ALEKSANDRS PUŠKINS - KAPTEIŅA MEITIŅA

Glabā godu jau no jaunības.

Sakāmvārds

— Jau rīt viņš kļūtu gvardes kapteinis.

— Tas neder; iepriekš armijā lai padien.

— Jā, tiesa! Tur pie stingrī­bas viņš radīs…

Bet kas ir viņa tēvs?

Kņaiņins

Mans tēvs Andrejs Petrovičs Griņovs jaunībā bija karavīrs, dienēja pie grāfa Miniha un, paaugstināts par premjermajoru, 17.. gadā aizgāja no armijas. Kopš tā laika viņš dzīvoja savā Simbirskas muižā, kur apprecēja jaunavu Avdotju Vasiļjevnu J., nabadzīga turienes muižnieka meitu. Mēs bijām deviņi bērni. Visus manus brāļus un māsas nāve paņēma jau mazotnē.

Māte vēl bija gaidībās, kad es jau tiku ierakstīts Semjonova pulkā par seržantu, pateicoties gvardes majora kņaza B. — mūsu tuva radinieka gādībai. Ja, visām cerībām par spīti, māmiņa būtu dzemdējusi meitu, tad tētiņš attiecīgā instancē pavēstītu, ka ser­žants, kas pulkā nav ieradies, ir miris, un lieta ar to arī izbeigtos. Es skaitījos atvaļinājumā, kamēr būšu beidzis skoloties. Toreiz mūs audzināja citādi nekā tagad. No piecu gadu vecuma mani uzticēja staļļ- meistaram Saveļjičam, kurš savas kārtīgās uzvedības dēļ tika izraudzīts man par audzinātāju. Ar viņa gā­dību es līdz divpadsmitajam dzīves gadam iemācījos krieviski lasīt un rakstīt un pratu ļoti gudri spriest par laba kurta īpašībām. Ap šo laiku tētiņš pieņēma man francūzi, mesjē Boprē, kuru izrakstīja no Maska­vas līdz ar vienam gadam paredzētiem vīna un pro- vanseļļas krājumiem. Viņa atbraukšana ļoti nepatika Saveļjičam. — Paldies dievam, — viņš kurnēja bārdā, — bērns liekas nomazgāts, apkopts, pabarots. Liela vajadzība tērēt lieku naudu un pieņemt musjē, it kā pašiem savu cilvēku trūktu!

Veļas mazgātāja Palaška, resna un bakurētaina meita, un vienace govju kopēja Akuļka nez kā bija sarunājušas reizē krist māmuļai pie kājām, atzīties noziedzīgā vājībā un, gaužas asaras raudot, žēloties par musjē, kurš tās pavedis, izmantodams to lētticību. Māmuļa ar tādām lietām nemēdza jokot un sūdzējās tētiņam. Tas tika galā īsi un ātri. Viņš tūdaļ lika pa­saukt neģēli francūzi. Viņam ziņoja, ka musjē paš­laik mani mācot. Tēvs ienāca manā istabā. Tieši to­brīd Boprē gulēja gultā nevainīgā miegā. Es biju iegrimis darbā. Jāpiebilst, ka man bija izrakstīta no Maskavas ģeogrāfijas karte. Tā karājās pie sienas un netika nekad lietota, bet mani jau sen vilināja ar savu lielo un labo papīru. Nolēmu pagatavot no tās pūķi un, izmantodams Boprē miegu, ķēros pie darba. Tētiņš ienāca tieši tanī brīdī, kad sēju klāt lūku asti pie Labās Cerības raga. Ieraudzījis manus vingrinā­jumus ģeogrāfijā, tētiņš sapluinīja mani aiz auss, pēc tam pieskrēja pie Boprē, nesaudzīgā kārtā viņu pamodināja un apbēra ar pārmetumiem. Boprē ap­jucis gribēja piecelties, bet nevarēja: nelaimīgais francūzis bija piesūcies kā maiss. Nelaime nekad ne­nāk viena. Tētiņš aiz apkakles uzrāva viņu no gultas, izgrūda ārā pa durvīm un vēl tanī pašā dienā padzina no mājas, par neizsakāmu prieku Saveļjičam. Tā beidzās mana audzināšana.

Dzīvoju kā visi pusaudži, dzenāju baložus un spēlēju ar citiem zēniem čehardu. Pa to laiku man pienāca sešpadsmit gadi. Tad mans liktenis mainījās.

Reiz rudenī māmiņa vārīja viesistabā medus ievā­rījumu, bet es, siekalas laizīdams, skatījos uz verdo­šajām putām. Tētiņš pie loga lasīja Galma kalendāru, ko saņēma katru gadu. Šī grāmata viņu vienmēr stipri satrauca: viņš nekad to nelasīja vienaldzīgi, un šī lasāmviela allaž radīja viņā savādus žults uz­plūdus. Māmiņa, labi zinādama visus viņa stiķus un niķus, vienmēr centās nobāzt nelaimīgo grāmatu pēc iespējas tālāk, tālab Galma kalendāru viņš reizēm neredzēja mēnešiem. Toties, kad bija to nejauši atra­dis, tad stundām neizlaida no rokām. Tā nu tētiņš la­sīja Galma kalendāru, reizēm paraustīdams plecus un pusbalsī atkārtodams: «Ģenerālporučiks! … Viņš manā rotā bija seržants! .. . Abu Krievijas ordeņu kavalieris! . .. Bet cik tas sen, kad mēs . ..» Beidzot tētiņš nosvieda kalendāru uz dīvāna un ieslīga pār­domās, kas nevēstīja neko labu.

