ALEKSANDRS PUŠKINS - PUGAČOVA SACELŠANAS VĒSTURE KRITIKA UN PUBLICISTIKA VĒSTULES

Kara un Freimana sakaušana, Černiševa bojā eja un neveiksmīgie Vallenšterna un Korfa izbrukumi palielināja dumpinieku pārgalvību un pašpaļāvību. Tie joņoja uz visām pusēm, postīdami ciematus, pil­sētas, sadumpodami tautu, un nekur nesastapa pre­testību. Tornovs ar sešsimt cilvēkiem sacēla kājās un izlaupīja visu Nagaibackas apvidu. Pa to laiku Čika ar desmittūkstoš vīru lielu vienību pienāca pie Ufas un novembra beigās to aplenca. Pilsētai nebija tādu nocietinājumu kā Orenburgai; komandants Mjasojedovs un pilsētā patvērušies muižnieki to­mēr nolēma aizstāvēties. Čika, neuzdrošinādamies izdarīt spēcīgus uzbrukumus, apmetās Česnokovkas ciematā desmit verstu no Ufas, sakūdīja apkārtējās sādžas, kur dzīvoja galvenokārt baškīri, un atņēma

pilsētai jebkādas sakaru iespējas. Apkaimē starp Ufu un Kazaņu darbojās Uļjanovs, Davidovs un Beloborodovs. Pugačovs tikmēr Hlopušu ar piecsimt cilvēkiem un sešiem lielgabaliem aizsūtīja ieņemt i Iļjinskas un Verhņeozernajas cietokšņus, kas atra- I dās uz austrumiem no Orenburgas. Šīs puses aizsar­gāšanu Sibīrijas gubernators Čičerins bija uzdevis ģenerālporučikam Dekalongam un ģenerālmajoram Staņislavskim 1 . Pirmais no tiem apsargāja Sibīrijas robežas, otrs uzturējās Orskas cietoksnī 2 , rīkoda­mies nedroši, niecīgāko briesmu gadījumā zaudē­dams drosmi un ar dažādiem ieganstiem izvairīda­mies no sava pienākuma pildīšanas.

Hlopuša ieņēma Iļjinsku, uzbrukuma laikā nodur­dams komandantu poručiku Lopatinu; bet virsnie­kus pasaudzēja un pat cietoksni neizpostīja. Viņš devās uz Verhņeozernaju. Komandants apakšpulk­vedis Demarins uzbrukumu atsita. To uzzinājis, Hlo- pušam palīgā atsteidzās pats Pugačovs un, 26. no­vembra rītā ar viņu apvienojies, tūdaļ tuvojās cietoksnim. Apšaudīšanās nemitējās visu dienu. Dumpinieki, nokāpuši no zirgiem, vairākas reizes devās triecienā ar pīķiem, taču arvien tika atvairīti. Vakarā Pugačovs atkāpās uz kādu baškīru ciematu divpadsmit verstis no Verhņeozernajas. Te viņš uz­zināja, ka no Sibīrijas robežas uz Iļjinsku dodas trīs rotas, ko norīkojis ģenerālmajors Staņislavskis. Pu­gačovs devās aizšķērsot tām ceļu.

Majors Zajevs, kurš vadīja šo vienību, tomēr pa­guva Iļjinsku ieņemt (27. novembri). Pamezdams cietoksni, Hlopuša nebija to izdedzinājis. Iedzīvo­tāji bija palikuši turpat. Viņu vidū atradās vairāki konfederātu karagūstekņi. Sienas un dažas ēkas izrā­dījās bojātas; viss karaspēks aizvests, izņemot kādu seržantu un ievainotu virsnieku; klēts uzlauzta; pagalmā bija izsvaidīti daži ceturtdaļmēri miltu un sausiņu; vārtos pamests lielgabals. Zajevs uz ātru roku deva dažus rīkojumus, trijos bastionos uzstā­dīja trīs lielgabalus, kas bija viņa vienības rīcībā (ceturtajam bastionam nesadabūja); majors norīkoja arī sargposteņus un jātnieku patruļas un sāka gai­dīt pretiniekus.

