ALEKSANDRS PUŠKINS - KAPTEIŅA MEITIŅA

— Kur atbraukuši? — es jautāju, berzēdams acis.

— Iebraucamā vieta. Pats dievs palīdzēja, uzdūrāmies tieši žogam virsū. Kāp, kungs, ātrāk laukā un ej apsildies.

Es izkāpu no kibitkas. Sniega vētra vēl aizvien tur­pinājās, kaut gan ar mazāku spēku. Bija tik tumšs, ka dur vai acis ārā. Saimnieks sagaidīja mūs pie vārtiem, turēdams zem svārku stūra lukturi, un ieveda mani šaurā, bet diezgan tīrā goda istabā; to apgaismoja skals. Pie sienas karājās šautene un aug­sta kazaku cepure.

Saimnieks, pēc tautības Jaikas kazaks, bija gadu sešdesmit vecs, vēl spirgts un vesels. Saveļjičs ienesa man pakaļ lādi un prasīja uguni, lai uzvārītu tēju, kas vēl nekad man nebija likusies tik vajadzīga. Saimnieks aizgāja parūpēties.

— Kur ceļvedis? — es jautāju Saveļjičam.

— Šeit, jūsu labdzimtība, — man atbildēja balss no augšas. Paskatījos uz lāvas pusi un ieraudzīju melnu bārdu un divas spožas acis. — Nu, brāl, vai nosali? — Kā lai nenosalst vienos plānos svārciņos! Bija kažoks, bet ko tur slēpt patiesību? Vakar ieķī­lāju krodziniekam: likās — liela sala nebūs. — Šinī brīdī ienāca saimnieks ar kūpošu patvāri; es piedā­vāju mūsu ceļvedim krūzīti tējas, zemnieks nokāpa no lāvas. Viņa āriene man likās neparasta: viņš bija ap gadu četrdesmit, vidēja auguma, kalsns, plecīgs. Viņa melnajā bārdā bija ievijies sirmums; lielās, dzī­vās acis nemierīgi šaudījās apkārt. Viņa sejas izteik­sme bija diezgan patīkama, bet viltīga. Mati bija apgriezti vainaga veidā; viņš valkāja nodilušas vad­malas svārkus un platas tatāru bikses. Sniedzu viņam krūzi tējas, viņš pagaršoja un saviebās. — Jūsu lab­dzimtība, neatsakiet manu lūgumu — lieciet atnest glāzi brandava; tēju mēs, kazaki, nedzeram. — Es labprāt izpildīju viņa vēlēšanos. Saimnieks izņēma no skapīša stopu un glāzi, piegāja pie viņa un ielū­kojās sejā. — Skaties, — viņš sacīja, — atkal tu esi mūsu pusē! Kur tad biji nozudis? — Mans ceļvedis nozīmīgi pamirkšķināja viņam ar aci un atbildēja ar parunu: — Tirgū biju, zirgu pirku. Nu, un kā tad jūsējie?

— Ko mūsējie! — attrauca saimnieks, turpinādams divdomīgo sarunu. — Kas mums, nabadziņiem, dos ar lielgabalu šaut; kamēr suni baro, vilks aitās.

— Nemels niekus, tēvoci, — iebilda mans klaidonis,

— silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Bet tagad (viņš atkal pamirkšķināja ar aci) sargies pats, tad dievs tevi sargās. Jūsu labdzimtība! Uz jūsu vese­lību! — To sacīdams, viņš paņēma glāzi, pārmeta krustu un izdzēra visu vienā paņēmienā. Tad pakla­nījās man un kāpa atpakaļ uz lāvas.

Es toreiz no šīs slepenās sarunas neko nesapratu; bet vēlāk man kļuva skaidrs, ka runa bija par Jaikas karaspēku, kur pēc 1772. gada dumpja tikai nupat kā atkal nodibināja kārtību. Saveļjičs klausījās ļoti īdzīgi. Viņš aizdomīgi pameta acis gan uz saimnieku, gan uz ceļvedi. Iebraucamā vieta jeb, kā vietējie dēvēja, umets atradās nomaļus, stepē, tālu no apdzī­votām vietām, un ļoti līdzinājās laupītāju apmetnei. Bet neko darīt. Par ceļa turpināšanu nebija ko domāt. Saveļjiča satraukums mani stipri uzjautrināja. Pa to laiku es sarīkojos uz nakts guļu un atstiepos uz lažas. Saveļjičs nolēma rāpties uz krāsns, saimnieks atgūlās uz grīdas. Drīz vien istabā atskanēja krācieni, un es aizmigu kā nosists.

No rīta, pamodies diezgan vēlu, redzēju, ka vētra aprimusi. Spīdēja saule. Sniega žilbinošais auts klāja nepārskatāmo stepi. Zirgi bija iejūgti. Samaksāju saimniekam, kurš prasīja no mums tik mērenu sa­maksu, ka pat Saveļjičs ar viņu netielējās un nekau­lējās, kā allaž mēdza darīt, un vakarējās aizdomas no viņa galvas bija pilnīgi pagaisušas. Es pasaucu ceļvedi, pateicos par izpalīdzību un liku, lai Saveļjičs iedod viņam pusrubli degvīnam. Saveļjičs sarauca pieri. — Pusrubli! — viņš sacīja. — Kāpēc? Vai tāpēc, ka tu biji tik labs un atvedi viņu uz iebraucamo sētu? Dari, kā zini, kungs, mums nav lieka pusrubļa. Ja dosim dzeramnaudu, tad pašiem drīz būs jākar zobi vadzī. — Es nevarēju ar Saveļjiču strīdēties. Nauda, kā biju solījis, atradās pilnīgi viņa rīcībā. Tomēr man bija neērti, ka nevaru pateikties cilvēkam, kurš izglābis mani ja ne no nelaimes, tad vismaz no ļoti nepatīkama stāvokļa. — Labi, — es vēsi sacīju, — ja nevar dot pusrubli, tad sameklē viņam kaut ko no manām drēbēm. Viņa apģērbs pārāk plāns. Dod viņam manu zaķādas kažociņu.

