ALEKSANDRS PUŠKINS - KAPTEIŅA MEITIŅA

«Jo tālāk, jo trakāk!» es pie sevis nodomāju. «Kas man par labumu, ka jau mātes miesās biju gvardes seržants? Kur tas mani novedis? ** pulkā un vientuļā cieloksni uz kirglzu un kazahu stepju robežas! . ..» Es paēdu pusdienas pie Andreja Karloviča trijatā, kopā ar viņa veco adjutantu. Pie viņa galda valdīja stingrā vācu taupība, un man šķiet, ka bailes reizēm redzēt savā vecpuiša maltītē lieku viesi pa daļai bija par iemeslu manai steidzīgajai nosūtīšanai uz garni­zonu. Otrā dienā es atvadījos no ģenerāļa un devos uz sava norīkojuma vietu.

Cietoksnī mums jādzīvo,

Ēdot maizi dienišķo,

Bet, kad šurp uz pīrāgiem

Labpatiks nākt naidniekiem,

Viesiem līksmi dzīrot ļausim,

Kartečas uz viņiem šausim.

Zaldātu dziesma

Vecmodīgi ļaudis, mans mīļais.

Pusaudzis

Belogorskas cietoksnis atradās četrdesmit verstis no Orenburgas. Ceļš gāja gar stāvo Jaikas krastu. Upe vēl nebija aizsalusi, un tās svina viļņi skumji plūda starp vienmulīgiem balta sniega klātiem krastiem. Aiz tiem plētās kirgīzu stepes. Mani māca drūmas pārdomas. Garnizona dzīve likās pavisam nepievilcīga. Centos iztēloties kapteini Mironovu, savu nākamo priekšnieku, un iztēlojos to kā stingru, bargu veci, kurš zina vienīgi savu dienestu un ir gatavs par katru nieku turēt mani arestā pie maizes un ūdens. Pa to starpu sāka jau tumst. Mēs braucām diezgan ātri. — Vai vēl tālu līdz cietoksnim? — es jautāju savam važonim. — Nē, tuvu, — viņš at­bildēja. — Rau, var jau redzēt. — Es skatījos uz visām pusēm, cerēdams ieraudzīt draudīgus bastionus, tor­ņus un valni; bet neko neredzēju, izņemot miestiņu, ko apņēma baļķu žogs. Vienā pusē slējās trīs vai četras sniegā ieputinātas siena kaudzes, otrā pusē rēgojās sašķiebušās dzirnavas ar slinki noslīgušiem lubu spārniem. — Kur tad cietoksnis? — es jautāju ar izbrīnu. — Turpat jau ir, — važonis atbildēja, rā­dīdams uz miestu, kurā mēs pašlaik braucām iekšā. Pie vārtiem es pamanīju vecu čuguna lielgabalu; ieliņas bija šauras un līkas; mājas zemas un pa lielā­kai daļai salmu jumtiem segtas. Es liku braukt pie komandanta, un pēc maza brīža kibitka apstājās pie koka mājiņas, kas bija uzcelta augstākā vietā netālu no koka baznīcas.

Mani neviens negaidīja. Iegāju iekšā un atvēru durvis uz priekšistabu. Vecs invalīds, sēdēdams uz galda, šuva zilu ielāpu uz zaļa mundiera elkoņa. Liku, lai viņš mani pieteic. — Nāc iekšā, mīļais, — at­bildēja invalīds, — mūsējie ir mājās. — Es iegāju tīrā istabiņā ar vecmodīgām mēbelēm. Stūrī stāvēja trauku skapis; pie sienas karājās iestiklots un ierāmēts virsnieka diploms; tam līdzās lubu bildītes, kurās bija attēlota Kistrinas un Očakovas ieņemšana, līgavas izvēle un runča bēres. Pie loga sēdēja vece­nīte, vatenī ģērbusies, ar lakatu galvu apsējusi. Viņa tina diegus, ko, uz rokām uzmaucis, turēja vienacis vecītis virsnieka svārkos. — Ko vēlaties, mīļais? — viņa jautāja, turpinādama savu darbu. Es atbildēju, ka esmu atbraucis dienēt un sakarā ar savu pienā­kumu ieradies pie kapteiņa kunga; ar šiem vārdiem es griezos pie vienača vecīša, noturēdams viņu par komandantu; bet saimniece pārtrauca manu oficiālo runu. — Ivana Kuzmiča nav mājās, — viņa sacīja, — viņš aizgāja ciemos pie Gerasima tēva; bet vien­alga, mīļais, es esmu viņa saimniece. Būsim pazīstami. Sēdies, mīļais! — Viņa pasauca kādu meiču un lika, lai sameklē uradņiku. Večuks ar savu vienīgo aci vērīgi skatījās uz mani. — Vai drīkstu jautāt, — viņš sacīja, — kādā pulkā jūs esat dienējis? — Es apmie­rināju viņa ziņkāri. — Bet vai drīkstu jautāt, — viņš turpināja, — kāpēc jums labpaticis pāriet no gvardes uz garnizonu? — Atbildēju, ka tāds bija priekšniecī­bas rīkojums. — Droši vien par gvardes virsniekam nepiedienīgu uzvedību, — turpināja nenogurdināmais jautātājs. — Beidz niekus melst, — kapteiniete viņam sacīja. — Vai neredzi: jaunais cilvēksno ceļa noguris; viņam negribas ar tevi pļāpāt… (Turi rokas tais­nāk! .. .) Bet tu, mans mīļais, — viņa turpināja, vērs- damās pie manis, — nebēdā, ka esi attriekts uz mūsu nomali. Ne tu pirmais, ne pēdējais. Pieradīsi, iemīlēsi. Aleksejs Ivaničs Švabrins jau piekto gadu, kopš pār­celts pie mums par cilvēka nogalināšanu. Dievs zina kā tas viņam lēcies, redzi, viņš ar kādu poručiku izbraucis ārpus pilsētas, paņēmuši līdzi zobenus, tur nu metušies viens otram virsū un Aleksejs Ivaničs nodūris poručiku, turklāt vēl divu liecinieku klāt­būtnē! Ko lai dara! Nelaime nenāk brēkdama.

