozījās gaužām nelādzīgi. Ik brīdi varēja gaidīt vispārējus nemierus Jaikas karaspēkā; baškīri, ko uzkūdīja viņu staršinas (ku­rus Pugačovs bija paguvis apdāvināt ar buhāriešiem atņemtiem kamieļiem un mantām), sāka uzbrukt krievu apmetnēm un bariņos pievienoties dumpi­nieku karapulkiem. Kalmiki, kas atradās dienestā, bēga prom no priekšposteņiem. Mordvieši, čuvaši, čeremisi vairs nepakļāvās krievu priekšniecībai. Dzimtzemnieki skaidri izrādīja nosliekšanos uz viltvārža pusi, un drīz vien ne tikai Orenburgas guberņa, bet arī kaimiņu guberņas sāka bīstami svārstīties.

Kazaņas gubernators fon Brants, Sibīrijas guber­nators Čičerins un Astrahaņas gubernators Krečet- ņikovs tūdaļ pēc Reinsdorpa ziņoja valsts Kara lietu kolēģijai par Jaikas notikumiem. Ķeizariene, ļoti no­rūpējusies, pievērsa uzmanību draudošajām bries­mām. Toreizējie apstākļi nemierus stipri veicināja. Karaspēks no visām vietām bija atvilkts uz Turciju un nemieru pārņemto Poliju. Bargie soļi, kādi nesen tika sperti visā Krievijā, lai apkarotu mēri, kas nu­pat plosījās, ļaudīs bija izraisījuši vispārēju sašu­tumu. Rekrūšu iesaukšana grūtības darīja vēl lielā-

I.. is. Tika pavēlēts vairākām rotām un eskadroniem no Maskavas, Pēterburgas, Novagorodas un Bahmu- l1

Šai pilsētā atradās līdz trīstūkstoš vīru liels kara­spēks un ap septiņdesmit lielgabalu. Ar šādiem spē­kiem dumpiniekus varēja un arī vajadzēja iznīcināt. Par nelaimi, starp militārajiem priekšniekiem nebija neviena, kurš prastu savu darbu. Jau pašā sākumā zaudējuši drosmi, viņi deva Pugačovam laiku savākt spēkus un zaudēja iespēju pāriet uzbrukumā. Oren- burga pārcieta grūtu aplenkumu, kura saistošu ap­rakstu saglabājis pats Reinsdorps. 2

Orenburgas iedzīvotājiem Pugačova parādīšanās vairākas dienas palika nezināma; taču baumas par cietokšņu ieņemšanu pilsētā izplatījās ātri, bet Bilova steidzīgā došanās ceļā 3 pamatotās baumas apstipri­nāja. Orenburgā rūga nemiers; kazaki draudēdami kurnēja; baiļu pārņemtie iedzīvotāji runāja par pilsētas atdošanu. Tika notverts nemiera cēlējs — kāds atvaļināts seržants, 4 ko bija uzsūtījis Puga­čovs. Nopratināšanā viņš apliecināja, ka gribējis no­durt gubernatoru. Orenburgas apkārtnes sādžās sāka parādīties musinātāji. Reinsdorps publicēja paziņo­jumu par Pugačovu, kurā norādīja viņa īsto vārdu un agrākos noziegumus. 5 Tas bija uzrakstīts ne­skaidra un juceklīgā valodā. Šajā paziņojumā bija teikts, ka par ļaundari no Jaikas novada klīst bau­mas, it kā tas būtu no citas kārtas nekā patiesībā ir, bet ka īstenībā tas ir Donas kazaks Jemeļjans Pu­gačovs, kas par agrākiem noziegumiem sodīts ar pātagu, uzspiežot uz sejas zīmes. Šis norādījums ne­bija pareizs. 6 Reinsdorps bija noticējis melīgām baumām, un dumpinieki vēlāk līksmoja, pārmez- dami viņam apmelojumu. 7