ALEKSANDRS PUŠKINS - PUGAČOVA SACELŠANAS VĒSTURE KRITIKA UN PUBLICISTIKA VĒSTULES

Kars pēkšņi zaudēja pašpaļāvību. Reizē ar ziņo­jumu par saviem zaudējumiem viņš Kara lietu ko­lēģijai norādīja, ka Pugačova sakaušanai nepiecie­šamas nevis vājas karaspēka vienības, bet gan ve­seli pulki, laba kavalērija un spēcīga artilērija. Pulkvedim Černiševam viņš nekavējoties nosūtīja pavēli neatstāt Perevolocku un censties tajā nocie­tināties, gaidot turpmākos rīkojumus. Taču nosūtītais vēstnesis vairs nevarēja Černiševu panākt.

Černiševs 11. novembrī izgāja no Perevolockas un 13. novembra naktī ieradās Černorečenskajā. Te viņš no diviem Iļeckas kazakiem, ko bija atvedis Sakmarskas atamans, dabūja ziņas par Kara sa­kaušanu un par simt septiņdesmit grenadieru sagūs­tīšanu. Par pēdējās ziņas patiesīgumu Černiševs nevarēja šaubīties: grenadierus viņš pats bija sūtījis no Simbirskas, kur tie atradās, lai vervētu rekrūšus. Viņš nesaprata, kā rīkoties: atkāpties uz Perevolocku vai arī steigties uz Orenburgu, kurp iepriekšējā vakarā bija nosūtījis ziņojumu par savu tuvošanos. Tajā laikā pie viņa ieradās pieci kazaki un kads zaldāts, kuri apgalvoja, ka izbēguši no Pu­gačova nometnes. Viņu vidū bija kazaku sotņiks un deputāts 19 Padurovs. Tas pārliecināja Černiševu par savu uzticamību, kā pierādījumu izmantodams savu deputāta medaļu, un ieteica bez vilcināšanās doties uz Orenburgu, solīdamies aizvest Černiševu pa drošām vietām. Černiševs tam noticēja un neka­vējoties visā klusībā devās prom no Černorečen- skas. Padurovs viņu veda pa kalniem, apgalvodams, ka Pugačova priekšējie posteņi esot tālu un, ja arī, gaismai austot, posteņi Černiševa vienību pama­nītu, tad briesmas jau būšot garām un viņš bez jebkādiem šķēršļiem pagūšot ieiet Orenburgā. No rīta Černiševs sasniedza Sakmaras upi un pie Ma- jaka savrupienes, piecas verstis no Orenburgas, sāka pa ledu iet upei pāri. Viņam bija tūkstoš piec­simt zaldātu un kazaku, piecsimt kalmiku un div­padsmit lielgabalu. Kapteinis Ruževskis ar artilē­riju un vieglo karaspēku pārgāja pirmais; paņēmis līdzi trīs kazakus, viņš tūdaļ devās uz Orenburgu un ieradās pie gubernatora ar ziņu par Černiševa ierašanos. Tieši šajā laikā Orenburgā izdzirda liel­gabalu šāvienus, kas pēc ceturtdaļstundas ap­klusa . .. Pēc kāda laika Reinsdorps saņēma vēsti, ka visa Černiševa vienība saņemta gūstā un to ved uz Pugačova nometni.

Padurovs Černiševu bija piemānījis, aizvezdams viņu tieši pie Pugačova. Dumpinieki uzbruka pēkšņi un atņēma artilēriju. Kazaki un kalmiki pār­gāja pie dumpiniekiem. Sala, izsalkuma un nakts pārgājiena nogurdinātie kājnieki nespēja pretoties. Visu sagrāba pretinieki. Pugačovs pakāra Černi­ševu, trīsdesmit sešus virsniekus, kādu praporščika sievu un kalmiku pulkvedi 20 , kurš bija palicis uz­ticīgs savam īstajam priekšniekam.

Tajā pašā laikā brigadieris Korfs ienāca Oren­burgā ar divtūkstoš četrsimt kareivjiem un divdesmit lielgabaliem. Pugačovs uzbruka arī tam, taču pil­sētas kazaki viņu atsita.

Orenburgas priekšniecība likās aiz šausmām vai prātu zaudējusi. Reinsdorps, iepriekšējā dienā ne­sniedzis nekādu palīdzību nelaimīgā Černiševa vie­nībai, 14. novembrī sadomāja izdarīt spēcīgu iz- brukumu. Visu karaspēku, kas atradās pilsētā (ieskaitot arī jaunieradušos vienību), virskoman- danta vadībā izveda uz lauka. Dumpinieki, palik­dami uzticīgi savai metodei, cīnījās iztālēm un iz­klaidus, nemitīgi šaudami no saviem neskaitāma­jiem lielgabaliem. Novārgušajai pilsētas kavalērijai nebija nekādu cerību gūt panākumus. Zaudējis trīsdesmit divus cilvēkus, Vallenšterns bija spiests izveidot karē un atkāpties. 21 Tajā pašā dienā ma­jors Varnsteds, ko Kars bija nosūtījis uz Jaunmas- kavas ceļu, sastapās ar spēcīgu Pugačova vienību un, sadursmē zaudējis ap divsimt kritušo, steidzīgi atkā­pās.