Šinī brīdī ienāca uradņiks, jauns un stalts kazaks.

— Maksimič! — kapteiniete viņam sacīja. — Ierādi virsnieka kungam dzīvokli, bet pameklē tādu tīrāku.

— Klausos, Vasiļisa Jegorovna, — uradņiks atbildēja.

— Vai nenometināt viņa labdzimtību pie Ivana Poļe- žajeva? — Muļķības, Maksimič, — kapteiniete sacīja,

— pie Poļežajeva jau tā par šauru; viņš ir mans rads un zina, ka mēs esam viņa priekšnieki. Aizved virs­nieka kungu … kā jūsu vārds un tēva vārds, mans mīļais? Pjotrs Andrejevičs? … Aizved Pjotru Andre- jeviču pie Semjona Kuzova. Viņš, nekauņa, ielaida savu zirgu manā sakņu dārzā. Nu, Maksimič, vai viss kārtībā?

— Paldies dievam, viss klusu, — kazaks atbildēja,

— tikai kaprālis Prohorovs pirtī sakāvās ar Ustiņju Ņeguļinu karsta ūdens ķipja dēļ.

— Ivan Ignatič! — kapteiniete sacīja vienacim večukam. — Nopratini Prohorovu un Ustiņju un no­skaidro, kurš no viņiem vainīgs. Un abus sodi. Labi, Maksimič, staigā vesels. Pjotr Andrejič, Maksimičs aizvedīs jūs uz dzīvokli.

Es atsveicinājos. Uradņiks aizveda mani uz guļ­baļķu mājeli, kas stāvēja kraujā upes krastā, pašā cietokšņa malā. Pusi mājeles apdzīvoja Semjona Kuzova ģimene, otru ierādīja man. Tā sastāvēja no vienas diezgan tīras goda istabas, kuru pārdalīja uz pusēm šķērssiena. Saveļjičs sāka rosīties, es skatījos ārā pa šauro lodziņu. Acu priekšā plētās skumja stepe. Iepretim stāvēja dažas mājiņas, pa ielu klai­ņoja dažas vistas. Kāda večiņa, nolikusi uz lieveņa sili, sauca cūkas, kuras tai atbildēja, draudzīgi ruk­šķēdamas. Tad tādā vietā es būšu spiests pavadīt savu jaunību! Mani pārņēma grūtsirdība, es atgāju nost no lodziņa un, vakariņas nepaēdis, likos gulēt, par spīti Saveļjičam, kurš mēģināja mani pierunāt un izmisīgi atkārtoja: — Dievs kungs, apžēlojieties! Neko negrib ēst! Ko teiks kundze, ja bērns sasirgs?

Otrā rītā, līdzko biju sācis ģērbties, durvis atvērās un pie manis ienāca jauns neliela auguma virsnieks ar melnīgsnēju un stipri neglītu, bet ārkārtīgi dzīvu sēju. — Lūdzu, atvainojiet, — viņš sacīja franciski, — ka es bez kādām ceremonijām nāku ar jums iepa­zīties. Vakar uzzināju, ka esat atbraucis; mani pār­ņēma tāda vēlēšanās beidzot ieraudzīt cilvēcisku seju, ka nevarēju nociesties. Jūs to sapratīsit, kad būsit te kādu laiku padzīvojis. — Nopratu, ka viņš ir tas virsnieks, kas atskaitīts no gvardes divkaujas dēļ. Mēs tūdaļ iepazināmies. Švabrins nebija nekāds muļ­ķis. Viņa valoda bija asprātīga un interesanta. Viņš ar lielu humoru aprakstīja komandanta ģimeni, viņa sabiedrību un vietu, uz kurieni mani bija atvedis liktenis. Es smējos no visas sirds, kad pip manis ienāca tas pats invalīds, kurš vakar lāpīja mundieri komandanta priekšistabā, un Vasiļisas Jegorovnas vārdā uzlūdza mani pie viņiem pusdienās. Švabrins piesolījās iet ar mani kopā.