Piepeši viņš griezās pie māmiņas: — Avdotja Vasiļjevna, cik Petrušam gadu?

— Nu jau septiņpadsmitais gadiņš, — māmiņa atbildēja. — Petruša piedzima tanī gadā, kad krust­mātei Nastasjai Gerasimovnai viena acs iztecēja un kad vēl. ..

— Labi, — tētiņš pārtrauca, — viņam laiks dienēt. Diezgan izskraidījies pa kalpoņu istabām un izkāpelējies pie baložu būriem.

Doma par drīzo šķiršanos no manis māmiņu tik ļoti pārsteidza, ka viņai karote iekrita katliņā un pa vai­giem sāka ritēt asaras. Toties manu sajūsmu grūti aprakstīt. Manī doma par dienestu saplūda kopā ar domu par brīvību, par izpriecu pilnu dzīvi Pēterburgā. Es sevi iztēlojos kā gvardes virsnieku, kas, pēc mana ieskata, bija cilvēciskās labklājības kalngals.

Tētiņš nemēdza ne savus nodomus mainīt, ne atlikt to izpildi. Bija jau nozīmēta manas aizbraukšanas diena.

Iepriekšējā vakarā tētiņš teica, ka gribot dot man līdzi vēstuli manam nākamajam priekšniekam, un prasīja spalvu un papīru.

— Neaizmirsti, Andrej Petrovič, — māmiņa sa­cīja, — pasveicināt kņazu B. arī no manis; es, tā sakot, ceru, ka viņš nepametīs Petrušu dieva ziņā.

— Kas par niekiem! — tētiņš, pieri saraucis, at­bildēja. — Kāpēc lai es rakstītu kņazam B.?

— Tu taču teici, ka gribot rakstīt Petrušas priekš­niekam.

— Nu, un tad?

— Kņazs B. būs Petrušas priekšnieks. Petruša taču ierakstīts Semjonova pulkā.

— Ierakstīts! Kas man par daļu, kur viņš ierakstīts? Petruša uz Pēterburgu nebrauks. Ko viņš iemācīsies Pēterburgā? Šķiesties ar naudu un pīties ar sievie­tēm! Nē, lai viņš padien armijā, lai pavelk vezumu, lai paosta pulveri, lai kļūst par karavīru, nevis par meitu ģēģeri. Ierakstīts gvardē! Kur viņa pase? Pa­dod šurp!

Māmiņa sameklēja manu pasi, kas glabājās viņas lādītē kopā ar manu kristījamo krekliņu, un ar dre­bošu roku pasniedza tētiņam. Tētiņš to uzmanīgi izlasīja, nolika sev priekšā uz galda un sāka savu vēstuli.

Mani urdīja ziņkāre: uz kurieni tad mani sūtīs, ja ne uz Pēterburgu? Es nenolaidu acu no tētiņa spalvas, kas kustējās diezgan gausi. Beidzot viņš bija uzrak­stījis, iesaiņoja vēstuli kopā ar pasi, aizzīmogoja sai­nīti, noņēma acenes un, piesaucis mani klāt, sacīja: — Te būs vēstule Andrejam Karlovičam R., manam vecam biedram un draugam. Tu brauksi uz Oren- burgu un dienēsi pie viņa.

Tā sabruka visas manas spožās cerības! Jautrās Pēterburgas dzīves vietā mani gaidīja garlaicība no­maļā un tālā nostūrī. Dienests, par kuru es vēl pirms brīža domāju ar tādu sajūsmu, tagad šķita smaga liksta. Bet strīdēties nebija vērts. Otrā dienā no rīta pie lieveņa piebrauca kibitka, tajā iekrāva čemo­dānu, lādi ar tējas traukiem un saiņus ar maizēm un pīrāgiem, pēdējiem lieciniekiem, ka esmu bijis ģime­nes luteklis. Vecāki mani svētīja. Tētiņš sacīja: —Ar­dievu, Pjotr. Kalpo uzticīgi tam, kuram dosi zvērestu; klausi priekšniekus; nedzenies pēc viņu labvēlības; pats neuzbāzies, bet no dienesta pienākumiem nevai­ries; un atceries sakāmvārdu: taupi drēbes, kamēr jaunas, glabā godu jau no jaunības. — Māmiņa rau­dādama piekodināja, lai sargājot savu veselību, un Saveļjičam — lai uzmanot bērnu. Mani ieģērba zaķādas kažociņā, bet virs tā uzvilka lapsādas ka­žoku.