Nākošajā dienā, krēslai metoties, Pugačovs iera­dās pie cietokšņa. Dumpinieki piejāja tuvāk un, jādelēdami gar cietoksni, sauca sargzaldātiem: «Ne­šaujiet un nāciet laukā! Te ir valdnieks.» Uz vi­ņiem izšāva no lielgabala. Šāviņš nogalināja kādu zirgu. Dumpinieki pazuda un pēc stundas atkal pa­rādījās aiz kalna, izklaidus auļodami paša Pugačova vadībā. Viņus atvairīja ar lielgabalu uguni. Zaldāti un poļu karagūstekņi (it īpaši pēdējie) dedzīgi lūdza izdarīt izbrukumu; taču Zajevs nepiekrita, baidīdamies no viņu nodevības. «Palieciet šeit un aizstāvieties,» majors tiem teica, «man ģenerālis nav devis pavēli doties izbrukumā.»

29. datumā Pugačovs atkal tuvojās, vezdams ra­gavās divus lielgabalus un tiem pa priekšu virzī­dams vairākus vezumus siena. Viņš metās uzbru­kumā bastionam, uz kura nebija lielgabala. Zajevs steidzās uzstādīt tajā divus; tomēr, iekāms vēl liel­gabalus paguva pārvilkt, dumpinieki ar šāviņiem saārdīja koka bastionu, nolēkuši 110 zirgiem metās uz to, izārdīja pilnīgi un ar saviem parastajiem rē­cieniem ielauzās cietoksnī. Zaldāti apjuka un metās bēgt. Zajevs, gandrīz visi virsnieki un divsimt ierindnieku tika nogalināti. Pārējos aizdzina uz tu­vējo tatāru sādžu. Gūstā saņemtos zaldātus nostā­dīja pret pielādētu lielgabalu. Hlopušas pavadībā atjāja Pugačovs, ģērbies sarkanās kazaku drebēs. Viņam parādoties, zaldātiem lika nomesties ceļos. Viltvārdis tiem teica: «Dievs un es, jūsu valdnieks imperators Pēteris III, esam jums žēlīgi. Piecelie­ties!» Tad viņš pavēlēja apgriezt lielgabalus otrādi un izšaut stepē. Pie Pugačova atveda kapteini Ka- meškovu un praporščiku Voronovu. Vēsturei jāsa­glabā šo godprātīgo vīru piemiņa. «Kādēļ turējāties pretī man, jūsu valdniekam?» uzvarētājs jautāja. «Tu neesi mūsu valdnieks,» gūstekņi atbildēja, «mums Krievijā ir valdniece ķeizariene Katrīna Aleksejevna un valdnieks troņmantnieks Pāvels Petrovičs, bet tu esi zaglis un viltvārdis.» Abus tur­pat uz vietas pakāra. Pēc tam atveda kapteini Ba- šarinu. Pugačovs, neteicis vairs ne vārda, gribēja likt pakārt arī to. Bet gūstā saņemtie zaldāti sāka par viņu aizlūgt. «Ja nu viņš bijis labs pret jums,» viltvārdis sacīja, «tad es viņam piedodu.» Un pa­vēlēja Bašarinam, tāpat kā zaldātiem, apcirpt matus kā kazakiem, bet ievainotos aizvest uz cietoksni. Ka­zakus, kuri atradās cietokšņa aizstāvju vidū, dum­pinieki pieņēma kā biedrus. Vaicāti, kāpēc tie nav uzreiz pievienojušies aplencējiem, kazaki atbildēja, ka baidījušies no zaldātiem.

No Iļjinskas Pugačovs atkal atgriezās pie Verhņe­ozernajas. Viņam par katru cenu gribējās to ieņemt — vēl jo vairāk tādēļ, ka tur atradās briga­diera Korfa sieva. Pugačovs nozvērējās to pakārt, niknodamies uz tās viru, kurš bija gribējis viņu piekrāpt ar viltus pārrunām. 3

30. novembrī Pugačovs cietoksni atkal aplenca un visu dienu apšaudīja no lielgabaliem, mēģinādams izdarīt triecienuzbrukumus no dažādām pusēm. De- marins, uzmundrinādams savējos, visu dienu stā­vēja uz vaļņa, pats lādēdams lielgabalu. Pugačovs atkāpās un gribēja doties pret Staņislavski, bet, notvēris Orenburgas pastu, pārlēma un atgriezās Berdas ciematā.

