ALEKSANDRS PUŠKINS: PUGAČOVA SACELŠANAS VĒSTURE KRITIKA UN PUBLICISTIKA VĒSTULES

Šai novadā uzceltie cietokšņi nebija nekas vairāk kā tikai ar pilu vai koka žogu apjoztas sādžas. Daži veci zaldāti un vietējie kazaki divu vai triju lielgabalu ai/.sardzībā tajās jutās droši pret Oren- burgas guberņas stepēs un tās robežu tuvumā iz­kaisīto mežonīgo cilšu bultām un pīķiem. 24. sep­tembri Pugačovs uzbruka Rassipnajai. Arī te ka­zaki lauza zvērestu. Cietoksni ieņēma. Komandantu majoru Velovski, dažus virsniekus un kādu garīdz­nieku pakāra, bet garnizona rotu un pusotra simta kazaku pievienoja dumpiniekiem.

Baumas par viltvārdi ātri izplatījās. Pugačovs jau no Budorinas priekšposteņa bija rakstījis kirgīzu kaisaku hanam, nosaukdams sevi par valdnieku Pēteri III un pieprasīdams no viņa dēlu par ķīlnieku un simt vīru lielu palīgpulku. Hans Nurali piejāja pie Jaickas pilsētiņas, izlikdamies, ka grib vest sa­runas ar priekšniecību, kurai piedāvāja savus pakalpojumus. Hanam pateicās un atbildēja, ka ar dumpiniekiem cerot tikt galā bez viņa palīdzības. Hans viltvārža vēstuli tatāru valodā ar pirmajām ziņām par viņa parādīšanos nosūtīja Orenburgas gubernatoram. «Mēs, stepju ļaudis,» Nurali rakstīja gubernatoram, «nezinām, kas ir šis vīrs, kas jādelē gar piekrasti: viltnieks vai tiešām īsts valdnieks. Mūsu sūtnis atgriezās, paziņodams, ka to izdibināt nav varējis un ka bārda šim vīram esot gaišbrūna.» Turklāt, izmantodams apstākļus, hans pieprasīja, lai gubernators atdod amanatus un aizdzītos lopus, kā arī izdod no ordas aizbēgušos vergus. Reinsdorps pasteidzās atbildēt, ka imperatora Pētera III nāve esot zināma visai pasaulei, ka viņš pats redzējis valdnieku zārkā un skūpstījis mirušā nedzīvo roku. Viņš centās pārliecināt hanu, lai — gadījumā, ja viltvārdis bēgtu uz kirgīzu stepēm — viņu izdotu valdībai, apsolīdams par to ķeizarienes labvēlību. Hana lūgumus izpildīja. Nurali pa to laiku uzņēma draudzīgus sakarus ar viltvārdi, nemitēdamies pārliecināt Reinsdorpu par savu centību ķeiza­rienes labā, bet kirgīzi sāka gatavoties uzbruku­miem.

Pēc hana ziņojuma Orenburgā saņēma Jaickas komandanta ziņojumu, kas bija sūtīts caur Samaru. Drīz pēc tam pienāca arī Velovska vēstījums par Iļeckas pilsētiņas ieņemšanu. Reinsdorps steidzīgi rīkojās, lai izbeigtu plašumā ejošās ļaundarības. Viņš pavēlēja brigadierim baronam Bilovam ar četrsimt kājniekiem un jātniekiem un sešiem lauka lielgabaliem virzīties no Orenburgas uz Jaickas pil­sētiņu, pa ceļam ņemot līdzi cilvēkus no priekš­posteņiem un cietokšņiem. Verhņeozernajas distan­ces 7 komandierim brigadierim baronam Korfam viņš pavēlēja pēc iespējas ātrāk nākt uz Orenburgu, apakšpulkvedim Simonovam — norīkot majoru Naumovu ar lauka komandu un kazakiem, lai tie pievienojas Bilovam; Stavropoles kancelejai 8 deva rīkojumu nosūtīt Simonovam piecsimt bruņotu kal­miku, bet tuvākajiem baškīriem un tatāriem pavē­lēja pēc iespējas ātrāk sapulcēties un skaitā tūkstoš cilvēkiem doties palīgā Naumovam. Neviena no šīm pavēlēm netika izpildīta. Bilovs ieņēma Tatiščevas cietoksni un sāka virzīties uz Ozernaju, taču piec­padsmit verstis no tas, naktī izdzirdējis lielgabala šāvienus, nobijās un atkāpās. Reinsdorps viņam atkārtoti pavēlēja doties pretī dumpiniekiem; Bi­lovs nepaklausīja un palika Tatiščevā. Korfs daž- nedažādi atrunājās no došanās ceļā. Piecsimt bru­ņotu kalmiku vietā nesapulcējās ne lāga trīs simti, un tie paši pa ceļam aizbēga. Baškīri un tatāri rīko­jumam nepaklausīja. Bet majors Naumovs un kara­spēka staršina Borodins, izgājuši no Jaickas pilsē­tiņas, iztālēm sekoja Pugačovam un 3. oktobrī no stepes puses ieradās Orenburgā ar ziņojumu par viltvārža nemitīgiem panākumiem.

