ALEKSANDRS PUŠKINS - KAPTEIŅA MEITIŅA

Taču smaids, kas sirdi sējis, Manā priekšā stāv visur —, Dvēsles dzīlēs iemirdzējis, Miera nedod man nekur.

Zinādama, cik man grūti, Nelaimīgo pažēlo; Kādā postā mani grūdi, Maša, saproti jel to.

— Kā tev patīk? — es jautāju Švabrinam, gaidī­dams uzslavu kā atalgojumu, kas man katrā ziņā pie­nākas. Man par lielu nepatiku, Švabrins, kas parasti nebija ass, skaidri un gaiši pateica, ka mana dziesma neesot laba.

— Kāpēc tā? — es jautāju, slēpdams savu sarūg­tinājumu.

— Tāpēc, — viņš atbildēja, — ka tādi dzejoļi būtu pa spēkam arī manam skolotājam Vasiļjam Kiriličam Tredjakovskim, un tie ļoti atgādina viņa mīlestības ziņģes.

Tad viņš paņēma manu burtnīciņu un sāka nesau­dzīgi analizēt katru pantu un katru vārdu, zoboda­mies par mani, cik vien dzēlīgi iespējams. Es neiz­turēju, izrāvu viņam no rokām burtnīciņu un sacīju, ka vairs nekad nerādīšu viņam savus sacerējumus. Švabrins pasmējās arī par šo draudu. — Redzēsim, — viņš teica, — vai tu savu vārdu turēsi: dzejdariem nepieciešams klausītājs, tāpat kā Ivanam Kuzmičam pirms pusdienām brandava karafīte. Bet kas tā par Mašu, kurai tu atzīsties maigās jūtās un mīlestības mokās? Vai tikai tā nav Marja Ivanovna?

— Kas tev par daļu, — es īgni atbildēju, — lai arī šī Maša būtu kas būdama. Man nevajag ne tavu domu, ne tavu minējumu.

— Oho! Patmīlīgais dzejdaris un pazemīgais mīlē­tājs! — Švabrins turpināja, saniknodams mani aiz­vien vairāk. — Bet uzklausi draudzīgu padomu: ja tu gribi gūt panākumus, tad ieteicu likt lietā kaut ko citu, nevis dziesmiņas.

— Ko tas nozīmē, cienītais? Lūdzu, paskaidro.

— Labprāt. Tas nozīmē: ja vēlies, lai Maša Miro- nova nāktu pie tevis, kad zeme krēslā tīta, tad maigu dzejolīšu vietā uzdāvini viņai pāri auskaru.

Man asinis sāka vārīties. — Kāpēc tu par viņu tā domā? — es jautāju, ar grūtībām apvaldīdams savu sašutumu.

— Tāpēc, — viņš atbildēja, velnišķīgi smīnēdams,

— ka no pieredzes zinu viņas tikumus un paradumus.

— Tu melo, nelieti! — es iesaucos trakās dusmās.

— Tu melo visnekaunīgākā kārtā!

Švabrina seja pārvērtās. — Tas tev tā nepaies, — viņš sacīja, manu roku saspiezdams. — Dodiet man gandarījumu.

— Lūdzu, kad vien vēlies! — es ar prieku at­bildēju. Šinī brīdī es biju gatavs viņu saplosīt.

Tūdaļ devos pie Ivana Ignatjiča un atradu viņu ar adatu rokā: komandantienes uzdevumā viņš vēra uz diega sēnes, ko kaltēt ziemai. — A, Pjotrs Andre­jevičs! — viņš sacīja, pamanījis mani. — Esiet sveici­nāti! Kāds vējš jūs šurp atpūtis? Kādā lietā atnācāt, ja drīkst jautāt? — Es īsos vārdos viņam paskaidroju, ka saķildojos ar Alekseju Ivaniču, un lūdzu viņu,

Ivanu Ignatjiču, būt par manu sekundantu. Ivans Ignatjičs mani uzmanīgi uzklausīja, izbliezis savu vienīgo aci. — Jūs gribat teikt, — viņš man sacīja, — ka taisāties nodurt Alekseju Ivaniču un vēlaties, lai es būtu par liecinieku? Vai tā? Ja drīkst jautāt.

— Tieši tā.

— Apžēlojieties, Pjotr Andrejevič! Ko jūs esat sa­domājis! Jūs ar Alekseju Ivaniču sastrīdējāties? Liela lieta! Kaķa lāsti debesīs nekāpj. Ja viņš jūs norāja, jūs viņu izlamājiet; ja viņš jums iesita pa vaigu, iegāziet viņam pa ausi vienreiz, otrreiz, un ejiet katrs savu ceļu; gan mēs jūs samierināsim. Citādi — vai tad tas nav noziegums — nogalināt savu tuvāko, ja drīkst jautāt? Ja vēl būtu droši, ka jūs viņu nodursit: dievs ar viņu, ar Alekseju Ivaniču; man jau arī viņš nepatīk. Bet ja nu viņš savaino jūs? Kā tad tas izska­tīsies? Kas tad būs tas muļķis, ja drīkst jautāt?