Saņēmis ziņu par Černiševa sagūstīšanu, Kars pilnīgi zaudēja drosmi un nu vairs nedomāja gūt uzvaru pār nicināmo dumpinieku, bet rūpējās par paša drošību. Viņš par visu paziņoja Kara lietu ko­lēģijai, patvarīgi atteicās no priekšnieka amata, aizbildinādamies ar slimību, deva vairākus gudrus padomus, ka nkoties pret Pugačovu, un, atstājis savu karaspēku Freimana gādībā, aizbrauca uz Maskavu, kur viņa ierašanās izraisīja vispārēju ne­apmierinātību. Ķeizariene izdeva stingru pavēli par Kara atcelšanu no dienesta. 22 Kopš tā laika viņš dzīvoja savā sādžā, kur Aleksandra valdīšanas laika sākumā arī nomira.

Ķeizariene redzēja, ka nepieciešams dot spēcīgu pretsparu arvien pieaugošajam ļaunumam. Viņa meklēja piemērotu karavadoni, kas varētu aizstāt aizbēgušo Karu, un izraudzījās ģenerālanšefu Bibi- kovu. Aleksandrs Iļjičs Bibikovs pieder pie pašiem lieliskākajiem cilvēkiem Katrīnas laikā, kas tik bagāts ar izcilām personībām. Jau agrā jaunībā viņš bija paguvis izcelties karalaukā un civilajā dienestā. Bibikovs godam pildījis dienestu septiņ­gadu kara laikā un pievērsis sev Fridriha Lielā uz­manību. Šim cilvēkam bijuši uzticēti svarīgi pie­nākumi. 1763. gadā viņu sūtīja uz Kazaņu nomieri­nāt rūpnīcu zemnieku dumpi. Ar noteiktību un gudru lēnprātību Bibikovs drīz vien atkal nodibi­nāja kārtību. 1766. gadā, kad tika sastādīta Jaunā likumu krājuma komisija, viņš veica vēlēšanu priekšsēdētāja uzdevumus Kostromā; Bibikovu pašu ievēlēja par deputātu un vēlāk par visas sa­pulces vadītāju. 1771. gadā Bibikovu ģenerālporu- čika Veimarna vietā iecēla par virspavēlnieku Po­lijā, kur viņš drīz vien paguva ne tikai atrisināt novārtā pamestos jautājumus, bet ari iemantot uz­varēto poļu mīlestību un uzticību.

Laika posmā, ko mēs šeit aprakstām, Bibikovs uzturējās Pēterburgā. Nesen nodevis ģenerālporu- čikam Romaniusam iekarotās Polijas pārvaldību, viņš gatavojās doties uz Turciju grāfa Rumjan- cova dienestā. Līdz šim arvien Bibikovam labvēlīgā ķeizariene pret viņu izturējās vēsi. Iespējams, ka valdniece nebija apmierināta ar Bibikova netaktis­kajiem, piktumā izmestajiem vārdiem, jo, būdams centīgs darbā un no sirds uzticīgs valdniecei, savos spriedumos Bibikovs bija īgns un pārdrošs. Taču Katrīna mācēja apvaldīt savu nepatiku. Galma ballē tā piegāja Bibikovam klāt ar agrāko laipno smaidu sejā un vēlīgā sarunā ar viņu pavēstīja jauno uz­devumu. Bibikovs atbildēja, ka ir apņēmies kalpot tēvzemei, un tūdaļ noskaitīja kādas tautā dziedātas dziesmiņas vārdus, attiecinādams tos uz savu stā­vokli:

Ak tu sarafān, mans mīļais sarafān!

Visur tu, sarafān, lieti noderi;

Bet, kad nevajag tevis, sarafān, — tīnē guli rāms.

Viņš bez iebildumiem uzņēmās visai grūto pie­nākumu un 9. decembri izbrauca no Pēterburgas.

Ieradies Maskavā, Bibikovs seno galvaspilsētu atrada baiļu un bēdu pārņemtu. Iedzīvotāji, nesen pieredzējuši dumpi un mēri, drebēja jaunu nedienu gaidās. Daudzi muižnieki bija atbēguši uz Maskavu no guberņām, ko Pugačovs jau bija izpostījis vai draudēja sadumpot. Viņu savestie kalpi laukumos pauda vēstis par brīvestību un kungu iznīcināšanu.

Maskavas milzīgais vienkāršo ļaužu pūlis, dzerdams un klaiņodams pa ielām, acīm redzamā nepacietībā gaidīja Pugačovu. Iedzīvotāji sagaidīja Bibikovu ar tādu sajūsmu, kas pierādīja, cik lielās briesmās tie jutās nonākuši. Viņš atstāja Maskavu, steigdamies attaisnot šo cilvēku cerības.

Dumpinieku darbība. — Majors Zajevs. — Iļjinskas cietokšņa ieņemšana. — Kameškova un Voronova nāve. — Orenburgas stā­voklis. — Jaickas pilsētiņas aplenkšana. — Kauja pie Ber­das. — Bibikovs Kazaņā. — Katrīna II, Kazaņas muižniece. — Ei­ropas viedoklis. — Voltērs. — Ukazs par Pugačova māju un ģimeni.