No Rassipnajas Pugačovs virzījās uz Ņižņeozer- naju. 9 Pa ceļam viņš sastapa kapteini Surinu, ko Ņižņeozernajas komandants majors Harlovs bija sū­tījis palīgā Velovskim. Pugačovs kapteini pakāra, bet rota pievienojās dumpiniekiem. Uzzinājis par Pugačova tuvošanos, Harlovs aizsūtīja uz Tatiščevu savu jauniņo sievu, turienes komandanta Jelagina meitu, bet pats gatavojās aizsardzībai. Kazaki viņu nodeva un aizgāja pie Pugačova. Harlovs palika ar niecīgu skaitu gados vecāku zaldātu. Lai tos uz­mundrinātu, viņš naktī uz 26. septembri sadomāja izšaut no abiem saviem lielgabaliem, un šie šāvieni tad arī bija nobaidījuši Bilovu un likuši tam griezties atpakaļ. No rīta Pugačovs parādījās pie cietokšņa. Viņš jāja sava karaspēka priekšgalā. «Piesargies, valdniek,» kāds vecs kazaks viņam teica, «citādi vēl trāpīs no lielgabala.» — «Tu esi vecs cilvēks,» viltvārdis atbildēja, «vai tad liel­gabalus lej, lai šautu carus?» Harlovs skraidīja no viena zaldāta pie otra un pavēlēja šaut. Neviens nepaklausīja. Viņš paķēra degli, izšāva no viena lielgabala un metās pie otra. Tobrīd dumpinieki ieņēma cietoksni, metās virsū tā vienīgajam aiz­stāvim un ievainoja viņu. Pusdzīvs Harlovs iedomā­jās no tiem atpirkties un aizveda tos uz māju, kur bija noslēpta viņa manta. Pa to laiku aiz cietokšņa jau cēla karātavas; to priekšā sēdēja Pugačovs, pie­ņemdams zvērestu no iedzīvotājiem un garnizona. Pie viņa atveda aiz sāpēm pusārprātīgo un noasiņo­jošo Harlovu. Uz vaiga tam karājās ar pīķi izdurtā acs. Pugačovs pavēlēja Harlovu un kopā ar viņu arī praporščikus Figneru un Kabalerovu, kādu rakst­vedi un tatāru Bikbaju sodīt ar nāvi. Garnizona kareivji mēģināja aizlūgt par savu labo koman­dantu; taču dumpja vadoņi — Jaikas kazaki bija nepielūdzami. Neviens no nelaimīgajiem neizrādīja mazdūšību. Muhamedānis Bikbajs pakāpās uz kāp­nēm, pārmeta krustu un pats uzmeta sev kaklā cilpu. 10 Nākošajā dienā Pugačovs devās uz Tatiš- čevu. 11

Šā cietokšņa priekšnieks bija pulkvedis Jelagins. Garnizons bija papildināts ar vienību, ko komandēja Bilovs, kurš šeit meklēja sev drošu patvērumu. 27. septembra rītā Pugačovs parādījās augstienē, kas pacēlās apkārt cietoksnim. Visi iedzīvotāji re­dzēja, kā viņš tur uzstādīja savus lielgabalus un pats pavērsa tos pret cietoksni. Dumpinieki piejāja pie sienām, pierunādami garnizonu, lai neklausa ba­jāriem un padodas labprātīgi. Viņiem atbildēja ar šāvieniem. Dumpinieki atvirzījās atpakaļ. Veltīga šaudīšana turpinājās no pusdienas līdz vakaram; tad, aplencēju aizdedzinātas, uzliesmoja cietokšņa tu­vumā samestās siena kaudzes. Uguns ātri sasniedza koka nocietinājumus. Kareivji steidzās dzēst lies­mas. Izmantodams apjukumu, Pugačovs uzbruka no otras malas. Cietokšņa kazaki pārgāja viņa pusē. Ievaino!ais Jelagins un pats Bilovs izmisīgi aizstā­vējās. Beidzot dumpinieki ielauzās kūpošajās dru­pās. Priekšniekus sagrāba. Bilovam nocirta galvu. Tuklajam Jelaginam noplēsa ādu; ļaundari izņēma viņam taukus un zieda ar tiem savus ievainojumus. Jelagina sievu sakapāja ar zobeniem. Abu meitu, nupat par atraitni kļuvušo Harlova sievu, atveda pie uzvarētāja, kurš bija pavēlējis sodīt ar nāvi viņas vecākus. Pugačovu pārsteidza Harlovas skais­tums, un viņš nelaimīgo paņēma sev par piegulē- tāju, pažēlodams arī tās septiņus gadus veco brāli. Arī majora Velovska atraitne, kas bija aizbēgusi no Rassipnajas, atradās Tatiščevā: viņu nožņaudza. Visus virsniekus pakāra. Dažus kareivjus un baškī- rus izveda klajumā un ar karteču nošāva. Pārējiem apcirpa matus kā kazakiem un pievienoja viņus dumpiniekiem. Uzvarētājs ieguva trīspadsmit liel­gabalu.

Orenburgā cita pēc citas pienāca vēstis par Pu­gačova panākumiem. Tikko Velovskis bija paguvis atsūtīt ziņu par Iļeckas pilsētiņas ieņemšanu, kad jau Harlovs vēstīja par Rassipnajas krišanu; pēc tam Bilovs no Tatiščevas ziņoja par Ņižņeozernajas ieņemšanu, bet majors Krūze no Černorečenska- jas — par lielgabalu apšaudi pie Tatiščevas. Vis­beidzot (28. septembrī) no pusceļa atgriezās ar |)iilēm sapulcinātie un uz Tatiščevu nosūtītie trīssimt tatāri, atnesdami ziņu par Bilova un Jelagina lik­teni. Nobijies no ugunsgrēka straujās izplatīšanās, Reinsdorps sapulcināja galveno Orenburgas ierēdņu padomi, un tā apstiprināja šādus pasākumus: