ALEKSANDRS PUŠKINS - KAPTEIŅA MEITIŅA

Pamodies saucu pēc Saveļjiča, bet viņa vietā ierau­dzīju savā priekšā Marju Ivanovnu; mani sveica viņas eņģeliskā balss. Nespēju aprakstīt svētlaimi, kas mani pārņēma tajā brīdī. Es satvēru viņas roku un pieplaku tai, slacīdams to laimes asarām. Maša to neatrāva… un pēkšņi viņas lūpas pieskārās pie mana vaiga, un es sajutu kvēlu un svaigu skūpstu. Man cauri izskrēja uguns. — Mīļā, labā Marja Iva­novna, — es viņai sacīju, — kļūsti mana sieva, dari mani laimīgu! — Viņa atģidās. — Dieva dēļ, nomie­rinieties, — Marja Ivanovna sacīja, atraudama atpa­kaļ savu roku. — Jūs vēl esat briesmās, brūce var atvērties. Pasaudzējiet sevi, kaut vai manis dēļ. — To pateikusi, viņa aizgāja, atstādama mani sajūsmā ap- skurbušu. Laime man atdeva spēkus. Viņa būs mana! Viņa mani mīl! Šī doma piepildīja visu manu pasauli.

No tā brīža man kļuva aizvien labāk. Mani ārstēja pulka bārddzinis, jo cietoksnī cita dziednieka nebija, un, paldies dievam, nemocīja mani ar savām gudrī­bām. Jaunība un daba paātrināja manu izveseļošanos.

Par mani rūpējās visa komandanta ģimene. Marja Ivanovna no manis neatgāja ne soli. Pats par sevi saprotams, ka pie pirmās izdevības es atsāku pār­traukto izskaidrošanos, un Marja Ivanovna noklausī­jās mani pacietīgāk. Viņa bez kādas klīrības atzinās man savās jūtās un teica, ka vecāki, protams, priecā­šoties par viņas laimi. — Bet apsver labi, — viņa piebilda, — vai no tavu piederīgo puses nebūs nekādu iebildumu?

Es iegrimu pārdomās. Par māmiņas atsaucību ne­šaubījos, bet, pazīdams tēva raksturu un viedokli, nojautu, ka mana mīlestībā viņu visai nesaviļņos un ka viņš uz to skatīsies kā uz jauna cilvēka ģeķību. Es vaļsirdīgi pateicu to Marjai Ivanovnai, tomēr no­lēmu rakstīt tēvam labi daiļrunīgu vēstuli un lūgt vecāku svētību. Es parādīju šo vēstuli Marjai Ivanov­nai, kurai tā likās tik pārliecinoša un aizkustinoša, ka viņa nešaubījās par labvēlīgu atbildi un ar visu jau­nības un mīlestības paļāvību ļāva vaļu savas maigās sirds jūtām.

Ar Švabrinu es izlīgu tūlīt pirmajās dienās pēc iz­veseļošanās. Ivans Kuzmičs, mani par divkauju rādams, sacīja: — Eh, Pjotr Andrejič! Man vajadzētu tevi sodīt ar arestu, bet tu jau tāpat esi diezgan izcie­tis. Aleksejs Ivaničs gan sēž man labības klētī stingrā apsardzībā, un viņa zobenu ieslēgusi pie sevis Vasi­ļisa Jegorovna. Lai viņš pārdomā un nožēlo. — Biju pārāk laimīgs, lai glabātu sirdī naida jūtas. Aizlūdzu par Švabrinu, un labais komandants ar savas dzīves­biedres piekrišanu bija ar mieru viņu atbrīvot. Švab­rins atnāca pie manis, viņš izteica dziļu nožēlu par to, kas noticis starp mums, atzinās, ka vainīgs bijis vienīgi viņš, un lūdza, lai aizmirstot bijušo. Nebū­dams no dabas ļaunpieminīgs, es viņam no sirds pie­devu gan mūsu ķildu, gan ievainojumu, ko biju no viņa dabūjis. Viņa neķītrajās tenkās es redzēju aiz­vainotas patmīlības un atraidītas mīlestības sarūgti­nājumu un augstsirdīgi attaisnoju savu nelaimīgo sāncensi.

Drīz es pilnīgi atveseļojos un varēju pārcelties uz savu dzīvokli. Ar nepacietību gaidīju atbildi uz no­sūtīto vēstuli, neuzdrīkstēdamies cerēt un cenzda­mies nomākt nelabās priekšnojautas. Ar Vasiļisu Je- gorovnu un viņas vīru vēl nebiju runājis; taču mans bildinājums nevarētu būt viņiem pārsteigums. Mēs abi ar Marju Ivanovnu necentāmies slēpt no viņiem savas jūtas un jau iepriekš bijām pārliecināti par viņu labvēlību.

