ALEKSANDRS PUŠKINS: PUGAČOVA SACELŠANAS VĒSTURE KRITIKA UN PUBLICISTIKA VĒSTULES

18. janvāra ziņojumā pavēstīt par to valsts Kara kolēģijai.

Jaikas dumpinieki toreiz nebija retums, tādēļ Ka- zaņas priekšniecība nepievērsa lielu uzmanību at­sūtītajam noziedzniekam. Cietumā Pugačovs netika uzraudzīts stingrāk kā pārējie ieslodzītie. Tikmēr viņa līdzzinātāji nesnauda. Reiz viņš divu garnizona zaldātu pavadībā staigāja pa pilsētu, lūgdams žēlas­tības dāvanas. Pie Zamočnajas Rešetkas (tā sauca vienu no lielākajām Kazaņas ielām) stāvēja sagata­vots trijjūgs. Pugačovs piegāja pie tā, pēkšņi at­grūda vienu no zaldātiem, kas viņu apsargāja; otrs palīdzēja cietumniekam iesēsties kibitkā un kopā ar viņu izjoņoja no pilsētas. Tas notika 1773. gada

19. jūnijā. Pēc trim dienām Kazaņā saņēma Pēter­burgā apstiprinātu tiesas lēmumu, pēc kura Puga- čovam tika piespriesta sodīšana ar pletnēm un izsū­tīšana uz Pelimu katorgas darbos. 3

Pugačovs ieradās atvaļinātā kazaka Daņilas Še- ludjakova viensētā, kur agrāk bija strādājis. Tolaik tur notika sazvērnieku sanāksmes.

Sākumā tika apspriesta bēgšana uz Turciju — doma, kas izsenis vieno visus neapmierinātos ka­zakus. īr zināms, ka Annas Joannovnas valdīšanas laikā Ignatijs Ņekrasovs paguva šo nodomu izpildīt un aizveda sev līdzi daudz Donas kazaku. Viņu pēc­nācēji vēl šodien dzīvo turku novados, svešajā dzimtenē saglabādami savas agrākās tēvzemes ticību, valodu un paražas. Pēdējā turku kara laikā viņi nikni cīnījās pret mums. Daļa no viņiem iera­dās pie imperatora Nikolaja, kad tas aizkrāciešu laivā jau bija pārbraucis pār Donavu; viņi, tāpat kā pārpalikušie Sečas vīri, atzina savu tēvu vainu un atgriezās pie sava likumīgā valdnieka.

Taču .laikas sazvērnieki bija pārāk pieķērušies saviem bagātajiem dzimtajiem krastiem. Tie izlēma nevis bēgt, bet sākt jaunu dumpi. Viltvārdība tiem šķita drošs līdzeklis. Šim nolūkam bija vajadzīgs vienīgi pārdrošs un apņēmīgs, tautai vēl nepazīs­tams viltvārdis. Kazaki izraudzījās Pugačovu. To pierunāt viņiem nebija grūti. Sazvērnieki nekavējo­ties sāka pulcināt sev līdzdalībniekus.

Par Kazaņas cietumnieka izbēgšanu Kara lietu kolēģija paziņoja visur, kur viņš, kā domājams, varētu slēpties. Drīz vien apakšpulkvedis Simonovs uzzināja, ka bēglis manīts viensētās Jaickas pilsē­tiņas tuvumā. Tvarstīt Pugačovu nosūtīja karaspēka nodaļas, tomēr tām nebija panākumu. Pugačovs un viņa galvenie līdzzinātāji glābās no tvarstīšanām, bēguļodami no vienas vietas uz otru, ik brīdi pul­cinādami lielāku savu bandu. Pa to laiku izplatījās dīvainas baumas .. . Daudzus kazakus apcietināja. Notvēra Mihailu Koževņikovu, atveda uz koman­danta kanceleju un spīdzinot piespieda viņu iz­paust šādas svarīgas ziņas.

