ALEKSANDRS PUŠKINS - KAPTEIŅA MEITIŅA

Mēs iegājām komandanta mājā. Ivans Ignatjičs atvēra durvis, svinīgi paziņodams: — Atvedu! — Mūs saņēma Vasiļisa Jegorovna. — Ak, mani mīļie! Pēc kā tas izskatās? Par ko? Kāpēc? Mūsu cietoksnī iz­darīt slepkavību! Ivan Kuzmič, tūlīt liec viņus arestā! Pjotr Andrejič! Aleksej Ivanič! Dodiet šurp savus zobenus, dodiet, dodiet! Palaška, aiznes zobenus uz pieliekamo istabu. Pjotr Andrejič! To es no tevis negaidīju. Kā tev nav neērti? Lai nu vēl Aleksejs Ivaničs: viņš par cilvēka nogalināšanu atskaitīts no gvardes, viņš arī dievam tam kungam netic; bet ko tad tu? Kur tev jālien?

Ivans Kuzmičs pilnīgi piekrita savai dzīvesbiedrei un piebilda: — Jā, Vasiļisai Jegorovnai taisnība. Div­kaujas armijas nolikumā stingri aizliegtas. — Tikmēr Palaška paņēma no mums zobenus un aiznesa uz pie­liekamo istabu. Es nevarēju novaldīt smieklus. Švab­rins saglabāja savu pašapzinību. — Kaut gan es jūs ļoti cienu, — viņš aukstasinīgi sacīja Vasiļisai Jego­rovnai, — man jāaizrāda, ka jūs velti sevi apgrūtināt, noņemdamās ar mūsu tiesāšanu. Atstājiet to Ivana Kuzmiča ziņā: tas ir viņa pienākums. — Ak, mans mīļais! — attrauca komandantiene. — Vai vīrs un sieva nav viena miesa un dvēsele? Ivan Kuzmič! Ko tu žāvājies? Tūdaļ ietupini viņus katru savā ūķī pie ūdens un maizes, lai viņiem pāriet durnums; Gera- sima tēvs uzliks viņiem epitimiju, lai lūdz dievam piedošanu un cilvēku priekšā apsolās laboties.

Ivans Kuzmičs nezināja, kā rīkoties. Marja Ivanova bija ārkārtīgi bāla. Pamazām vētra norima: ko­mandantiene nomierinājās un pavēlēja mums vienam otru noskūpstīt. Palaška atnesa mūsu zobenus. Mēs izgājām no komandanta mājas šķietami samierināti. Mūs pavadīja Ivans Ignatjičs. — Kā jums nebija kauna, — es viņam dusmīgi sacīju, — ziņot par mums komandantam, kaut gan bijāt devis man vārdu to nedarīt? — Dieva vārds, es Ivanam Kuzmičam ne­esmu par to ne pušplēsta vārdiņa teicis, — viņš at­bildēja. — Vasiļisa Jegorovna visu no manis izvilka. Viņa arī visu izrīkoja bez komandanta ziņas. Tomēr paldies dievam, ka viss tā beidzās. — To teicis, viņš pagriezās uz savām mājām, un mēs ar Švabrinu pali­kām divatā. — Mūsu strīds nevar tā beigties, — es sacīju Švabrinam. — Protams, — atbildēja Švabrins, — jūs ar asinīm atbildēsit par savu nekaunību; bet mūs droši vien uzmanīs. Mums dažas dienas vajadzēs izlikties. Uz redzēšanos! — Mēs šķīrāmies, it kā nekas nebūtu noticis.

Atgriezies pie komandanta, es pa paradumam at­sēdos blakus Marjai Ivanovnai. Ivana Kuzmiča nebija mājās; Vasiļisa Jegorovna noņēmās ar saimniecību. Mēs sarunājāmies pusbalsī. Marja Ivanovna maigi norāja mani par satraukumu, ko visiem sagādājusi mana ķilda ar Švabrinu. — Es gluži pamiru, — viņa sacīja, — kad mums pateica, ka jūs taisoties cīnīties ar zobeniem. Cik vīrieši savādi! Par vienu vārdu, ko viņi pēc nedēļas būtu jau aizmirsuši, viņi gatavi viens otru nodurt un ziedot ne vien dzīvību, bet arī sirds­apziņu un to cilvēku labklājību, kuri… Bet es esmu pārliecināta, ka jūs nebijāt ķildas sācējs. Droši vien vainīgs Aleksejs Ivaničs.

— Kāpēc jūs tā domājat, Marja Ivanovna?

— Tāpat vien … viņš ir tāds zobgalis! Man nepa­tīk Aleksejs Ivaničs. Viņš man ir ļoti pretīgs; bet savādi — es neparko negribētu, ka viņš justu pret mani tādu pašu nepatiku. Tas mani ļoti nomāktu.

— Bet kā jūs domājat, Marja Ivanovna? Vai jūs viņam patīkat vai nepatīkat?

Marja Ivanovna saminstinājās un nosarka. — Man liekas, — viņa sacīja, — es domāju, ka viņam patīku.

— Kāpēc jums tā liekas?

— Tāpēc, ka viņš mani bildināja.

