ALEKSANDRS PUŠKINS: PUGAČOVA SACELŠANAS VĒSTURE KRITIKA UN PUBLICISTIKA VĒSTULES

Likās — viss, ko Reinsdorps pasāk, izvēršas viņam par ļaunu. Orenburgas cietumā važās iekalts tolaik tika turēts kāds ļaundaris, pazīstams ar vārdu Hlo- puša. Divdesmit gadus viņš bija laupījis šajā ap­kārtnē, trīs reizes ticis izsūtīts uz Sibīriju un trīs reizes atradis iespēju aizbēgt. Reinsdorpam ienāca prātā izmantot 8 atjautīgo katordznieku un ar tā starpniecību nosūtīt Pugačova bandai pamācošus manifestus. Hlopuša nozvērējās precīzi izpildīt gu­bernatora uzdevumus. Ļaundari atbrīvoja, viņš iera­dās tieši pie Pugačova un nodeva viņam visus gu­bernatora papīrus. «Es, brāl, zinu, kas te rakstīts,» teica Pugačovs, kurš neprata lasīt, un uzdāvināja viņam pusrubli naudas un kāda nesen pakārta kir- gīza drēbes. Labi pazīdams apvidu, kuru tik ilgi bija turējis šausmās ar savām ļaundarībām, Hlopuša kļuva Pugačovam nepieciešams. Viltvārdis iedēvēja Hlopušu par pulkvedi un uzdeva viņam izlaupīt rūpnīcas un sadumpot strādniekus. Hlopuša attais­noja viltvārža uzticību. Viņš virzījās gar Sakmaras upi, saceldams kājās apkārtējās sādžas, ieradās Buguļčanskas un Sterlitamackas piestātnēs un Urālu rūpnīcās un no turienes nosūtīja Pugačovam liel­gabalus, lodes un pulveri, palielinādams savu bandu ar rūpnīcu zemniekiem un baškīriem, viņa laupītāja gaitu biedriem.

5. oktobrī Pugačovs ar saviem spēkiem izvieto­jās nometnē kazaku pļavās piecas verstis no Oren­burgas. Viņš tūdaļ devās uz priekšu un zem liel­gabalu uguns uzstādīja vienu bateriju uz baznīcas lieveņa pie pašas priekšpilsētas, bet otru guberna­tora ārpilsētas mājā. Spēcīgās apšaudīšanas atsists, viņš atkāpās. Tajā pašā dienā pēc gubernatora pa­vēles priekšpilsēta tika nodedzināta. No uguns pa­glābās tikai viena māja un Jura baznīca. Iedzīvo­tājus pārcēla uz pilsētu un apsolīja tiem atlīdzību par visiem zaudējumiem. Sāka tīrīt nocietinājuma grāvi ap pilsētu un aplikt valni ar ragaiņiem.

Nakti visapkārt pilsētai uzliesmoja ziemai saga­tavotā siena kaudzes. Gubernators nebija paspējis tās pārvest uz pilsētu. Pret dedzinātājiem (tikai nā­košās dienas rītā) devās majors Naumovs (viņš tikko bija pārradies no Jaickas pilsētiņas). Viņam līdzi bija tūkstoš piecsimt jātnieku un kājnieku. Sagaidīts ar lielgabaliem, viņš pašaudīja pretim un bez jebkādiem panākumiem atkāpās. Naumova zal­dāti jutās nedroši, bet kazakiem viņš neuzticējās.

Reinsdorps atkal sapulcināja savu militāro un civilo ierēdņu padomi un pieprasīja no tiem rakstiski izteiktu lēmumu: doties vēl pret ļaundari vai arī — pilsētas nocietinājumu aizsargātiem — gaidīt jauna karaspēka ierašanos. Šajā padomē vienīgi īstenais valsts padomnieks Starovs-Miļukovs izteica militā­ras personas cienīgas domas: doties dumpiniekiem pretī. Pārējie baidījās ar jaunu neveiksmi izraisīt iedzīvotājos bīstamu grūtsirdību un gribēja vienīgi aizstāvēties. Šīm domām pievienojās arī Reinsdorps.