— Apžēlojies, mīļais Pjotr Andrejič! — Saveļjičs iesaucās. — Kur viņš liks tavu zaķādas kažociņu? Tas pļēgurs to noplītēs pirmajā krogā.

— Kas tev par daļu, večukiņ, — mans klaidonis sacīja, — vai nodzeršu vai nenodzeršu. Viņa lab­dzimtība dāvina man savu kažoku; tā viņa kunga prātam tīk, bet tavs kalpa pienākums nerunāt pretim un paklausīt.

— Bīsties dieva, laupītāj! — Saveļjičs viņam at­bildēja dusmīgā balsī. — Tu redzi, ka bērns vēl neko nesaprot, un ar prieku viņu aptīri, viņa vientiesību izmantodams. Ko darīsi ar kunga kažociņu? Tu uz saviem nolādētajiem pleciem pat uzspīlēt to nevarēsi.

— Es palūgšu nespriedelēt, — sacīju savam audzi­nātājam, — tūdaļ nes šurp kažoku!

— Dievs visu augstais! — mans Saveļjičs nostenē­jās. — Gandrīz pilnīgi jaunu zaķādas kažoku! Un vēl kam — beidzamam plikadīdam!

Tomēr zaķādas kažoks tika atnests. Zemnieciņš tūdaļ to pielaikoja. Patiesi, kažoks, no kura es biju jau paspējis izaugt, viņam bija mazliet par šauru. Tomēr viņš kaut kā uzstiepa to mugurā, šuvēm irstot. Saveļjičs gandrīz apraudājās, dzirdēdams, kā stirkšķ diegi. Klaidonis bija ārkārtīgi apmierināts ar manu dāvanu. Viņš pavadīja mani līdz kibitkai un, zemu paklanījies, sacīja: — Paldies, jūsu labdzimtībā! Lai dievs jums atmaksā par jūsu labo sirdi. Nemūžam neaizmirsīšu jūsu laipnību. — Viņš aizgāja uz savu pusi, bet es braucu tālāk, nepievērsdams uzmanību Saveļjiča īgnumam, un drīz vien aizmirsu gan vakar­dienas sniegputeni, gan savu ceļvedi un zaķādas kažoku.

Iebraucis Orenburgā, devos tieši pie ģenerāļa. Es ieraudzīju liela auguma vīru, jau vecuma saliektu. Viņa garie mati bija pavisam balti. Vecais, izbaloju- šais mundieris atgādināja Annas Ivanovnas laika karavīra tērpu, un viņš runāja ar stipru vācu akcentu. Iedevu viņam tēva vēstuli. Izdzirdis mana tētiņa vārdu, viņš uz mani ātri paskatījās. — Mans dēvs! — viņš sacīja. — Lēkās, cik sen fēl Andrēj Petrovič bija tafos gados, bet tagad fiņam jau tāds tēls. Ah, gati,

Boldino. Dīķis Fotogrāfija. 1899

gati! — Viņš atvēra vēstuli un sāka to pusbalsī lasīt, izteikdams savas piebildes. — «Augsti godātais An­drej Karlovič, ceru, ka Jūsu ekselence .. .» Kas tās par seremonijām? Fui, kā fiņam naf kaun. Protams, disciplīna pirmā vētā, bet fai tā raksta prēkš vēn vec kamrad? .. . «jūsu ekselence nebūs aizmirsusi…» Hm .. . «un . .. kad .. . nelaiķa feldmāršalam Min . .. pārgājienā … tāpat arī.. . Karolinku . ..» Eh, bruder! Fiņš vēl atmin mūsu fecs palaidnībs? «Tagad par lietu … Pie Jums savu atvasi. . .» Hm . .. «turēt viņu dzelžu cimdos» … Kas tas ir — celšu cimd? Tas būs kād sakāmvārd … Ko nosīmē «turēt ceļš cimdos»? — viņš atkārtoja, griezdamies pie manis.

— Tas nozīmē, — es viņam atbildēju, sataisījis pēc iespējas nevainīgāku seju, — apieties laipni, ne pā­rāk stingri, dot lielāku vaļu, turēt dzelžu cimdos.

— Hm, saprotu … un nedot viņam lielu vaļu .. . nē, acīm redzot, celšu cimdi nozīmē ko cit… «Pievie­noju … viņa pasi…» Kur tā ir? A, šeit… «Atskaitīt no Semjonova pulka .. .» Labi, labi: viss tiks izda­rīts … «Atļausi bez dienesta pakāpēm sevi apkampt un … kā vecu biedru un draugu .. .» A, beidzot atce­rējās … un tā tālāk, un tā tālāk … Nu, mīļais, — viņš sacīja, izlasījis vēstuli un atlicis pie malas manu pasi, — viss tiks izdarīts: tevi pārcels par virsnieku uz ** pulku, un, lai nezaudētu laiku, jau rīt brauc uz Belogorskas cietoksni, kur tu būsi padots kapteinim Mironovam, labam un godīgam cilvēkam. Tur tev būs viens īsts dienests, pieradīsi pie disciplīnas. Oren- burgā tev nav ko darīt; jaunam cilvēkam izklaidēša­nās ir kaitīga. Bet šodien laipni lūdzu — atnāc pie manis pusdienās.