ALEKSANDRS PUŠKINS: PUGAČOVA SACELŠANAS VĒSTURE KRITIKA UN PUBLICISTIKA VĒSTULES

Pugačova vara nebija neierobežota. Dumpja aiz­sācēji — Jaikas kazaki noteica, kā jārīkojas iznire­lim, kuram nebija citas vērtības kā vien mazliet zināšanu kara mākslā un neparasta pārdrošība. Viņš neko neuzsāka bez Jaikas kazaku piekrišanas; tie turpretī bieži rīkojās bez Pugačova ziņas, bet daž­kārt pat pret viņa gribu. Tie izrādīja viltvārdim ārēju cieņu, ļaužu klātbūtnē gāja viņam nopakaļ, cepures noņēmuši, un zemu klanījās, bet vienatnē izturējās pret viņu kā pret sev līdzīgu un kopā žūpoja, sēdēja, viņam klātesot, ar cepurēm galvās, kreklos izmetušies un dziedāja strūdzinieku dzies­mas. Pugačovu nomāca kazaku aizgādnība. «Mana taciņa šaura,» viņš sacīja Denisam Pjanovam, dzī­rodams viņa jaunākā dēla kāzās. 14 Neciezdami, ka citi ietekmē viņu radīto caru, kazaki nepieļāva, ka viltvārdim rastos citi mīluļi un citas uzticības per­sonas. Dumpja sākumā Pugačovs pieņēma sev par rakstvedi seržantu Karmicki, apžēlodams viņu jau pie pašām karātavām. Drīz vien Karmickis kļuva par viņa mīluli. Ieņemot Tatiščevu, Jaikas kazaki Karmicki nožņaudza un iemeta ūdenī ar akmeni kaklā. Pugačovs apvaicājās, kur rakstvedis palicis. «Viņš aizpeldēja,» skanēja atbilde, «lejup pa Jaiku pie savas māmuļas.» Pugačovs klusēdams atmeta ar roku. Arī jaunā Harlova sev par nelaimi iemantoja viltvārža labvēlību. Viņš to turēja savā nometnē pie Orenburgas. Vienīgi tai bija brīv jebkurā laikā ieiet Pugačova teltī; pēc Harlovas lūguma viņš aiz­sūtīja uz Ozernaju pavēli — apglabāt tos, kas bija pakārti, cietoksni ieņemot. Harlova satrauca greiz­sirdīgo ļaundaru aizdomas, un Pugačovs, piekāpda­mies viņu prasībai, atdeva tiem savu mīļāko. Har­lovu un viņas septiņgadīgo brālīti nošāva. Ievainoti abi pierāpoja viens pie otra un apkampās. Viņu līķi, iemesti krūmos, vēl ilgi palika tāpat guļam.

Galveno dumpinieku vidū izcēlās Zarubins (dē­vēts arī par Čiku), Pugačova līdzgaitnieks un pa­domdevējs kopš dumpja pirmajām dienām. Viņš tika godāts par feldmaršalu un bija pirmais aiz viltvārža. Karaspēku komandēja Ovčiņņikovs,

Šigajevs, Lisovs un Čumakovs. Viņi visi dēvējās to augstmaņu vārdos, kuri tolaik bija cieņā Katrīnas galmā: Čika — par grāfu Černiševu, Šigajevs •— par grāfu Voroncovu, Ovčiņņikovs — par grāfu Paņinu un Čumakovs — par grāfu Orlovu. 15 Atvaļi­nātais artilērijas kaprālis Beloborodovs bija ieman­tojis pilnīgu viltvārža uzticību. Kopā ar Padurovu viņš pārzināja lasītnepratēja Pugačova kancelejas darbus un bija dumpinieku bandās ievedis stingru kārtību un paklausību. Perfiļjevs, kas dumpja sā­kumā atradās Pēterburgā, kārtodams Jaikas kara­spēka jautājumus, apsolīja valdībai pierunāt ka­zakus būt paklausīgiem un pašu Pugačovu nodot taisnai tiesai; taču, ieradies Berdā, viņš izrādījās par vienu no negantākajiem dumpiniekiem un savu likteni saistīja ar viltvārža likteni. Bendes pātago- tais un apzīmogotais laupītājs Hlopuša, kam nāsis bija izrautas līdz skrimšļiem, bija viens no Puga­čova mīluļiem. Kaunēdamies par savu ķēmīgo iz­skatu, viņš uz sejas valkāja tīkliņu vai arī aizsedza to ar piedurkni, it kā sargādamies no sala. 16 Lūk, kādi ļaudis lika drebēt valsts pamatiem!

Tikmēr Kars ieradās pie Orenburgas guberņas robežām. Kazaņas gubernators jau pirms viņa iera­šanās bija paguvis sapulcināt vairākus simtus gar­nizona atvaļināto un nometināto zaldātu un izvietot tos pa daļai pie Kičujevas nocietinājumiem, pa daļai gar Čeremšanas upi, pusceļā no Kičujevas uz Stavropoli. Pie Volgas laupītāju tvarstīšanai uztu­rējās kādi trīsdesmit ierindnieki viena virsnieka va­dībā: tiem bija uzdots sekot dumpinieku kustībai. Brants rakstīja uz Maskavu ģenerālanšefam kņazam

Volkonskim, prasīdams tam karaspēku. Taču viss Maskavas garnizons bija norīkots rekrūšu vešanai, bet Tomskas pulks, kas atradās Maskavā, veica sar­dzes dienestu posteņos, ko ierīkoja 1771. gadā, kad plosījās mēris. Kņazs Volkonskis varēja dot tikai trīssimt ierindnieku ar vienu lielgabalu, un viņš tos tūdaļ nosūtīja pajūgos uz Kazaņu.

