ALEKSANDRS PUŠKINS - KAPTEIŅA MEITIŅA

Pienākuši tuvāk pie komandanta mājas, ieraudzī­jām uz laukumiņa kādus divdesmit pavecus invalīdus ar garām bizēm un trīsstūru cepurēm. Viņi bija no­stādīti ierindā. Priekšā stāvēja komandants, brašs liela auguma sirmgalvis, tērpies naktscepurē un ķī­niešu rītasvārkos. Ieraudzījis mūs, viņš pienāca klāt, pateica man dažus laipnus vārdus un komandēja tālāk. Mēs gribējām paskatīties apmācības; bet viņš lūdza, lai mēs ejot pie Vasiļisas Jegorovnas, apsolī­dams tūlīt mums sekot. — Bet šeit, — viņš piebilda,

— jums nav ko redzēt.

Vasiļisa Jegorovna sagaidīja mūs vienkārši un sirsnīgi un izturējās pret mani tā, it kā visu mūžu būtu ar mani pazīstama. Invalīds un Palaška klāja galdu. — Ko gan mans Ivans Kuzmičs šodien tā aiz­rāvies ar mācībām! — komandantiene sacīja. — Pa­laška, pasauc kungu pusdienās! Bet kur tad Maša? — Šinī brīdī ienāca gadus astoņpadsmit veca meitene ar apaļu sejiņu, sārta, gaišbrūniem matiem, gludi sa­glaustiem aiz ausīm, kas viņai degtin dega. Pirmajā brīdī viņa man lāgā nepatika. Es skatījos uz viņu ar aizspriedumu: Švabrins bija noraksturojis man Mašu, kapteiņa meitu, kā gatavo aitiņu. Marja Ivanovna at­sēdās stūrī un sāka šūt. Tikmēr tika atnesti skābi kāposti. Vasiļisa Jegorovna, nevarēdama sagaidīt vīru, pa otram lāgam aizsūtīja Palašku viņam pakaļ.

— Saki kungam — viesi gaida, kāposti atdziest; pal­dies dievam, mācības nekur neaizbēgs; gan pagūs izkliegties. — Kapteinis drīz vien ieradās vecā vien- ača pavadībā. — Ko tas nozīmē, mans dārgais? — sieva sacīja. — Ēdiens sen jau galdā, bet tevi nevar sasaukt. — Paklausies, Vasiļisa Jegorovna, — Ivans Kuzmičs atbildēja, — es biju aizņemts ar dienesta lietām: mācīju zaldātiņus.

— Nieki! — kapteiniete iebilda. — Vārda pēc vien tu zaldātus māci: ne viņi ko var iemācīties, ne tev pašam par to kāda jēga. Labāk sēdi mājās un lūdz dievu, tā būs prātīgāk. Dārgie ciemiņi, mīļi lūdzam pie galda.

Mēs apsēdāmies pusdienot. Vasiļisa Jegorovna ne­apklusa ne mirkli un apbēra mani ar jautājumiem: kas mani vecāki, vai viņi dzīvi, kur dzīvo, un kādi tiem īpašumi? Izdzirdusi, ka manam tētiņam pieder trīssimt zemnieku — dzimtļaužu, viņa iesaucās: — Padomā tikai, ir taču pasaulē arī bagāti cilvēki! Bet mums, mans mīļais, vienīgais dzimtcilvēks — kalpone Pa- laška, tomēr, paldies dievam, kaut kā iztiekam. Tikai viena nelaime: Maša, meitene precību gados, bet kāds viņai pūrs? Visa manta (lai dievs piedod) mugurā, ba­gātība vēderā. Labi, ja gadīsies kāds līdzjūtīgs cilvēks, citādi jāpaliek vecās meitās uz visu mūžu. — Es pa­metu acis uz Marju Ivanovnu; viņa bija nosarkusi līdz ausu galiem, un pat asaras nopilēja uz viņas šķīvja. Man kļuva viņas žēl, un es steidzu mainīt sarunu.

— Esmu dzirdējis, — es sacīju ne no šā, ne no tā,

— ka jūsu, cietoksnim gatavojoties uzbrukt baškīri.

— No kā tu dzirdēji to, mīļais? — Ivans Kuzmičs jautāja. — Man tā stāstīja Orenburgā, — es atbildēju.

— Nieki! — komandants attrauca. — Pie mums sen vairs neko nedzird. Baškīri ir iebiedēti ļautiņi, un arī kirgīzi mācību dabūjuši. Nebaidies, viņi mūs ne­aiztiks, bet, ja aiztiks, tad sadošu tādas sukas, ka uz desmit gadiem nomierināsies. — Vai jums nav bail, — es turpināju, griezdamies pie kapteinietes,

— palikt cietoksnī, kur draud tādas briesmas? — Pie­rod, mans mīļais, — viņa atbildēja. — Pirms gadiem divdesmit, kad mūs no pulka pārcēla uz šejieni, dievs nedod, ka es no šiem nolādētajiem pagāniem baidī­jos! Kā ieraudzīju lūšādas cepures, kā izdzirdu viņu kaucienus, tici vai netici, mans mīļais, sirds taisni pamira. Bet tagad esmu tā pieradusi, ka nekustos ne no vietas, ja kāds atnes ziņu, ka neģēļi lodā ap cie­toksni.