Beidzot kādu rītu Saveļjičs ienāca pie manis, vēs­tuli rokā turēdams. Es satvēru to, drebēdams pie vi­sas miesas. Adrese bija rakstīta ar tētiņa roku. Tas sagatavoja mani kaut kam svarīgam, jo parasti vēs­tules rakstīja māmiņa, viņš tikai beigās pierakstīja dažas rindiņas. Es ilgi neatvēru aploksni un pārla­sīju svinīgo uzrakstu: «Manam dēlam Pjotram Andre- jevičam Griņovam Orenburgas guberņā, Belogorskas cietoksnī». Pēc rokraksta pūlējos uzminēt noskaņo­jumu, kādā rakstīta vēstule, beidzot nolēmu to at­vērt un no pirmajiem vārdiem nopratu, ka visas manas cerības vējā. Vēstules saturs bija šāds:

«Mans dēls Pjotr! Tavu vēstuli, kurā Tu lūdz, lai mēs, vecāki, dodam Tev svētību un piekrītam laulībai ar Marju Ivanovnu, Mironova meitu, saņēmām šā mēneša piecpadsmitajā datumā, un es ne tikai nedo­māju dot Tev savu svētību un savu piekrišanu, bet taisos ierasties pie Tevis un par Tavām palaidnībām pārmācīt Tevi kā puiku, neņemot vērā tavu virsnieka pakāpi, jo Tu pierādīji, ka vēl neesi cienīgs nēsāt zobenu, kas Tev uzticēts dzimtenes aizstāvēšanai, nevis divkaujām ar tādiem pašiem delveriem, kāds esi pats. Nekavējoties rakstīšu Andrejam Karlovičam, lūgdams pārcelt tevi no Belogorskas cietokšņa uz kādu tālāku vietu, kur Tev pārietu šis durnums. Māmiņa, uzzinājusi par Tavu divkauju un ievaino­jumu, no bēdām saslima un tagad neceļas no gultas. Kas no Tevis iznāks? Lūdzu dievu, lai Tu labotos, kaut gan neuzdrīkstos cerēt uz tik lielu viņa žē­lastību.

Tavs tēvs A. G.»

Šī vēstule modināja manī dažādas jūtas. Nesau­dzīgie teicieni, ar kuriem tēvs nebija skopojies, mani dziļi aizvainoja. Nevērība, ar kādu viņš piemi­nēja Marju Ivanovnu, likās man gan nepieklājīga, gan netaisnīga. Doma par manu aizcelšanu projām no Belogorskas cietokšņa mani šausmināja; bet vis­vairāk mani apbēdināja ziņa par māmiņas slimību. Es dusmojos uz Saveļjiču, nešaubīdamies, ka vecāki par manu divkauju uzzinājuši no viņa. Staigādams šurp un turp pa savu šauro istabu, nostājos viņa priekšā un, bargi uz viņu paskatījies, sacīju: — Tev, acīm redzot, nepietiek ar to, ka tevis dēļ tiku ievai­nots un veselu mēnesi atrados kapa malā: tu gribi nobendēt arī manu māti. — Saveļjičs stāvēja kā pēr­kona apdullināts. — Apžēlojies, kungs, — viņš iesau­cās, gandrīz vai raudādams, — ko tu runā? Es esot iemesls tavam ievainojumam! Dievs mans liecinieks, es skrēju, lai aizsegtu ar savām krūtīm tevi pret Alekseja Ivaniča zobenu! Nolādētais vecums aizlika kāju priekšā. Bet ko tad es esmu izdarījis tavai mā­miņai? — Ko esi izdarījis? — es atbildēju. — Kas tev lika rakstīt par mani slepenus ziņojumus? Vai tu esi pielikts man par spiegu? — Es? — un rakstījis par tevi ziņojumus? — Saveļjičs atbildēja ar asarām acīs. — Kungs dievs, apžēlojies! Lūdzu, izlasi, ko man atrakstījis kungs: tad tu redzēsi, kā esmu par tevi ziņojis. — Viņš izņēma no kabatas vēstuli, un es izlasīju sekojošo:

«Proties kauna, vecais suns, ka Tu, par spīti manai ciešajai nosacīšanai, nedevi ziņu par manu dēlu Pjotru Andrejeviču un ka svešiem cilvēkiem jāraksta man par viņa palaidnībām. Vai tā Tu pildi savus pienākumus un kunga rīkojumus? Es Tev, vecais suns, likšu cūkas ganīt, tad redzēsi, kā ir, kad slēpj taisnību un dod pārāk lielu vaļu jaunam cilvēkam. Kolīdz būsi saņēmis šo vēstuli, pavēlu Tev uz karstām pēdām rakstīt man, kā viņam tagadīt ar veselību, par ko man tiek rakstīts, ka esot uzlabojusies: kādā vietā tad viņš ievainots un vai brangi saārstēts.»

Bija skaidri redzams, ka Saveļjičs nav manā priekšā vainīgs un ka esmu viņu velti apvainojis ar pārmetu­miem un aizdomām. Lūdzu viņam piedošanu; bet ve­čuks nebija nomierināms. — Pavei, cik tālu esmu nonācis, — viņš atkārtoja, — pavei, kādu laipnību no saviem kungiem izpelnījies! Esmu gan vecs suns, gan cūkgans, gan tava ievainojuma cēlonis! Nē, mīļais Pjotr Andrejič! Nevis es, bet nolādētais musjē pie visa vainīgs; viņš tev iemācīja durties ar dzelzs iesmiem un mīņāties ar kājām, it kā ar durstī­šanu un kāju mīņāšanu varētu izsargāties no ļauna cilvēka! Bija gan liela vajadzība nolīgt musjē un tērēt lieku naudu!