Pugačova prombūtnes laikā Reinsdorps gribēja izdarīt izbrukumu, un 30. novembra naktī karaspēks izgāja no pilsētas; taču badā novārgušie zirgi krita un nobeidzās, vilkdami smago artilēriju, bet vairāki kazaki aizbēga. Vallenšterns bija spiests griezties atpakaļ.

Orenburgā sāka trūkt pārtikas. Reinsdorps to pie­prasīja no Dekalonga un Staņislavska. Tie abi atrunājās. Reinsdorps gaidīja kuru katru bridi iero­damies papildspēkus, bet nesaņēma par tiem nekādas ziņas, jo bija nošķirts no visām pusēm, iz­ņemot Sibīriju un kirgīzu kaisaku stepes. Lai no­tvertu mēli, viņš pa laikam izsūtīja laukā ap tūkstoš cilvēku un arī tad bieži vien bez panākumiem. Pēc Timašova padoma Reinsdorps bija sadomājis izlikt ap valni slazdus — un dumpiniekus, kas naktīs jā­delēja ap pilsētu, ķert kā vilkus. Paši aplenktie par šādu kara viltību smējās, kaut arī prāts tiem uz jokiem nenesās; bet Padurovs kādā no savām vēs­tulēm dzēlīgi izsmēja gubernatoru par neveiksmīgo izdomu, pareģodams tam bojā eju un ņirdzīgi ieteik­dams padoties viltvārdim. 4

Jaickas pilsētiņa, šis pirmais dumpja perēklis, Simonova karaspēka iebaidīta, ilgi turējās paklau­sīga. Beidzot biežā saskare ar dumpiniekiem un ne­patiesās baumas par Orenburgas ieņemšanu uz­mundrināja Pugačova piekritējus. Kazaki, Simonova norīkoti stāvēt sardzē ārpus pilsētas vai arī tvarstīt no Berdas ciemata sūtītos musinātājus, sāka atklāti izrādīt nepaklausību, atbrīvoja notvertos dumpinie­kus, apcietināja valdībai uzticīgos staršinas un pār­bēga viltvārža nometnē. Izplatījās vēstis par dumpi­nieku vienības tuvošanos. Naktī no 29. uz 30. de­cembri staršina Mostovščikovs devās tai pretī. Pēc dažām stundām cietoksnī atau|oja trīs no kopā ar viņu aizjājušajiem kazakiem un paziņoja, ka sep­tiņas verstis no pilsētas Mostovščikovu aplenkuši un saņēmuši gūstā milzīgi dumpinieku bari. Pilsētā izcēlās liels sajukums. Simonovs zaudēja drosmi; par laimi, cietoksnī atradās kāds noteikts un saprā­tīgs cilvēks — kapteinis Krilovs. Jau pirmajos ne­kārtību brīžos viņš uzņēmās garnizona komandēšanu un deva vajadzīgos rīkojumus. 31. decembrī pilsētā ienāca Tolkačeva vadītā dumpinieku vienība. Iedzī­votāji to uzņēma ar sajūsmu, apbruņojušies kā vien varēdami, pievienojās dumpiniekiem un no visām šķērsielām bruka virsū cietoksnim, novietojās aug­stāk stāvošajās mājās un sāka pa lodziņiem šaut. Kāds aculiecinieks stāsta, ka šāvieni biruši kā des­mit bundzinieku bungu rībieni. Cietoksnī krita ne tikai tie, kas stāvēja tā, ka bija redzami, bet arī tie, kas uz mirkli izslējās virs slēpņiem. Dumpinieki, kam desmit asu attālumā no cietokšņa briesmas ne­draudēja un kas pa lielākajai daļai bija mednieki, trāpīja pat spraugās, no kurām šāva aplenktie. Simonovs un Krilovs gribēja aizdedzināt tuvā­kās ēkas. Taču bumbas krita sniegā un apdzisa vai arī tās tūdaļ tika aplietas ar ūdeni. Neviena māja neaizdegās. Beidzot trīs ierindnieki pieteicās aiz­dedzināt tuvāko pagalmu, un viņiem tas arī izde­vās. Uguns ātri izplatījās. Dumpinieki bēga no mā­jām laukā; no cietokšņa uz tiem sāka šaut ar liel­gabaliem; aplencēji atvirzījās tālāk, aiznesdami līdzi nogalinātos un ievainotos. Pievakarē drosmi atgu- vušais garnizons rīkoja izbrukumu un paguva aiz­dedzināt vēl dažas mājas.