— Vasiļisa Jegorovha ir ļoti drošsirdīga dāma, — Švabrins svarīgi piebilda. — Ivans Kuzmičs var to apliecināt.

— Tiesa kas tiesa, — sacīja Ivans Kuzmičs, — viņa nav no bailīgajām.

— Bet Marja Ivanovna? — es jautāju. — Vai viņa tikpat drosmīga kā jūs?

— Vai Maša drosmīga? — atbildēja viņas māte. — Nē, Maša ir bailīga kā zaķis. Līdz šim brīdim ne­var pierast pie šautenes šāviena: tūdaļ trīc kā apšu lapa. Bet, kad Ivans Kuzmičs pirms diviem gadiem sadomāja manā vārda dienā izšaut no mūsu lielga­bala, viņa, mana drostaliņa, no bailēm gandrīz no­mira. Kopš tās reizes mēs no tā nolādētā lielgabala vairs nešaujam.

Mēs piecēlāmies no galda. Kapteinis ar kapteinieti aizgāja atpūsties, es devos līdzi Švabrinam, kura sa­biedrībā pavadīju visu vakaru.

— Nāc, lūdzu, nostājies, kā nākas, pozitūrā, Lai tavām krūtīm cauri iet mans dūriens!

Kņaiņins

Pagāja vairākas nedēļas, un dzīve Belogorskas cie­toksnī kļuva man ne tikai panesama, bet pat tīkama. Komandanta mājās mani uzņēma kā savējo. Vīrs un sieva bija visai cienījami ļaudis. Ivans Kuzmičs, cē­lies no zaldātiem un uzdienējis par virsnieku, bija mazskolots un vienkāršs, bet ļoti godīgs un labs cil­vēks. Pār viņu valdīja sieva, un tas atbilda viņa bezrū­pībai. Vasiļisa Jegorovna zināja dienesta lietas tāpat kā savu saimniecību un pārvaldīja cietoksni tikpat stingri kā savu māju. Marja Ivanovna drīz vien no manis vairs nekautrējās. Mēs iepazināmies. Sapratu, ka viņa ir gudra un jūtīga meitene. Gluži nemanot pieķēros krietnajai ģimenei un pat Ivanam Ignatji- čam, vienacim garnizona poručikam, par kuru Švab­rins melsa, ka viņam esot grēcīgi sakari ar Vasiļisu Jegorovnu, kaut gan šajās valodās nebija ne kripatas patiesības, bet Švabrins par to neuztraucās.

Mani paaugstināja par virsnieku. Dienests man kaulus nelauza. Šajā dieva ziņā atstātajā cietoksnī nenotika ne parādes, ne apmācības, netika izliktas sardzes. Komandants pēc paša ierosmes reizēm mācīja savus zaldātus, bet vēl nespēja panākt, lai tie apgūtu, kura labā un kura kreisā puse, un daudzi no viņiem, lai nekļūdltos, pirms katra pagrieziena meta krustu. Švabrinam bija dažas franču grāmatas. Es sāku tās lasīt, un manī pamodās interese par literatūru. No rītiem es lasīju, vingrinādamies tulkošanā, bet reizēm sacerēju arī dzejoļus. Gandrīz vienmēr pusdienoju pie komandanta, kur parasti pavadīju atlikušo dienas daļu un kur vakaros reizēm ieradās Gerasima tēvs ar sievu Akuļinu Pamfilovnu, lielāko pļāpu visā ap­kārtnē. Ar A. I. Švabrinu es, protams, redzējos katru dienu, bet viņa runas man kļuva aizvien nepatīkamā­kas. Viņa mūžīgās zobgalības par komandanta ģimeni man ļoti derdzās, it sevišķi dzēlīgās piezīmes par Marju Ivanovnu. Citas sabiedrības cietoksnī nebija, bet es citu arī nevēlējos.

Par spīti pareģojumiem, baškīri nedumpojās. Ap mūsu cietoksni valdīja miers. Bet šo mieru pārtrauca negaidīts starpgadījums.

Es jau stāstīju, ka nodarbojos ar literatūru. Mani mēģinājumi no to laiku viedokļa bija diezgan veik­smīgi, un Aleksandrs Petrovičs Sumarokovs dažus gadus vēlāk tos ļoti cildināja. Reiz man izdevās uz­rakstīt dziesmiņu, ar kuru es pats biju apmierināts. Kā zināms, rakstnieki reizēm, it kā padoma vēlēda­mies, meklē labvēlīgu klausītāju. Un tā, savu dzies­miņu pārrakstījis, es aiznesu to Švabrinam, kurš vie­nīgais visā cietoksnī varēja novērtēt dzejnieka daiļ­radi. Pēc īsiem ievadvārdiem izvilku no kabatas savu burtnīcu un nolasīju šādas rindas:

Mīlas jūtas apslāpēdams, Novēršos no daiļavas, Mašas vairos es cik spēdams, Cerot, ka man līdzēs tas.