— Bildināja. Viņš jūs bildināja? Kad tad?

— Pagājušajā gadā. Kādus divus mēnešus pirms jūsu ierašanās.

— Un jūs pie viņa negājāt?

— Kā redzat. Aleksejs Ivaničs, protams, ir gudrs cilvēks, no labas ģimenes un pārticis; bet, līdzko iedomājos, ka man vajadzēs pie altāra visu cilvēku priekšā viņu noskūpstīt… Nē, neparko! Ne par kā­diem pasaules labumiem!

Marjas Ivanovnas vārdi atvēra man acis un iz­skaidroja daudz ko. Es sapratu, kāpēc Švabrins viņu nepārtraukti paļā. Droši vien viņš bija ievērojis mūsu savstarpējās simpātijas un centās mūs izšķirt. Vārdi, kas bija par iemeslu mūsu ķildai, man tagad likās vēl zemiskāki, kad nepiedienīgas un rupjas zobgalī­bas vietā es saskatīju tajos pārdomātu mēlnesību. Vēlēšanās sodīt nekaunīgo tenkotāju kļuva manī vēl stiprāka, un es ar nepacietību gaidīju piemērotu gadījumu.

Man nenācās ilgi gaidīt. Otrā dienā, kad rakstīju elēģiju un, atskaņu meklēdams, grauzu spalvaskātu, Švabrins pieklaudzināja pie mana lodziņa. Es nometu spalvu, paņēmu zobenu un izgāju ārā pie viņa. — Kā­pēc atlikt? — Švabrins man sacīja. — Mums neviens neseko. Noiesim pie upes. Tur neviens mūs netrau­cēs. — Mēs gājām klusēdami. Nokāpuši pa stāvo taciņu, palikām stāvot pie pašas upes un izvilkām zobenus. Švabrins bija izveicīgāks par mani, bet es stiprāks un drošāks, un bijušais zaldāts, monsieur Boprē, bija mani drusku apmācījis paukoties — tas man tagad noderēja. Švabrins nebija gaidījis sastapt manī tik bīstamu pretinieku. Ilgi mēs nevarējām no­darīt viens otram nekādus miesas bojājumus; bei­dzot, pamanījis, ka Švabrins pagurst, es sāku viņam enerģiski uzbrukt un gandrīz vai iedzinu viņu upē. Pēkšņi izdzirdu, ka skaļā balsī kāds sauc manu vārdu. Es paskatījos atpakaļ un ieraudzīju Saveļjiču skrie­nam pie manis lejup pa kraujo taciņu .. . Šinī brīdī saņēmu stipru dūrienu krūtīs zem labā pleca; es pa­kritu un zaudēju samaņu.

Paklau, meitenlt, skaisto meitenīti Jauna, meitenīt, vīru nemeklē, Prasi atļauju tēvam, māmiņai, Tēvam, māmiņai, radiem, apradiem, Sakrāj, meitenīt, gudru padomu, Sakrāj padomu, pūru pieloki.

Tautas dziesma

Ja par mani labāks gadīsies, aizmirsīsi.

Ja par mani sliktāks gadīsies, atminēsi.

Tautas dziesma

Nācis pie samaņas, es kādu laiku neko neapjēdzu un neatcerējos, kas ar mani noticis. Es gulēju gultā nepazīstamā goda istabā un jutos gaužām nespēcīgs. Pie manis stāvēja Saveļjičs ar sveci rokā. Kāds sau­dzīgi noņēma pārsēju no manām krūtīm un pleca. Pamazām galva noskaidrojās. Atcerējos divkauju un apjēdzu, ka esmu ievainots. Šinī brīdī nočīkstēja dur­vis. — Ko? Kā ir? — čukstus vaicāja balss, no kuras es nodrebēju. — Tāpat, kā bija, — Saveļjičs atbil­dējā nopūzdamies, — vēl vienmēr bez samaņas, nu jau piekto dienu. — Es gribēju pagriezties, bet ne­varēju. — Kur esmu? Kas te ir? — es ar pūlēm izdvesu. Marja Ivanovna pienāca pie manas gultas un noliecās pie manis. — Kā jūs jūtaties? — viņa jautāja. — Paldies dievam, — es atbildēju vārgā balsī. — Vai tā esat jūs, Marja Ivanovna, sakiet… —

Man pietrūka spēka turpināt, un es apklusu. Saveļ­jičs iekunkstējās. Viņa sejā atmirdzēja prieks. — At­žilbis! Atžilbis! — viņš atkārtoja. — Lai slavēts dievs tas kungs! Mīļais Pjotr Andrejič! Kā tu mani pārbai­dīji! Vai tas kāds joks? Piekto dienu!… — Marja Ivanovna Saveļjiču pārtrauca. — Nerunā ar viņu tik daudz, — viņa aizrādīja. — Viņš vēl vārgs. — Viņa izgāja un klusām aizvēra durvis. Es biju satraukts. Tātad es atrodos komandanta mājā, Marja Ivanovna nākusi mani apraudzīt. Gribēju Saveļjičam šo to pa­jautāt, bet večuks purināja galvu un aizbāza ausis. Saīdzis aizvēru acis un drīz vien iegrimu miegā.