Saprātīgā poručika spriedumi manu apņemšanos nesatricināja. Es paliku pie sava nodoma. — Kā jums labpatīk, — Ivans Ignatjičs sacīja, — dariet, kā atro­dat par pareizu. Bet kāpēc man tur jābūt klāt par liecinieku? Kāda tam jēga? Cilvēki kaujas, kas tur ko redzēt, ja drīkst jautāt? Paldies dievam, esmu karojis gan ar zviedriem, gan ar turkiem; esmu visu ko piedzīvojis.

Es kā nekā mēģināju viņam ieskaidrot sekundanta pienākumus, bet Ivans Ignatjičs nekādi nespēja mani saprast. — Kā gribat, — viņš sacīja, — ja man šinī lietā jāņem dalība, tad es, izpildīdams savu dienesta pienākumu, izstāstīšu Ivanam Kuzmičam, ka cietok­snī tiek gatavota noziedzība, ko kroņa likums stingri aizliedzis, vai komandanta kungs nebūtu tik labs uil nespertu pienācīgus soļus .. .

Es nobijos un lūdzu Ivanu Ignatjiču, lai komandan­tam neko nesaka; tikai ar mokām viņu atrunāju, viņš apsolīja to nedarīt, un es nolēmu likt viņu mierā.

Vakaru, kā parasti, pavadīju pie komandanta. Cen­tos izlikties bezbēdīgs un vienaldzīgs, lai neradītu ne­kādas aizdomas un atvairītu uzmācīgus jautājumus; bet, jāatzīstas, man trūka tās aukstasinības, ar kādu gandrīz vienmēr dižojas tie, kas atradušies manā stāvoklī. Šinī vakarā man gribējās būt maigam un mīļam. Marja Ivanovna patika man vairāk nekā pa­rasti. Doma par to, ka varbūt redzu viņu pēdējo reizi, piešķīra viņai manās acīs kaut ko aizkustinošu. At­nāca arī Švabrins. Es pavedu viņu sāņus un pastāstīju par savu sarunu ar Ivanu Ignatjiču. — Kālab mums sekundanti, — viņš man sausi sacīja, — iztiksim bez viņiem. — Mēs norunājām cīnīties aiz siena kaudzēm, kas atradās pie cietokšņa, un ierasties tai vietā nāka­majā rītā septiņos. Mēs, acīm redzot, sarunājāmies tik draudzīgi, ka Ivans Ignatjičs no prieka kļuva pļā­pīgs. — Sen jau tā vajadzēja, — viņš apmierināts teica, — miers baro, nemiers posta; labāk dzīvs kaķis nekā beigts lauva.

— Ko, ko, Ivan Ignatjič? — jautāja komandantiene, kura istabas stūrī lika kārtis. — Es neieklau­sījos.

Ivans Ignatjičs, pamanījis manu nepatiku un atcerē­jies savu solījumu, apjuka un nezināja, ko atbildēt. Viņam palīgā piesteidzās Švabrins.

— Ivans Ignatjičs, — viņš sacīja, — atbalsta mūsu izlīgumu.

— Ar ko tad tu, mans mīļais, ķildojies?

— Mēs diezgan nopietni saķildojāmies ar Pjotru Andrejiču.

— Par ko tad?

— Par niekiem: par dziesmiņu, Vasiļisa Jegorovna.

— Atraduši, par ko plēsties, par dziesmiņu! … Kā tad tas lēcās?

— Pavisam vienkārši: Pjotrs Andrejičs nesen bija sacerējis dziesmiņu un šodien to man nodziedāja, bet es sāku vilkt savu iemīļoto:

Ak, kapteiņmeitiņ jaukā,

Jel neej nakti laukā!

Izcēlās vārdu maiņa. Pjotrs Andrejičs sadusmojās, bet pēc tam pārdomāja un nolēma, ka katrs var dzie­dāt, kas viņam patīk. Tā šī lieta beidzās.

Švabrina bezkaunība mani padarīja gandrīz vai traku, bet neviens, izņemot mani, nesaprata viņa rupjos aplinkus; vismaz neviens tiem nepievērsa uz­manību. No dziesmiņām saruna pārsviedās uz dzej­niekiem, un komandants sacīja, ka tie visi esot paklī­duši cilvēki un neglābjami dzērāji, un deva man draudzīgu padomu mest pie malas dzejošanu kā no­darbību, kas dienestam nav piemērota un nevar no­vest ne pie kā laba.

Švabrina klātiene man bija nepanesama. Es drīz vien atvadījos no komandanta un viņa ģimenes; pārgājis mājās, apskatīju savu zobenu, pārbaudīju tā smaili un likos gulēt, piekodinājis Saveļjičam, lai pamodina mani pēc pulksten sešiem.

Otrā rītā norunātajā laikā es jau stāvēju aiz siena stirpām, gaidīdams savu pretinieku. Viņš drīz vien ieradās. — Mūs te var pārsteigt, — viņš man sacīja, — vajag pasteigties. — Mēs novilkām mundierus, palikām vienos kamzoļos un izvilkām zobenus. Šinī brīdī no siena kaudzes izlīda Ivans Ignatjičs un kādi pieci invalīdi. Viņš lika mums iet pie komandanta. Mēs negribīgi paklausījām; mūs aplenca zaldāti, un mēs virzījāmies uz cietoksni aiz Ivana Ignatjiča, kurš veda mūs kā uzvarētājs, soļodams apbrīnojami paš­apzinīgi.