Septembra sākumā viņš bijis savās mājās, kad aijājis īvans Zarubins un uzticējis noslēpumu, ka viņu pusē uzluroties kāda augsta persona. Zarubins pinuiiājis Koževņikovu noslēpt šo cilvēku savā sētā. Koževņikovs bijis ar mieru. Zarubins aizjājis un tajā pašā naktī pirms ausmas atgriezies kopā ar Timofeju Mjasņikovu un kādu neredzētu cilvēku, visi trīs bijuši jāšus. Nepazīstamais bijis vidēja auguma, platiem pleciem un kalsnējs. Melnajā bārdā tikko sācis mesties sirmums. Mugurā bijuši kamieļvilnas svārki, galvā gaišzila kalmiku cepure, un viņš bijis bruņojies ar šauteni. Zarubins un Mjasņikovs aizjājuši uz pilsētu, lai pavēstītu tau­tai, bet nepazīstamais palicis pie Koževņikova un paziņojis viņam, ka esot imperators Pēteris III, ka baumas par viņa nāvi esot nepatiesas, ka viņš ar sardzes virsnieka palīdzību aizbēdzis uz Kijevu, kur slēpies apmēram gadu; pēc tam viņš bijis Cargradā un pēdējā turku kara laikā slepus atradies krievu karaspēkā; no turienes viņš aizgājis uz Donu un vēlāk Caricinā notverts, tomēr uzticami kazaki viņu drīz vien atbrīvojuši; pagājušajā gadā viņš esot uzturējies Irgizā un Jaickas pilsētiņā, kur atkal ticis notverts un aizvests uz Kazaņu; kāds nezināms tir­gonis par septiņsimt rubļiem uzpircis sargu, kas viņu atkal atbrīvojis; vēlāk viņš esot piejājis pie Jaickas pilsētiņas, bet, no kādas sievietes uzzinājis, cik stingri tagad pieprasot un pārbaudot pases, grie­zies atpakaļ uz Sizraņas ceļu, pa kuru kādu laiku klaiņojis, līdz beidzot Zarubins un Mjasņikovs viņu no Talavinas iebraucamās vietas atveduši pie Ko­ževņikova. Izstāstījis šo ērmoto stāstu, viltvārdis sācis izklāstīt savus nodomus. Lai izvairītos no gar­nizona pretošanās un veltīgas asinsizliešanas, viņš gatavojies parādīties atklātībā tikai tad, kad kazaku Karaspēks būs devies uz rudens zveju. Rudens zvejas laikā viņš gribējis ierasties pie kazakiem, sasiet atamanu, virzīties tieši uz Jaickas pilsētiņu, ieņemt to un norīkot posteņus uz visiem ceļiem, lai ziņas par viņu nekur nenonāktu pirms laika. Bet ne­veiksmes gadījumā domājis pārsviesties uz Kriev­zemi, aizraut to visu sev līdzi, iecelt visur savus ties­nešus (jo pie tagadējiem, kā svešais izteicies, viņam gadījies novērot daudzas nelikumības) un tronī uz­sēdināt valdnieku lielkņazu. Bet es pats, viņš teicis, valdīt vairs nevēlos. Koževņikova viensētā Puga­čovs uzturējies trīs dienas; atjājuši Zarubins ar Mjasņikovu un aizveduši viņu uz Usihinarossašu, kur svešinieks taisījies slēpties līdz pašai rudens zvejai. Koževņikovs, Konovalovs un Kočurovs viņu pavadījuši.

Koževņikova un viņa liecībā pieminēto kazaku arests paātrināja notikumu gaitu. 18. septembrī Pu­gačovs no Budorinas 4 priekšposteņa ieradās pie Jaickas pilsētiņas ar apmēram trīssimt cilvēku lielu pūli un apstājās aiz Čaganas upes, trīs verstis no pilsētas.

Pilsētā radās sajukums. Nesen nomierinātie iedzīvotāji sāka pārbēgt jauno dumpinieku pusē. Simonovs izsūtīja majora Naumova vadībā Pugačo- vam pretī piecsimt kazaku, kam palīgos deva kāj­niekus ar diviem lielgabaliem. Divsimt kazaku kap­teiņa Krilova vadībā tika nosūtīti uz priekšu. Tiem pretī izjāja kazaks, turēdams gaisā paceltu musi­nošu viltvārža vēstuli. Kazaki pieprasīja, lai tiem vēstuli nolasa. Krilovs tam pretojās. Sākās dumpis, un puse nodaļas uz vietas pārgāja viltvārža pusē un aizvilka sev līdzi piecdesmit uzticamo kazaku, sagrābdami viņu zirgus aiz pavadām. Redzēdams savas nodaļas nodevību, Naumovs atgriezās pilsētā. Ar varu aizvestos kazakus nogādāja pie Pugačova, un pēc viņa pavēles vienpadsmit no tiem pakāra. Šie viņa pirmie upuri bija — simtnieki Vitošnovs, Čertorogovs, Raiņevs un Konovalovs, piecdesmit­nieki Ružeņikovs, Tolstovs, Podjačevs un Kolpa- kovs, ierindnieki Sidorovkins, Larzjaņevs un Čukaļins.

Nākošajā dienā Pugačovs tuvojās pilsētai, taču, ieraudzījis viņam pretī iznākam karaspēku, sāka at­kāpties, izkaisīdams savu bandu pa stepi. Simonovs to nevajāja, jo kazakus negribēja sūtīt, baidīdamies viņu nodevības, bet kājniekus neuzdrīkstējās atvir­zīt no pilsētas, kuras iedzīvotāji varēja sacelties. Komandants par visu ziņoja Orenburgas guberna­toram ģenerālporučikam Reinsdorpam, pieprasī­dams no viņa vieglo karaspēku Pugačova vajāša­nai. Taču tiešie sakari ar Orenburgu jau bija pār­trūkuši, un Simonova ziņojums līdz gubernatoram nonāca tikai pēc nedēļas.

Ar bandu, kam bija pievienojušies jauni dumpi­nieki, Pugačovs devās tieši uz Iļeckas pilsētiņu r ' un aizsūtīja turienes atamanam Portnovam rīkojumu — iznākt pretī un apvienoties ar viņu. Pugačovs ap­solīja kazakiem saudzēt viņu krustu un bārdas (visi Iļeckas kazaki, tāpat kā jaicieši, bija vecticībnieki), upes, pļavas, naudu un pārliku, svinu un pulveri un dot mūžīgu brīvību, draudēdams atriebties, ja tie nepaklausīs. Savam pienākumam uzticīgais ata- mans domāja turēties pretī; taču kazaki to sasēja un sagaidīja Pugačovu ar zvanu skaņām un sāls- tnaizi. Pugačovs pakaru atamanu, trīs dienas svi­nēja uzvaru un, paņēmis līdzi visus Iļeckas kaza­kus un pilsētas lielgabalus, devās uz Rassipnajas cie­toksni. 6