8. oktobrī dumpinieki jāšus devās laupīt Meno- vojdvoru 9 , kas atradās trīs verstis no pilsētas. Pretī izsūtītā karaspēka vienība tos padzina, turpat uz vietas iznīcinot divsimt cilvēku un saņemot gūstā kādus simt sešpadsmit. Reinsdorps, vēlēdamies iz­mantot šo gadījumu, kas mazliet uzmundrināja viņa karaspēku, gribēja nākošajā dienā doties pret Pu­gačovu; taču priekšnieki visi kā viens ziņoja, ka uz karaspēku nekādā gadījumā nevar paļauties: no­māktie, šaubu pārņemtie zaldāti cīnījās negribīgi, bet kazaki varēja tieši kaujas laukā piebiedroties dumpiniekiem, un viņu nodevība Orenburgai no­zīmētu bojā eju. Nabaga Reinsdorps nezināja, ko darīt. 10 Viņam tomēr izdevās savus apakšniekus pie­runāt un sakaunināt, un 12. oktobrī Naumovs atkal izveda no pilsētas savu neuzticamo karaspēku.

Sākās kauja. Pugačova artilērija skaitliski pār­spēja no pilsētas izvesto artilēriju. Orenburgas ka­zaki, neieraduši, baidījās no šāviņiem un spiedās tuvāk pie pilsētas, uz vaļņa uzstādīto lielgabalu aizsegā. Naumova vienību no visām pusēm ielenca milzīgi pūļi. Vienība izveidoja kārē un, atšaudoties no ienaidnieka, sāka atkāpties. Kauja turpinājās (Viras stundas. Naumovs zaudēja simt septiņpadsmit nogalinātu, ievainotu un aizbēgušu zaldātu.

Neviena diena nepagāja bez apšaudīšanās. Dum­pinieki baros jādelēja gar pilsētas valni un uzbruka luražieriem. Pugačovs vairākas reizes pienāca pie Orenburgas ar visu savu karaspēku. Taču viņa no­lūks nebija ieņemt pilsētu triecienā. «Neiešu tērēt cilvēkus,» viņš teica Sakmaras kazakiem, «bet no­mērdēšu pilsētu badā.» Ne vienreiz vien viņš atrada iespēju nogādāt iedzīvotājiem savus musinošos rak­stus. Pilsētā notvēra vairākus viltvārža iesūtītus ļaundarus; tiem bija līdzi pulveris un degļi.

Drīz vien Orenburgā sāka trūkt siena. Karaspē­kam un iedzīvotājiem atņēma novājējušos un dar­bam nederīgos zirgus un nosūtīja daļu Iļeckas aiz­sardzībai un uz Verhojaickas cietoksni, daļu uz Ufas apriņķi. Taču dažas verstis no pilsētas zirgus atņēma sacēlušies zemnieki un tatāri, bet kazakus, kas dzina zirgu baru, aizsūtīja pie Pugačova.

Rudens sals uznāca agrāk nekā parasti. Jau no 14. oktobra sāka piesalt; 16. datumā uzsniga sniegs. 18. oktobrī Pugačovs, aizdedzinājis savu nometni, devās ar visām smagajām mantām atpakaļ no Jai­kas uz Sakmaru un izvietojās pie Berdas" ciemata, netālu no vasaras ceļa uz Sakmaru, septiņu verstu attālumā no Orenburgas. No turienes viņa jātnieki joprojām nedeva miera pilsētai, uzbruka furažie- riem un turēja nemitīgā trauksmē garnizonu.

2. novembrī Pugačovs atkal ar visu karaspēku pienāca pie Orenburgas un, uzstādījis visapkārt pil­sētai baterijas, atklāja šausmīgu uguni. No pilsētas mūriem viņam atbildēja ar to pašu. Tikmēr ap tūkstoš viltvārža kājnieku, no upes puses ielavījušies nodedzinātās priekšpilsētas pagrabos, gandrīz pie paša vaļņa un ragaiņiem šāva no šautenēm un lo­kiem. Tos vadīja pats Pugačovs. Lauka komandas jēgeri viņus no priekšpilsētas padzina. Pugačovs tik tikko nenokļuva gūstā. Vakarā šaušana norima; tomēr dumpinieki visu nakti katedrāles pulksteņa sitienus pavadīja ar lielgabala dārdiem, raidot katru stundu pa vienam šāvienam.

Nākošajā dienā, neraugoties uz salu un puteni, apšaude atjaunojās. Dumpinieki sakūra uguni baz­nīcā, sakurināja krāsni kādā nenodegušā priekšpil­sētas mājā un pa kārtai sildījās. Pugačovs uzstā­dīja lielgabalu baznīcas lievenī, bet otru pavēlēja uzvilkt zvana tornī. Versti no pilsētas atradās augsts mērķis, kas tika izmantots artilērijas apmācībās. Tur dumpinieki ierīkoja savu galveno bateriju. No abām pusēm visu dienu turpinājās šaušana. Nakti Pugačovs, cietis niecīgus zaudējumus un nenodarī­jis nekāda ļaunuma aplenktajiem, atkāpās. 12 Otrā rītā no pilsētas tika izsūtīti kazaku apsargāti gūs­tekņi norakt mērķi un citus nocietinājumus, bet māju nojaukt. Baznīcā, kur dumpinieki bija nesuši savus ievainotos, uz paaugstinājuma rēgojās asiņu peļķes. Svētbildēm bija norauti apkalumi, altāra sega saplēsta driskās. Dievnams bija pat piegānīts ar zirgu un cilvēku mēsliem.

Sals pieņēmās. 6. novembrī Pugačovs kopā ar Jaikas kazakiem no savas jaunās nometnes pārgāja uz pašu priekšpilsētu. Baškīri, kalmiki un rūpnīcu zemnieki palika turpat uz vietas savās kibitkās un zemnīcās. Jātnieku bariņu parādīšanās, uzbrukumi un apšaudīšanās nemitējās. Pugačova spēki ar katru dienu auga augumā. Viņa karaspēkā jau skaitījās divdesmit pieci tūkstoši vīru; tā kodols bija Jaikas kazaki un cietokšņos sagūstītie zaldāti, bet tiem bija piebiedrojušies neticami daudz tatāru, baškīru, kal­miku, sadumpojušos zemnieku, izbēgušu katordz- nieku un visvisādu klaidoņu. Visi šie salašņas bija kaut kā apbruņoti: cits ar šķēpu, cits ar pistoli, cits ar virsnieka zobenu. Dažiem bija izdalīti garā kātā uzdzīti durkļi, citiem bija rungas; lielākajai daļai nebija nekāda apbruņojuma. Karaspēks bija sada­līts pulkos pa piecsimt cilvēkiem. Algu saņēma vie­nīgi Jaikas kazaki; citi pārtika no laupīšanas. Deg­vīnu pārdeva it kā no valsts. Lopbarību un zirgus dabūja no baškīriem. Par bēgšanu draudēja nāves sods. Par katru aizbēgušo desmitnieks atbildēja ar savu galvu. Bija norīkotas ļoti daudzas jātnieku patruļas un sargposteņi. Pugačovs stingri sekoja, lai tie būtu savās vietās, pats tos jāšus pārbaudī­dams — reizēm pat naktī. Apmācības (it īpaši artilēri­jai) rīkoja gandrīz katru dienu. Dievkalpojumi no­tika katru dienu. Aizlūgumos pieminēja valdnieku Pēteri Fjodoroviču un viņa laulāto draudzeni vald­nieci Katrīnu Aleksejevnu. Būdams vecticībnieks, Pugačovs baznīcā nekad negāja. Kad viltvārdis jāja pa tirgu vai Berdas ielām, viņš arvien meta tautai vara naudu. Pugačovs sprieda tiesu un noskatījās soda izpildīšanā, sēdēdams atzveltnes krēslā savas mājas priekšā. Viņam pie sāniem sēdēja divi ka­zaki — viens ar zizli, otrs ar sudraba cirvi. Kas nāca pie viņa, klanījās līdz zemei un, krustu mezdami, skūpstīja viņam roku. Berdas ciemats kļuva par slepkavu bedri un nešķīstības zaņķi. Nometne bija pilna ar laupītāju varā atdotām virsnieku sievām un meitām. Nāves sodi tika izpildīti katru dienu. Gravas ap Berdu bija pilnas ar nošauto, pakārto un gabalos sacirsto upuru līķiem. Laupītāju bandas klīda uz visām pusēm, žūpodamas pa sādžām, izlau­pīdamas valsts un muižnieku mantu, bet neaizskar­damas zemnieku īpašumu. Pārdrošnieki piejāja pie Orenburgas nocietinājumu ragaiņiem; citi, uzdūruši cepuri pīķa galā, sauca: «Kazaku kungi! Jums ir laiks apdomāties un kalpot valdniekam Pēterim Fjodorovičam.» Citi pieprasīja, lai viņiem izdod Martjušku Borodinu (karaspēka staršinu, kurš kopā ar Naumova vienību no Jaickas pilsētiņas bija iera­dies Orenburgā), un aicināja kazakus pie sevis cie­mos, teikdami: «Mūsu tētiņam sīvā papilnam!» No pilsētas viņiem pretī devās jātnieki, un sākās ap­šaudīšanās, dažkārt itin karsta. Nereti šurp atjāja arī pats Pugačovs, dižodamies ar savu brašumu. Reiz viņš atauļoja piedzēries, cepuri pazaudējis, seglos līgodamies, un tik tikko nenokļuva gūstā. Ka­zaki viņu izglāba un aizvilka prom, saķēruši viņa zirgu aiz iemauktiem. 13