Simbirskas komandantam pulkvedim Černiševam, kurš caur Samam virzījās uz Orenburgu, Kars pa­vēlēja pēc iespējas ātrāk ieņemt Tatiščevu. Viņš bija nodomājis Černiševam palīgā nosūtīt ģenerāl­majoru Freimanu, līdzko tas ieradīsies no Kalugas, kur pieņēma rekrūšus. Par panākumiem Kars ne­šaubījās. «Baidos tikai no tā,» viņš rakstīja grāfam Z. G. Černiševam, «ka šie laupītāji, uzzinājuši par komandu tuvošanos, nesadomā bēgt atpakaļ uz vie­tām, no kurām uzradušies, nepielaizdami komandas sev tuvumā.»

Grūtības Kars paredzēja vienīgi Pugačova vajā­šanā, jo bija ziema un nebija pietiekami ka Valē­rijas.

Novembra sakuma, nesagaidījis ne artilēriju, ne simt septiņdesmit grenadierus, ko viņam sūtīja no Simbirskas, ne arī no Ufas pie viņa nosūtītos bru­ņotos baškīrus un meščeriešus, Kars sāka virzī­ties uz priekšu. Pa ceļam, apmēram simt verstis no Orenburgas, viņš uzzināja, ka no trimdas izbēgušais laupītājs Hlopuša, Pugačova uzdevumā Ovzjano- petrovskas 17 rūpnīcā izlējis lielgabalus un sadum- pojis rūpnīcu zemniekus un apkārtnes baškīrus, atgriežas Orenburgas apkaimē. Kars pasteidzās tam aizšķērsot ceļu un 7. novembrī sekundmajoru

Šiškinu ar četrsimt ierindniekiem un diviem lielgaba­liem nosūtīja uz Juzejevas sādžu 18 , bet pats kopā ar ģenerāli Freimanu un premjermajoru F. Varnstedu, kuri tikko bija atsteigusies no Kalugas, izgāja no Sarmanajevas. Pie pašas Juzejevas Šiškinu sagai­dīja sešsimt dumpinieku. Tatāri un apbruņotie zem­nieki, kas gaja viņam līdzi, tūdaļ padevās. Taču Siškins ar vairākiem šāvieniem šo pūli izkliedēja. Viņš ieņēma sādžu, kur ceturtajā rīta stundā ieradās arī Kars un Freimans. Kareivji bija tik pārguruši, ka nebija iespējams pat norīkot jātnieku patruļas. Ģenerāļi nolēma gaidīt rītu, lai tad uzbruktu dum­piniekiem, un, gaismai austot, ieraudzīja savā priekšā to pašu pūli. Dumpiniekiem nosūtīja pa­mācošu manifestu; viņi to pieņēma, taču jāja atpakaļ lādēdamies, teikdami, ka viņu manifestos esot vairāk patiesības, un sāka šaut no lielgabala, kas viņiem bija līdzi. Dumpiniekus atkal izklīdi­nāja … Tad Kars izdzirda savā aizmugurē četrus tālus lielgabala šāvienus. Viņš nobijās un sāka steidzīgi atkāpties, domādams, ka viņam aizšķēr­sots ceļš uz Kazaņu. Tad vairāk par divtūkstoš dumpinieku auļos metās virsū no visām pusēm un atklāja uguni no deviņiem lielgabaliem. Tos va­dīja pats Pugačovs. Hlopuša bija paguvis ar viņu apvienoties. Tā kā dumpinieki bija izklīduši pa klajumiem lielgabala šāviena attālumā, tad tiem nedraudēja nekādas briesmas. Kara kavalērija bija nogurusi un skaitā neliela. Dumpinieki, kuriem bija labi zirgi, kājniekiem uzbrūkot, attālinājās, veikli pārvezdami savus lielgabalus no paugura uz pau­guru, un tā viņi septiņpadsmit verstis pavadīja

Karu, kurš atkāpās. Veselas astoņas stundas viņš atšaudījās ar saviem pieciem lielgabaliem, pameta savus pajūgus un zaudēja (ja var ticēt viņa ziņo­jumam) ne vairāk par simt divdesmit kritušo, ievainoto un aizbēgušo. Baškīri, kurus gaidīja at­nākam no Ufas, neieradās; kaut gan tie kņaza Ura- kova vadībā atradās pavisam netālu, taču, izdzir- duši šāvienus, aizbēga. Zaldāti, vairums gados veci vai arī rekrūši, skaļi kurnēja un bija gatavi pa­doties; jaunie, ugunī vēl nebijušie virsnieki ne­prata tos uzmundrināt. Poručika Kartašova vadībā no Simbirskas atsūtītie grenadieri brauca tik no­laidīgi, ka tiem pat šautenes nebija pielādētas, un katrs savās ragavās gulēja. Tie padevās pēc pirma­jiem četriem lielgabalu šāvieniem, kurus Kars rīta pusē dzirdēja atskanam no Juzejevas sādžas pu­ses.